Klausīšanās kā nepieciešamība

No 2019.gada 12. līdz 18.oktobrim Apes un Alūksnes novados 24 jaunatnes darbinieki projekta “Listen to Listen” (Klausīties, kā klausīties) laikā ar neformālās mācīšanās un dabā balstītas mācīšanās metožu palīdzību attīstīja klausīšanās prasmes. Projektu īstenoja nodibinājums “Alūksnes un Apes novada fonds” kopā ar partneriem no Rumānijas, Polijas, Slovēnijas, Portugāles, Grieķijas un Čehijas.

Projekta pirmsākumi meklējami 2018. gadā īstenotā projektā, kuram galvenā tēma bija stāstu stāstīšana. Toreiz sapratām, ka cilvēkiem ir ko stāstīt, bet ir nepieciešams arī kāds, kurš ir spējīgs to visu uztvert. Ne tikai māt ar galvu un gaidīt brīdi, kad iestarpināt savu ideju, bet tiešām uztver, uzklausīt, saprast, kas patiešām notiek, vai vismaz tam nedaudz pietuvoties. Tieši tāpēc tika veidots projekts “Listen to Listen”, un nu tas ir realizēts.

Mācību vadītāji bija Sandra Horea un Bogdans Romanik no Rumānijas, kuri ir ļoti pieredzējuši dabā balstītas neformālās mācīšanās pieredzes veidotāji.

Klausīšanās, patiesa, neviltota klausīšanās bija šī projekta centrā. Septiņas dienas 24 dalībnieki no septiņām dažādām Eiropas Savienības valstīm klausījās sevī, dabā, apkārt notiekošajā, kā arī citos. Projekts sākās ar ieklausīšanos sevī – došanos dabā, sevis ieraudzīšanu dabas spogulī. Alūksnes pusē atrodamie Karvas meži bija lielisks atbalsts aktivitātei  – svaigs gaiss, vēlās rudens sēnes un koki, kuriem blakus stāvēt un smelties spēku. Un tad bija dalībnieki, kuri sajūsmā nāca ārā no meža, stāstīdami par kokiem, kuros kāpts, dzīvniekiem, kuri redzēti un sajūtām, kas tik sen aizmirstas, bet tajā mirklī atkal atgriezušās.

Tad pienāca brīdis ieklausīties citos projekta dalībniekos, tiešām reflektējot, kā katrs individuāli to dara, kāpēc dara un kā varētu to darīt labāk. Projekta dalībnieki nonāca pie secinājuma, kas ir šķietami acīm redzams, tomēr – ikdienas steigā palaists garām.

  • Cilvēkam, kurš klausās, ir ļoti svarīga loma - ar saviem jautājumiem iespējams sarunu virzīt sev vēlamā virzienā, bet ir arī iespēja uzzināt to stāstu, ko cilvēks tiešām vēlas izstāstīt, ko sauc par atbalstošo zinātkāri (supportive couriosity);
  • Mēs katrs iesaistāmies sarunās, strādājot ar jauniešiem. Mēs varam uzturēt ikdienišķu sarunu par laikapstākļiem vai notikumiem skolā. Bet varam arī ikdienišķai sarunai piešķirt jaunu dziļumu, interesējoties, piemēram, par piedzīvotajām sajūtām, uzzināt kā uz notikumiem skatās citi cilvēki, kādas atziņas radušās no piedzīvotā.
     

    Lai projekta dalībnieki nepaliktu burbulī ar nosaukumu “mēs esam drošā vidē, kas izveidota, pieredzot dažādas emocijas, veicot vienādus uzdevumus, un klausīšanās nav nekas tik sarežģīts”, mēs viņiem sniedzām iespēju satikties ar jauniešiem no Alūksnes. Dalībnieki mazās grupiņās pavadīja 3 stundas kopā ar deviņiem jauniešiem vecumā no 14 līdz 30 gadiem, iepazīstot kaut nedaudz viņu ikdienu, ieklausoties stāstos un cenšoties pēc iespējas pilnīgāk izmantot jauniegūto pieredzi. Tikšanās un sarunas bija labs treniņš brīdim, kad dalībnieki atgriezīsies savā realitātē.

    Visos mūsu projektos sniedzam iespēju iegūtās prasmes pielietot reālajā dzīvē, un arī šajā projektā tas bija labs lēmums. Ieguvēji bija gan projekta dalībnieki, gan piesaistītie jaunieši, sniedzot visiem tik nepieciešamo sajūtu – būt sadzirdētiem un ieraudzītiem.

    Vairākus mēnešus vēlāk, jautājot projekta dalībniekiem par ieguvumiem, personīgās dzīves un profesionālās dzīves izmaiņām, saņēmām patiesi iedvesmojošas atsauksmes.

    “Es jūtos gaišāka un priecīgāka. Man ir daudz vairāk drosmes darīt  lietas, un tajā pat laikā uzņemt tās vieglāk un ar miera sajūtu sevī.”

    “Esmu kļuvusi empātiskāka, daudz atvērtāka dažādām jaunām idejām un ar vēlēšanos dalīties ar citiem, neprasot pretī neko. Redzot jūsu darbu Alūksnes pusē, esmu daudz motivētāka rīkoties savā vietējā kopienā Rumānijā.”

    Protams, prieks lasīt šādas ziņas, bet lielāks prieks ir sniegt cilvēkiem nepieciešamos rīkus, lai apzināti varētu veidot labāku vidi gan sevī, gan sev apkārt.

    Ja nākas aktīvi domāt par spēju klausīties, to praktizēt un atkal par to domāt, 7 dienas nav maz. Tās var dot ļoti daudz, ja vien esam gatavi ļauties pieredzei, zināšanām un emocijām.

    Un kad Tu pēdējo reizi uzkāpi kokā?

     

    Lelde Gusta
    Projekta pārstāve