Kopš pagājušā gada septembra četrās Gulbenes novada pašvaldības iestādēs dzīvo un strādā aktīvi jaunieši no Eiropas: Victoria Hollerer un Annalena Winder no Austrijas, Francesca Bontempi, Sara Panizio un Deepak Mazzucchetti no Itālijas. Viņi darbojas kā brīvprātīgie programmas “Eiropas Solidaritātes korpuss” brīvprātīgā darba projektā Gulbenes 1. pirmsskolas izglītības iestādē (PII), Gulbenes 2. PII ,,Rūķītis”, Lejasciema PII ,,Kamenīte” un Gulbenes novada bibliotēkā.

Pieci enerģiski un savās idejās radoši jaunieši izlēma piedalīties tieši šajā projektā un metās izaicinājumā dodoties tālu prom no mājām, lai apgūtu ko jaunu, savās prasmēs dalītos ar citiem un izzinātu Latviju. Tā īsumā varētu raksturot viņu motivāciju. Bērnu mīlestību un sirds atvērtību ikdienā viņi sajūt katru brīdi, tādēļ apgalvo, ka izvēle bijusi pareiza. Kopā ar bērniem viņi mācās darot, apgūst latviešu valodu, ceļo un gaida piedalīšanos Dziesmu un deju svētkos Rīgā.

Par piedzīvoto projektā, pieredzi, darbošanos, savu komandu un nākotnes plāniem jaunieši sarunājās ar savu latviešu valodas skolotāju Elīnu Janovsku:

Kādēļ jūs izvēlējāties tieši šo projektu?

Sara: Man gribējās kādu laiku padzīvot pilnīgi citādākā valstī kā Itālija. Vēlējos uzzināt un izzināt latviešu kultūru un tradīcijas. Projekta pieteikumā bija minēts, ka darbs būs bibliotēkā un tas arī mani pamudināja pieteikties šim projektam. Es jau vienreiz mēģināju pieteikties darbam bibliotēkā Itālijā, bet diemžēl bez panākumiem. Tāpēc ļoti novērtēju iespēju strādāt bibliotēkā Latvijā, Gulbenē.

Francessca: Es ļoti gribēju aizbraukt projām no mājām un piedalīties kādā projektā. Izvēlējos šo projektu, jo ļoti gribējās strādāt ar bērniem. Esmu ļoti priecīga, ka tiku projektā tieši Latvijā, jo iepriekš neko nezināju  par šo valsti. Šajā projektā kopā ir 3 bērnudārzi, kas projektu padarīja man ļoti saistošu.

Victoria: Kad pabeidzu vidusskolu, tad nezināju ko vēlētos darīt tālāk. Tā kā ļoti vēlējos ceļot, tad pieņēmu lēmumu piedalīties projektā. Mana nosūtošā organizācija ir ilggadēji partneri, tāpēc izlēmām doties kopā ar draudzeni.

Annalena: Man tieši tāpat kā Victoria gribējās ceļot. Es vēlējos apmeklēt kādu Ziemeļvalsti, gribējās apmesties valstī, kurā ir sniegotas ziemas. Noteikti šo projektu izvēlējos pirmsskolu komandas dēļ, jo pašai ir doma sākt strādāt pirmsskolas izglītības iestādē Austrijā. Esmu šeit, lai saprastu, vai es vēlos savu nākotni saistīt darbā ar bērniem

Deepak: Es vēlējos dzīvot valstī, kura ir atšķirīga no Itālijas. Izvēlējos šo projektu, jo tajā ir darbs ar bērniem. Šī projekta koordinatore Lāsma pirmā atbildēja man uz pieteikumu.

Kāds ir jūsu brīvprātīgais darbs Gulbenē?

Francessca: Mani darba pienākumi šajā projektā ir palīdzēt skolotājām un iesaistīties ikdienas darbos pirmsskolās. Daudz laika pavadām plānojot un gatavojoties nodarbībām, kuras vadām bērniem. Mēs vēl pasniedzam itāļu valodas nodarbības Gulbenes iedzīvotājiem Gulbenes  novada bibliotēkā.

Sara: Mēs strādājam ne tikai ar pirmsskolas vecuma bērniem, bet arī ar jauniešiem Lejasciema jauniešu centrā „Pulss”. Pārsvarā tās ir rokdarbu nodarbības. Tā kā es vairāk esmu piesaistīta darbam Gulbenes  novada bibliotēkā, tad es, savu darbu plānoju bērnu bibliotēkā. Tā kā man patīk ēst gatavošana, tad es organizēju ēdiena gatavošanas meistarklases. Manuprāt, tas ir lielisks veids, kā iepazīstināt Gulbenes iedzīvotājus ar manas valsts kultūru un ēdieniem.

Deepak: Es organizēju un rādu dažādus fizikas eksperimentus bērniem. Fizika ir tā lieta, kura man ļoti patīk un padodas, tāpēc arī ar to dalos un mācu bērniem. Otra lieta, kura man padodas, ir robotika, tāpēc es priecājos, ka varu iepazīstināt bērnus ar robotikas principiem. Man ļoti patīk dažādas rokdarbu un dizaina lietas priekš jauniešiem, tāpēc es tās rādu Lejasciema jauniešu centrā „Pulss”.

Annalena: Es organizēju dažādas radošas un sportiskas aktivitātes Gulbenes 1.PII, Lejasciema PII „Kamenīte” un Gulbenes 2.PII  bērniem. Man patīk rotaļāties ar bērniem un ļoti novērtēju to mīļumu, kuru saņemu pretī no viņiem. Vēl es dejoju Gulbenes deju kopā „Ratiņš”. Gatavošanās uz deju koncertiem atgādināja man gatavošanos uz vingrošanas sacensībām.

Victoria: Es arī vadu dažādas aktivitātes bērniem Lejasciema PII „Kamenīte”. Mēs ar Annalenu mācām angļu valodu gan bērniem, gan Gulbenes novada iedzīvotājiem. Visspilgtāk paliks atmiņā, kā es mācījos latviešu tautas dejas. Pirmo reizi uzvelkot latviešu tautas tērpu sajutos kā princese. Vislielākais gods man un Annalena bija iet lāpu gājienā par godu Lāčplēša dienai. Es un Annalena gājām visam gājienam pa priekšu latviešu tautas tērpos. Jutos ļoti pagodināta.

Kas bija pats grūtākais, uzsākot šo projektu?

Francessca: Projekta sākumā pats grūtākais bija sākt dzīvot ar otru brīvprātīgo vienā dzīvoklī, kas, uzsākot projektu, bija sveša.

Sara: Man grūtības sagādāja sniegs un aukstums, kas Latvijā saglabājas ilgu laiku. Arī latviešu valoda ir ļoti sarežģīta un tas sagādāja grūtības. Priekš manis samērā grūta ir dzīve mazpilsētā. Mani pārsteidza tas, ka vakaros īsti nav tādas vietas, kur aiziet kopā ar draugiem.

Victoria: Pats grūtākais priekš manis bija sākt patstāvīgu dzīvi. Mamma un tētis darīja visus mājas darbus, bet tagad pašai viss jāizdara un jāsaplāno. Tāpat jāplāno laiks, lai visu varētu paspēt izdarīt. Tagad vairs nevaru iedomāties dzīvi kopā ar vecākiem un tāpēc, pēc atgriešanās Austrijā, domāju sākt dzīvot atsevišķi no vecākiem.

Annalena: Priekš manis pats grūtākais bija sākt dzīvot pilnīgi svešā valstī un vidē. Sarežģīta bija komunikācija ar svešiem cilvēkiem, kuru dzimtā valoda ir pavisam sveša. Es esmu intraverts cilvēks un komunikācija ar svešiem cilvēkiem sagādāja vislielākās problēmas.

Deepak: Man pats grūtākais bija sākt tīrīt māju, rūpēties par savām drēbēm u.c. Grūti ir sākt dzīvot patstāvīgi.

Ko jūs darāt brīvajā laikā?

Sara: Esmu sākusi apmeklēt brīvās cīņas nodarbības ar Gulbenes jauniešiem. Fiziska slodze man ir ļoti nepieciešama. Dažreiz dodos uz jauniešu centru „Bāze”. Tur mēs kopā ar citiem jauniešiem spēlējam šautriņas un daudz runājamies par dzīvi. Kad vien ir brīvs laiks, cenšos apceļot Latviju. Gribas pēc iespējas vairāk redzēt no šīs mazās, bet bagātās valsts.

Victoria: Es savā brīvajā laikā satiekos ar citiem brīvprātīgajiem jauniešiem, kuri strādā Gulbenē un citās Latvijas pilsētās. Tagad mums ir iespēja ceļot ar velosipēdu. Arī es cenšos apceļot Latviju.

Francessca: Kad vien man ir brīvs laiks, es dodos pastaigā pa Gulbeni. Man ļoti patīk tamborēt un to es daru katru dienu. Vēl es cenšos palutināt sevi vai citus ar pašas gatavotu ēdienu, jo man patīk gatavot ēst.

Deepak: Savukārt, man ļoti patīk klausīties mūziku. Es arī daudz pastaigājos pa Gulbeni. Kad ir brīvs laiks, tad es skatos kādu labu filmu vai spēlēju datorspēles.

Annalena: Savā brīvajā laikā daudz pastaigājos, man patīk pabūt vienai un apdomāt nākamos darbus un soļus. Es arī daudz lasu grāmatas un sportoju.

Kādas pārdomas par iegūto pieredzi Latvijā?

Francessca: Man jau no mazām dienām bija jākļūst patstāvīgai, tāpēc dzīvošana vienai pašai man nesagādāja problēmas. Tomēr visgrūtāk priekš manis bija projekta sākumā sākt dzīvot kopā ar svešu cilvēku, kurš , protams, tagad man vairs nav svešs. Esmu ieguvusi pārliecību par saviem spēkiem, pamatzināšanas latviešu valodā un iemācījusies komunicēt ar bērniem.

Sara: Manas angļu valodas zināšana noteikti ir uzlabojušās. Esmu kļuvusi atvērtāka svešai kultūrai un tradīcijām. Esmu sapratusi, ka negribētu dzīvot tādā valstī, kurā ziemas ir tik aukstas kā Latvijā.

Victoria: Esmu sapratusi, kā tas ir strādāt ar bērniem. Noteikti esmu kļuvusi patstāvīgāka, jo dzīvojot mājās, ģimene visu darīja un ieteica. Man nebija jāgatavo sev ēst, nebija jādomā par drēbju mazgāšanu. Tagad saprotu, ka pašai ir jāatbild par savu izdarīto izvēli. Protu plānot arī savas finanses. Esmu ieguvusi pamatzināšanas latviešu valodā.

Deepak: Manā dzīvē īpaši nekas nav mainījies. Jau dzīvojot kopā ar savu ģimeni, es biju patstāvīgs. Esmu ieguvis pārliecību nostāties bērnu priekšā un parādīt, pateikt to, ko man vajag izdarīt vai izskaidrot.

Annalena: Esmu pateicīga, ka bija iespēja doties šajā ceļojumā kopā ar šo projekta komandu. Esmu mācījusies ļoti daudz pa šī projekta laiku. Esmu iemācījusies kļūt patstāvīga, ieklausīties  sevī un sekot savām izvēlēm.

Kādi ir jūsu plāni pēc projekta?

Deepak: Es vēl pagaidām skaidri nezinu savus nākotnes plānus, vēl domāju. Jāizvēlas starp darbu un studijām.

Sara: Man konkrētu plānu nav, bet domāju sākt strādāt.

Annalena: Pēc projekta es ceru sākt strādāt pirmsskolas izglītības iestādē. Būšu projekta laikā guvusi nelielu pieredzi.

Victoria: Esmu nolēmusi pēc projekta sākt studēt.

Francessca: Es ļoti ceru, ka atgriežoties dzimtenē, varēšu pabeigt mācības. Tad meklēšu arī darbu.

Vai tu redzi Latviju kā vietu, kur atgriezties?

Deepak: Jā, es sevi pat saskatu kā Latvijas pilsoni. Noteikti vēlētos atgriezties šeit, kad Itālijā ir ļoti karsts. Latvijā nav tik liels karstums kā Itālijā. Gribētos satikt atkal bērnus un redzēt kā viņi ir izauguši un mainījušies.

Francessca: Gulbene ir pārāk maza pilsēta, un es nevarētu dzīvot tik mazā pilsētā. Bet kādu reizi atbraukt paciemoties noteikti!

Victoria: Ciemos atbraukt gan gribētu, jo šeit ir izveidojusies emocionāla saikne ar bērniem un darbiniekiem.

Annalena: Esmu ļoti laimīga, ka izvēlējos tieši šo projektu, kas noritēja mazā pilsētā.  Varēju koncentrēties pati uz sevi, savām domām. Mani neietekmēja apkārtējā vide. Es noteikti gribu atgriezties un paciemoties gan Gulbenē, gan Lejasciemā.

Sara: Atgriezties gribēsies. Gribētos vēlreiz redzēt skaisto Latvijas dabu.

Kas tev vislabāk garšoja no Latvijas ēdieniem?

Francessca: Es centos pagaršot daudzus Latvijas ēdienus. Pat tā īsti nezinu, kas garšoja vislabāk. Esmu ievērojusi, ka latvieši ēd daudz kartupeļus un daudz lieto dilles. Dilles es pagaršoju – man negaršo! Daudzi saldie ēdieni izskatās jocīgi, bet garša gan ir laba.

Deepak: Es gan, dzīvojot šo laiku Latvijā, esmu iemīlējis dilles. Man tās garšo un es tagad visos ēdienos lieku klāt dilles.

Victoria: Man ļoti garšo medus kūka.

Annalena: Man ļoti garšo ķiploku grauzdiņi. Picas gan šeit ir negaršīgas.

Sara: Man lielākais šoks ir par piena makaronu zupu. Kā vispār kaut ko tādu var ēst? Pārējais man garšoja, ko tiku nogaršojusi.

Ko jūs novēlētu nākamajiem brīvprātīgajiem jauniešiem?

Sara: Lai jums arī ir tik laba projekta komanda! Lai izveidojas labas un atbalstošas attiecības savā starpā. Mums tādas izveidojās projekta laikā. Lai vienmēr spējat atbalstīt viens otru grūtā brīdī.

Francessca: Sāciet projektu ar atvērtu prātu! Esiet gatavi vienmēr veikt darbus, kādus iepriekš neesat darījuši, bet nebaidieties no tiem! Daudz jaunu izaicinājumu radīsiet paši sev, bet tas tikai padarīs jūs stiprākus!

Victoria, Annalena: Neiespringt uz problēmām un pieņemt tās kā mācību procesu. Mācieties patiesumu no bērniem!

Deepak: Pieņemiet savādāko! Nebaidieties izaicināt paši sevi!