Gulbenes brīvprātīgo pieredze Covid-19 pandēmijas laikā

Kopš 2019. gada 1. septembra Gulbenē dzīvo un strādā Eiropas Solidaritātes korpusa programmas projekta „Stronger together” brīvprātīgie jaunieši Lea (18), David (20) no Austrijas un Sven (19) no Vācijas. Puišiem uzņemošā un koordinējošā iestāde ir Gulbenes 1. PII, bet Lea uzņem 2. PII,, Rūķītis”. Šajā laikā jaunieši sadraudzējušies ar bērniem un radoši strādājuši dažādās organizācijās.

Vēl marta sākumā brīvprātīgajiem jauniešiem Dāvidam, Svenam un Lea darbs Eiropas Solidaritātes korpusa programmas projektā “Stronger together” risinājās kā ierasts – interesanti un aktīvi strādājot gan ar audzēkņiem pirmsskolās, gan ar skolēniem, gan arī Gulbenes novada ļaudīm. Tika  plānotas projekta noslēguma pasākumu aktivitātes organizācijās, lidojumi mājup, līdz vienā brīdī viss kļuva pavisam citādāk.

Pasaules mēroga pandēmija ieviesa lielas korekcijas mūsu visu ikdienā. Līdzšinējās sadarbības formas un aktivitātes vairs nevarēja notikt klātienē. Vai projektu pārtraukt? Jaunieši izlēma: “Nē! Mēs paliksim un projektu turpināsim, iegūstot jaunu pieredzi, kura mums paver citas mācīšanās formas un iespējas darbā, tāpat kā cilvēkiem visā pasaulē!”

Šis brīdis bija zīmīgs mums kā projekta īstenotājiem, jo sapratām, ka esam bijuši stiprs plecs un ģimene jauniešiem, viņi to sajuta un atzina. Sadarbības partneri Vācijā un Austrijā rakstīja: ”Mēs jums uzticamies un esam pārliecināti, ka kopā pieņemsiet jauniešiem vislabāko lēmumu!” Atbalsts jauniešiem no mājiniekiem telefona sarunās un  uzticības apliecinājums no nosūtošajām organizācijām palīdzēja pieņemt lēmumu kļūt vēl spēcīgākiem komandā, lai arī emocionāli visiem nebija viegli.

Nu ikdiena ir pavisam citāda, taču ne mazāk interesanta un piepildīta. Brīvprātīgie elektroniski sagatavo un sūta iknedēļas uzdevumus angļu un vācu valodā saviem studentiem Gulbenes novada bibliotēkā un pirmsskolas izglītības iestādēs, veido videostundas skolēniem, bet latviešu valodu kopā ar savu skolotāju apgūst tiešsaistē. Ar audzēkņiem pirmsskolu dežūrgrupās jaunieši rotaļājas ārā, kur ir fiziskas aktivitātes un skan latviešu valoda! Brīvajā laikā jaunieši ar velosipēdiem apceļo tuvākas un tālākas vietas Gulbenes apkārtnē. Lai mums visiem veselība, spēks un uzņēmība šo laiku izmantot kā iespēju darbā, attālinātā savstarpējā komunikācijā un sevis izglītošanā!

Lāsma Lapkaša
Gulbenes 1. PII projekta “Stronger together” koordinatore

Kas jūs vilināja ierasties brīvprātīgajā darbā Latvijā un izvēlēties šo projektu?

Sven: Tā bija saistošā reklāma no man tuvākās brīvprātīgo aģentūras, nosūtošās organizācijas. Tai bija jau iepriekšēja sadarbība ar bērnudārzu Gulbenē, kurā tagad strādāju es.
David: Mani savukārt uzmeklēja projekta koordinatore Lāsma. Jauniešiem jāreģistrējas Eiropas Solidaritātes korpusa datu bāzē, ja viņi vēlas piedalīties šīs programmas kādā projektā. Galu galā tas mani ieinteresēja un te nu es esmu! Esmu arī beidzis studijas kā pirmsskolas skolotājs, tāpēc arī piekritu.
Lea: Pētot dažādus projektus, šis šķita saistošs. Tā kā mana ģimene ir diezgan aktīva, tad vēlējos kaut ko interesantu. Kas gan var būt aktīvāks par bērniem! Tas bija daudz labāk nekā piedāvājumi darbiem pansionātos un skautu nometnēs. Arī manai nosūtošai organizācijai bija iepriekšēja sadarbības pieredze. Sarakstījos ar iepriekšējā projekta brīvprātīgo Florian, kurš dzīvo Austrijā, manā pilsētā Dorbirn, un strādāja Gulbenes 1. PII.

Kas jums patīk šajā projektā?

Lea: Katra diena ir citādāka, jo ir dažādas aktivitātes. Patīk, ka varu piedāvāt savas idejas un realizēt tās.
David un Sven: Tieši tā! Un mēs varam parādīt bērniem savus talantus un pilnveidot tos procesā. Mācīties paši.

Kādi ir jūsu talanti? Kā jūs darāt kopā ar bērniem?

Sven: Man ļoti patīk dziedāt, dziedu kopā ar bērniem ne tikai mūzikas stundās, bet arī Ziemassvētkos uzstājāmies kopā. Kā arī sportojam kopā ar bērniem.
David: Man tuvākās ir sportiskās aktivitātes, bet piedalos arī citās aktivitātēs ārpus bērnudārza, pasniedzu arī Teikvando nodarbības Gulbenes stadionā. Kā arī visi trīs vadām vācu un angļu valodas nodarbības gan bērnudārzu darbiniekiem, gan Gulbenes novada bibliotēkā. Strādājam vietējā kopienā.
Lea: Man patīk radoši nodarboties ar bērniem, gatavot ēst un sportot. Bet, tā kā mans talants ir peldēšana, tad pirms ārkārtas situācijas kopā ar Gulbenes novada skolu bērniem braucām uz Balvu peldbaseinu, kur vadīju peldēšanas stundas kopā ar sporta pedagogiem.

Kāda ir jūsu ikdiena Gulbenē?

Sven: Katra diena mums norit bērnudārzā nodarbojoties ar bērniem, bet es un David esam arī kā brīvprātīgie iesaistījušies Gulbenes Valdorfskolā, kur pasniedzam angļu valodu pirmklasniekiem. Visi trīs kopā vadām vācu un angļu valodas nodarbības vietējai sabiedrībai bibliotēkā. Tāpat mēs arī mācāmies latviešu valodu kopā ar savu skolotāju. Saprotam, ka ne visiem brīvprātīgajiem projektos tas ir iespējams.

Kāda ir latviešu valoda? Vai to ir grūti apgūt?

Sven: Tā ir sarežģīta, bet nav grūta. Tā mums ļoti noder ikdienas darbā bērnudārzā, komunicējot ar darbiniekiem un bērniem. Vislabāk atcerēties vārdus latviešu valodā, kas skan līdzīgi kādam vārdam vācu valodā, piemēram, parādīt [vācu valodā parade], bet nozīme ir atšķirīga.
David un Lea: Jums ir vārdu galotnes, kas padara visu sarežģītu.

Kā jūs pavadāt brīvo laiku?

David: Lielākoties izklaidējamies kopā. Apmeklējam tautisko deju nodarbības kopā ar TDK „Ratiņš”. Man patīk kolektīvs, jo visi ir draudzīgi un es jūtos tur piederīgs. Paldies skolotājam Jānim (Matisonam) par atbalstu un rūpēm ikdienā! Pavadām daudz laika ar latviešu draugiem, braucam ar velosipēdiem.
Lea: Pirms ārkārtas situācijas savā brīvajā laikā nodarbojos ar tādām aktīvām lietām kā peldēšana, zumba un tautisko deju dejošana.
Sven: Papildus tam es dziedu jauktajā korī „Harmonija” Gulbenes KC. Man tas ļoti patīk. Decembrī bijām kopā ar kori festivālā Prāgā. Man patīk gatavot ēst.

Kāda jums liekas Latvijas virtuve?

David: Pusdienas mēs katru dienu ēdam bērnudārzā. Tas ir ļoti jauki. Pavāres mūs labi baro. Viss ir garšīgs, īpaši karbonāde. Ir arī dažas lietas, kas pārsteidz. Piemēram, pie katra ēdiena jūs ēdat maizi, īpaši rupjmaizi. Visvairāk man mājās pietrūks rozā putu masas (debesmanna).
Lea: Es esmu veģetāriete. Man interesanta liekas makaronu piena zupa un kompots.
Sven: Man pietrūks meduskūkas, jo tā šeit ir ļoti garšīga, bet man tagad ir kūkas recepte.

Kas ir atšķirīgs Latvijas kultūrā?

Lea: Dīvaini, ka latvieši nedod rokās naudu. Paņem to un noliek, tikai tad skaita. Austrijā un Vācijā visi sarokojas, gan vīrieši, gan sievietes, bet šeit to dara tikai vīrieši. Meitenes tiek izlaistas, kas no sākuma mani nedaudz aizvainoja, bet nu jau pie tā ir pierasts.

Kādas ir jūsu pārdomas par pašreizējo situāciju Latvijā un pasaulē? Un kā jūs jūtaties Latvijā, kad esat izlēmuši par spīti visam turpināt projektu?

Sven: Es jūtos diezgan droši Latvijā, jo liekas, ka šeit ir drošāk nekā Vācijā. Mēs turpinām savu iesākto darbu interneta vidē, tāpēc ir daudz lietu, ko vēlamies vēl izdarīt. Kā nekā, tā būs interesanta pieredze un jaunas prasmes. Tāpat turpinām darbu bērnudārza dežūrgrupā, vadot sportiskas aktivitātes un rotaļājoties ar bērniem. Visi mūs pieņem, neskatoties ne uz ko.
David: Man patīk darbinieki bērnudārzā, vienmēr ļoti draudzīgi. Dažreiz viņi pat mēģina komunicēt ar mums gan angliski, gan vāciski un tas no viņu puses ir ļoti jauki. Kad parādījās Covid-19, es zināju, ka es nevēlos vēl projektu beigt. Ticu, ka drīz ārkārtas situācija beigsies un viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Projekta koordinatore Lāsma un citi apkārtējie deva man drošības sajūtu. Es zinu, ka daudzi par mani šeit gādā. Pārliecībā, ka manai ģimenei mājās viss ir kārtībā, es spēju adaptēties situācijai un darīt visu, lai veiksmīgi turpinātu iesākto.
Lea: Man arī patīk cilvēki bērnudārzā. Viņi ir ļoti draudzīgi, īpaši mans boss, kura vienmēr praktizē ar mani angļu valodu un ir ļoti izpalīdzīga. Viņa vienmēr liek man smaidīt, spēj uzlabot manu garastāvokli, vienmēr atbalsta mani un es pēc viņas ļoti ilgošos. Koronavīrusa situācija man bija liels notikums. Es ļoti domāju, ko darīt. Bija negulētas naktis. Galu galā izlēmu palikt Latvijā, jo šeit situācija nav tik slikta kā Austrijā. Es varu un vēlos vēl daudz ko paveikt projektā. Man prieks, ka bērnudārzā darbs nav apstājies. Uztraucos par saviem vecākiem, bet viņi mani pārliecināja, ka palikt un turpināt projektu būs drošāk. Tas padara mani tikai stiprāku! Šeit es labi iztieku. Tā kā mani dzīvokļa biedri arī palika, tad nav nemaz tik garlaicīgi.

Vai vēlaties vēl kaut ko piebilst?

David: Man patīk Latvija, noteikti kaut kad atbraukšu paciemoties.
Sven: Man patīk latviešu valoda, un es noteikti mājās meklēšu veidus, kā turpināt pielietot šo valodu arī,  noslēdzoties projektam.
Lea: Aizbraucot, es ļoti ilgošos pēc labajiem cilvēkiem bērnudārzā.

Ar brīvprātīgajiem sarunājas viņu latviešu valodas skolotāja Ieva Smoļina