Par būtiskāko dzīvē un pieredzi Horvātijā – Elizabetes Velces brīvprātīgā darba pieredzes stāsts

Vēlos dalīties ar savu brīvprātīgā darba pieredzi – gan gandarījumu, gan arī “ne tik rožaino” emociju gammu, ar kuru jāsaskaras jau esot brīvprātīgajā darbā. Kopējais priekšstats un gandarījums par darbu nav mainījies, taču pirms braukšanas nezināju, cik emocionāli smagi varētu būt tur uz vietas. Gribu, lai arī citi, kas plāno doties brīvprātīgo darbā, apzinās, ka ne vienmēr ir tikai ballītes un jautrība (lai gan, tā ir neatņemama sastāvdaļa).

“Pamata sīkumi”

Sākšu ar pašiem pamata sīkumiem, kas ikdienā sagādāja “ilgas” pēc mājām. Noteikti tas, ka esi tālu prom no visiem, ar kuriem ikdienā kontaktējies, satiecies, runājies un pasmejies. Ģimene, draugi un suns, ar kuru biju pieradusi, katru dienu trīs reizes dienā “izvēdināt galvu”. Tas, kurš vienmēr mājās sagaidīja priecīgs un uzlaboja noskaņojumu arī tad, ja viss jau ir līdz kaklam. Patiesībā jau šīm sajūtām jau gatavojos, pirms braucu prom, bet visu laiku bija tā iekšējā cerība, ka man jau būs foršs un tik piepildīts brauciens, daudzi satikti jauni cilvēki, izklaides, ka pat nepietiks laika, lai par to domātu.

Nebiju arī kļūdījusies – laiks paskrēja nemanot. Daudz jaunu cilvēku, “tusiņu”, pienākumu, iemaņu un pilnīgi jauna pieredze, tomēr pietika arī laiks, lai sailgotos pēc mājām un visa iepriekš pieminētā. Jāmin laikam tas, ka bija daudz sadzīvisku lietu, kas apgrūtināja izbaudīt atpūtu mājās – Horvātijas dzīvoklī. Dzīvoklis bija skaists, plašs un ļoti ērts, bet biežās domstarpības ar dzīvokļa biedru par higiēnas prasībām un sadzīvi dzīvoklī laika gaitā noveda pie nevēlēšanās kopā pavadīt laiku. Šo minot, mēģinu pateikt, ka nevajadzētu paļauties uz to, ka būs viegli un forši sadzīvot ar visiem, neatkarīgi no tā cik draudzīgs vai komunikabls tu esi. Galu galā, pateicoties šīm ķibelēm, devos arī savā otrajā mini solo ceļojumā – uz Budapeštu – un bija ļoti skaisti.

Visas šīs emocijas bija ļoti sakāpinātas aptuveni nedēļu pirms došanās mājās. Laiks, kad visām biedrības jaunajām kolēģēm bija atvaļinājums. Horvātiem atvaļinājumus pieņemts pavadīt jūras krastā, ar to es domāju kūrortpilsētās. Tā bija pusotra nedēļa, kuru pārsvarā pavadīju viena pati. Erasmus+ bija beidzies, jaunieši aizbraukuši, kolēģes un pilsētas jaunieši, kas iepazīti – principā visi atradās valsts piekrastē. Tajā pašā laikā dzīvoju ar puisi no Spānijas, kas ikdienu pavadīja savā istabā. Tā nu es ikdienu pēc darba pavadīju, apskatot mazo pilsētu – Osijeku. Bez ilgām pēc mājām un brīžiem, kuros mocīja garlaicība.

Darbs Biedrībā

Vienlaikus bija arī vairāki brīži, kas bija emocionāli grūti, tieši saskaroties ar cilvēkiem, kuriem biedrība palīdz. Lai nepateiktu par daudz, bet lai varētu saprast, par ko es vēlos pastāstīt – Biedrība, kurā es darbojos, strādā ar bērniem, kuri dzīvo biedrībai piederošos īpašumos. Jaunieši tiek pieskatīti, audzināti, izglītoti un ar viņiem ikdienā strādā psihologi. Bērni biedrībā ir dažādu iemeslu dēļ, bet divi biežākie iemesli ir :
1. Vecāki viņus negribēja
2. Viņi tika vecākiem “atņemti”, jo vecāki nav spējīgi parūpēties par šiem bērniem.
Šo man ir pavisam grūti saprast… tas pirmais punkts. Dzirdot par šādām situācijām – Nu kā tā var būt? Vecāki tevi vairs negrib… tieši tik vienkārši un absurdi. Visi jaunieši, kurus satikām, bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi un ļoti apņēmīgi. Tā kā es centos viņiem mācīt angļu valodu, tad runājām par sapņiem, vēlmēm un dzīves mērķiem – un visiem šiem jauniešiem tādi bija. Kurš grib būt mākslinieks, kurš psihologs vai dzejnieks, bet biedrība viņus atbalsta un ļauj izmēģināt savas spējas. Viena meitene jau izdevusi savu pirmo dzejas grāmatu 16 gadu vecumā.

Jauniešiem nejautājām par to, kādi ir viņu atrašanās iemesli biedrībā, bet ik pa laikam kāds atvērās un dalījās ar daļu no sava stāsta, un šie brīži bija ļoti grūti. Es pat teiktu, ka ne tieši šie brīži, bet kad atgriezies mājās un saproti, ka nespēj beigt par to domāt. Saproti, kā tev dzīvē ir paveicies, ka nekad nav bijis jāsaskaras ar ko tādu, vai jāpiedzīvo šādas lietas. Novērtē savu ģimeni un to kādā vidē esi uzaudzis. Nākamajā reizē ierodoties, vēl joprojām neesi beidzis par to domāt, bet centies uzvesties tieši tāpat kā pirms tam, jo žēlums vai līdzjūtība nav tas, ko šie jaunieši vēlas. Viņi vēlas mainīt savu dzīvi, attīstīties un darboties. Katrā ziņā, braucot pie jauniešiem, mēs sadraudzējāmies un arī tagad ir ļoti forši saņemt kādas ziņas no biedrības meitenēm par to, kā tad viņām sokas.

Esot tur sapratu, cik milzīgu gandarījumu sniedz brīvprātīgo darbs. Tieši saskarsme ar šiem jauniešiem, kad redzi, cik daudz spēj ietekmēt / uzlabot viņu ikdienu un likt viņiem justies labāk. Brīdī, kad viena no kautrīgākajām meitenēm grupā (kas vispār nerunā angļu valodā) iznāca ārā, lai angļu valodā pateiktu man paldies, ka es braucu pie viņām un runājos un stāstu kaut ko – tad es sapratu, cik daudz mēs reāli spējam mainīt citu dzīvēs. Man tās bija kādas četras stundas laika no manas dzīves (nedēļā), bet viņām tā bija iespēja paklausīties – kā var iesaistīties brīvprātīgo darbā, kā dzīvo cilvēki Latvijā un arī piedalīties diskusijās un pildīt sagatavotos teorijas materiālus un mājasdarbus.

Dzīve Petrinjā pēc zemestrīces

Nākamais emocionālais brīdis Horvātijā – došanās uz pilsētu Petrinja, kurā 2020. gada 29. decembrī notika 6,4 magnitūdu zemestrīce. Es nezināju ko sagaidīt no šī brauciena, jo man nekad nav bijusi nekāda saskarsme ar zemestrīcēm vai to izraisītajiem bojājumiem, bet šis brauciens bija asaru un emociju pilns. Organizācija, kurā darbojos kopā ar pensionāru pāri no Vācijas (brīvprātīgie jau vairāk nekā 20 gadus), palīdz šajā pilsētā dzīvojošām 3 ģimenēm. Dienas plānā bija aizbraukt apskatīties, kā viņiem sokas pusgadu pēc baisajiem notikumiem.

Iebraukšana pilsētā jau bija “kultūršoks”. Daudzas mājas ir bez jumtiem, vai neapdzīvotas ēku sliktā stāvokļa dēļ. Visur novietoti mazie konteineri vai treileri, kuros dzīvo cilvēki. Pretī lielajam pārtikas veikalam stāvvietā izvietoti desmitiem mazi konteineri. Ne tikai cilvēki pa vienam, bet arī ģimenes un pat daudzbērnu ģimenes ar vairāk nekā trīs bērniem.

Ģimenes bez mājām

Pirmā ģimene, pie kuras bijām, ir ar trīs bērniem un sunīti. Ja man šī ģimene būtu jāraksturo – smaidīgākā un sirsnīgākā ģimene, ko Horvātijā esmu satikusi. Neviens nezināja, ka mēs braucam ciemos, bet, mums atbraucot, šī ģimene satraucās par to, ka nav sagatavojuši pusdienas un sakārtojuši māju – tieši tik viesmīlīgi viņi bija. Par māju – es runāju par konteineri, kuru viņiem ziedojuši valsts advokāti, jo valsts viņiem sniegusi tikai niecīgu materiālu pabalstu. Sieva sagatavoja uzkodas, mazā meita saklāja galdu. Mēs sēdējām un runājāmies viņu uzbūvētajā “terasītē”. Vīrs stāstīja par to, kā visi šeit viens otram palīdz, un, ka viņš ir sapratis, ka naudai dzīvē nav tāda nozīme, jo to visu var pazaudēt vienā mirklī. Viņu māja pilnībā sabruka sešās sekundēs zemestrīces laikā, un viņš ir vienkārši priecīgs, ka bērni tajā brīdī spēlējās ārā, nevis bija mājā. Sešas sekundes, kas mainīja viņu dzīvi. Un ne tikai viņu, jo zemestrīces laikā aptuveni puse no ēkām pilsētā sabruka. Tas bija brīdis, kurā es jau sēdēju ar milzīgu kamolu kaklā un asarām acīs. Savukārt viņi visu laiku jokoja un bija tik smaidīgi – priecīgi par to, ka esam atbraukuši ciemos.

Nelielam ieskatam par sarunas gaitu – vācu brīvprātīgais teica, ka viņš meklē darbiniekus savā celtniecības firmā Vācijā, un vīrietis, pie kura ģimenes viesojāmies, teica, ka viņš labprāt atbrauktu pastrādāt par brīvu – lai pateiktos par visu, ko viņi ir viņu labā darījuši. Lieki piebilst, ka šobrīd viņš pats ceļ sev māju (bez meistariem), un cer, ka līdz ziemai paspēs uzlikt jumtu. Teica, ka, ja brauks, tad tikai bez samaksas, jo viņš grib palīdzēt, nevis saņemt algu… Viesošanās beigās vācietis ģimenei iedeva ziedojumu, un ģimenes tētis sāka raudāt, vilcinoties pieņemt ziedojumu, jo jau ir saņemts tik daudz palīdzības. Šajā brīdī es vairs nespēju savaldīt asaras – tik nesavtīgi un sirsnīgi tas viss bija.

13 cilvēki divos konteineros

Otrā ģimene, kuru apciemojām, dzīvo divos konteineros, no kuriem viens ir izmērā 6×3 metri ar astoņām gultām astoņiem bērniem. Otrā konteinerā dzīvo vēl pieci cilvēki. Šīs ģimenes māja nav sabrukusi, bet mājā nedrīkst dzīvot, jo kopš šīs lielās zemestrīces viņiem katru dienu ir vairākas mazas zemestrīces un ēkā, iespējams,
ir bojāti ūdens un elektrības vadi, kas atrodas sienās. Trīs paaudzes, kas mitinās mazos konteineros, kuri viņiem piešķirti tikai uz laiku, jo valsts nevar nodrošināt visiem konteinerus ilgtermiņā.

Trešā ģimene ar diviem bērniņiem jau ir uzcēlusi jaunu māju, jo viņiem celtniecības darbos palīdzēja vien no valsts futbola komandām. Tomēr arī viņi pārdzīvo par notiekošo, jo konteiners tuvākajā laikā būs jāatdod valstij, bet tas pašlaik ir vienīgais drošais patvērums gadījumā, ja notiks vēl kāda smaga zemestrīce.

Šo ir ļoti grūti izstāstīt vai aprakstīt, jo es nekad nebiju satikusi tik laipnus, uzņēmīgus un labsirdīgus cilvēkus. Tādus, kas visi grib viens otram palīdzēt, par to neko neprasot. Atbraucot atpakaļ, daudzi man jautāja: “Kāpēc tad šīs ģimenes vienkārši nepārvācas uz citu pilsētu?” – uz to ir ļoti grūti atbildēt, bet, esot tur un redzot visus, man ne mirkli neradās šāds jautājums. Tās ir viņu mājas paaudžu paaudzēs. Viņu darbs ir labības lauki pilsētā un ģimene, draugi un labākās atmiņas ir tieši tur.

Spēt otram palīdzēt

Kopumā – brīvprātīgais darbs ir neaizmirstama pieredze, kas liek ticēt tam, ka cilvēki vēlas un spēj viens otram palīdzēt. Kā arī, šis viss liek novērtēt sev dzīvē sniegtās iespējas un raudzīties uz apkārt notiekošo ar pilnīgi citu skatījumu – ne tik steidzīgu un ne tik materiālu. Noteikti ieteiktu visiem ko tādu piedzīvot un izmēģināt sevi brīvprātīgajā darbā. Nezinu, vai ikdienas steigā un saspringtajā ritmā spējam tādus novērojumu veikt. Brīvprātīgo darbs man deva ļoti plašu emociju kontrastu – no jautrības, ballītēm un jauniem draugiem līdz pārdzīvojumiem un jaunām atklāsmēm.

Elizabete Velce

Projekts tiek finansēts ar Eiropas Savienības programmas “Eiropas Solidaritātes Korpuss” atbalstu. Raksts atspoguļo tikai autora viedokli.

Dalīties
Translate »