Klauns apmācībās? Kāpēc ne?!

Mani sauc Valters un man patīk klauni! Ja kāds man saka “Tu nu gan esi klauns!”, es to uztveru kā lielu komplimentu. Esmu bijis klauns gan uz ielas, gan bērnu nometnēs, taču šogad man sanāca ievest klauna tēlu arī apmācību kontekstā. Kāds tam visam sakars un par ko ir turpmākais stāsts?

Esmu viens no Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras apmācītājiem. No 2014. gada septembra līdz 2015. gada jūnijam man bija tā lieliskā iespēja piedalīties SALTO YOUTH tīkla organizētajās apmācībās “Training of Trainers” (TOT), kas ir 9 mēnešu ilgs process ar daudziem “A-ha!” momentiem un ir man ļoti palīdzējis augt kā apmācītājam.

“Training of Trainers” sastāv no trīs semināriem (7-8 dienas garumā), prakses apmācību projekta (turpmāk: prakses apmācības) un daudz darba pastāvīgi un kopā ar prakses projekta komandas biedriem. Šoreiz stāstā vairāk pievērsīšos tieši savam prakses apmācību projektam.

Mūsu prakses apmācību mērķis bija celt NVO kapacitāti, attīstot to komunikācijas spējas, lai tās pēcāk varētu veidot veiksmīgas sadarbības ar dažādu nozaru organizācijām, iestādēm un uzņēmumiem. Mūsu redzējums bija, ka veiksmīgas komunkācijas pamatā ir prasme skaidri un precīzi nodefinēt un prast pasniegt savas organizācijas misiju un vīziju. Ņemot vērā, ka bijām četri dažādi apmācītāji ar dažādām iepriekšējām pieredzēm, katrs centāmies dot no sevis labāko, tajā pašā laikā arī sevi izaicinot, lai mācītos un iegūtu ko vērtīgu sev nākotnei.

Pirmajā seminārā es biju sapratis, ka mani interesē jaunu metožu izveide. Konkrētāk, vēlējos izpētīt, kā izmantot humoru apmācītāju un jaunatnes darbinieku kompetenču attīstībai. Lai arī man neizdevās atrast vēl trīs citus dalībniekus, kas arī gribētu savu praskes apmācību projektu izmantot šim mērķim, zināju, ka savās prakses apmācībās es gribu ieviest un izmēģināt kaut ko no šīs savas idejas. Un otrajā seminārā notika viens no lielajiem “A-HA” momentiem, kad sapratu – klaunāde!! Tas būs tas, ko vēlos ieviest, redzēt un piedzīvot mūsu apmācībās.

Klauns kā tēls var izsaukt dažādas emocijas. Dažiem smieklus, dažiem apbrīnu, dažiem bailes, dažiem riebumu. Priekš manis klauns ir tēls, kuram ir vislielākā brīvība izteikties. Līdzīgi kā ākstiem kādreiz karaļu galmos – tie bija vienīgie, kuri varēja teikt taisnību un neviens neapvainojās, jo tas taču ir tikai āksts. Klauna loma ir izraisīt apkārtējos smaidu, smieklus, pozitīvas emocijas. Un šeit slēpjas diezgan pamatīgas lamatas – klaunam nav jābūt smieklīgam, bet viņam ir jāizraisa smiekli. Mazā sarkanā bumbiņa – klauna deguns – ir viena no spēcīgākajām maskām. To uzliekot, tu pieņem klauna lomu, kā arī apkārtējie pieņem tevi kā klaunu un tavas darbības uztver caur šo prizmu. Un tas var uzlikt psiholoģisku spiedienu “Man ir jābūt smieklīgam!”. Taču, no sliktiem komēdiju raidījumiem, kā arī gadījumiem no dzīves, var labi novērot – cenšanās būt smieklīgam parasti noved tikai pie neveiklām situācijām un žēlumu par cilvēku, kurš “cenšas būt smieklīgs”. Atslēga uz veiksmīgu klaunu ir būt dabiskam! Uzliekot klauna, degunu ir jāatrod sevī  iekšējais “klauns”, īpašības, kas tev ir visraksturīgākās. Un pēc tam jāmāk par tām pasmieties. Klauna lielākais “ierocis” ir improvizācija un spēja atrast katram skatītājam savu pieeju, jeb citiem vārdiem runājot – vajadzību. Kas ir konkrētā skatītāja vajadzība? Kas viņam varētu likt pasmaidīt?

Klauna deguns kā maska, manuprāt, ir ļoti laba analoģija “maskām” (jeb “lomām”), ko mēs ikdienā valkājam. Un manā uztverē arī “organizācijas direktors”, “treneris”, “jaunatnes darbinieks” ir šādas maskas, kas maina to, kā apkārtējie mūs uztver, kā raugās uz to, ko mēs sakām. Un lai veidotu veiksmīgu sadarbību ar citu nozaru pārstāvjiem ir jāmēģina saprast, kas ir viņu vajadzība un kā kopīgi mēs varam izveidot ko skaistu, noderīgu un produktīvu. Jo dabiskāki mēs esam savās lomās un jo labāk apzināmies savas stiprās un ne-tik-stiprās īpašības un mākam tās izmantot savā labā, jo vieglāk būs rast kontaktu ar apkārtējiem.

Ar šādu uzstādījumu pasniedzu savu ideju prakses apmācību kolēģēm un viņas piekrita, ka šādā kontekstā klaunāde iederās mūsu apmācībās. Apmācības ilga četras pilnas dienas un trešajā dienā bijām ieplānojuši dalībniekiem iespēju redzēt labās prakses piemērus Budapeštā (field visits), kur organizācijas veiksmīgi ir izveidojušas sadarbību ar citu nozaru pārstāvjiem. Kā viena no field visits iespējām tika piedāvāta ielu klaunādes sesija – divu stundu gara klauna pieredze Budapeštas ielās. Taču apmācību otrajā dienā, lai nodemonstrētu, ko nozīmē būt klaunam, kā arī raisītu diskusiju par mūsu ikdienas “maskām” piedāvājām klaunādes sesiju apmācību telpās. Tā bija ļoti emocionāla un pārdzīvojumiem pilna pieredze. Lai arī izmantoju diezgan vienkāršas improvizācijas teātra tehnikas, lai palīdzētu dalībniekiem atraisīties un paspēlēties klauna lomā, daudziem dalībniekiem klauna maskas “smagums” bija par lielu. Pēc sesijas vairāki dalībnieki atzina, ka tik izaicināti un ārpus komforta zonas sen nav bijuši un vairākiem dalībniekiem šī bija tikšanās ar savām bailēm no būšanas publikas priekšā. Viena no dalībniecēm uzreiz pēc sesijas paziņoja – ja vēl notiks šādas sesijas viņa braukšot mājās. Taču, kad vakarā jautājām, kurš vēlas doties nākamajā dienā izmēģināt klaunādi ielās, viņa bija viena no pirmajām, kas pieteicās.

Ielu klaunāde bija ļoti veiksmīga pieredze. Pieci no 16 dalībniekiem izlēma ļauties izaicinājumam un kopā ar diviem apmācītājiem doties ielās. Bija prieks redzēt, kā dalībnieki eksperimentēja, improvizēja, pielāgojās un atvērās ar katru minūti, kuru pavadīja uz ielas mijiedarbojoties ar cilvēkiem un apkārtējo vidi. Tās bija divas stundas, kuru laikā dinamika ne mirkli nenorima, pastāvīgi tika meklēta jauna publika, jauni mijiedarbības veidi, lai raisītu cilvēkos smaidu.

Pēc pieredzes uz ielas dalībnieki atzina, ka tā bijusi ļoti spēcīga baiļu pārvarēšanas pieredze, ka tā ir viņus iedrošinājusi pieņemt izaicinājumus arī savās personīgajās un profesionālajās dzīvēs. Pāris mēnešus pēc apmācībām uzzināju, ka daži no dalībniekiem nēsā līdzi apmācībās saņemtos klauna degunus kā atgādinājumu būt drosmīgiem.

Kas tālāk? Pēc šīs pieredzes sapratu, ka humors un tā dažādie aspekti ir spēcīgs rīks un metode, ko izmantot apmācībās. Ar vairākiem dalībniekiem jau pēc TOT beigām uzrakstījām kopīgu projektu, lai turpinātu izpēti pie tā, kā humoru izmantot treneru un jaunatnes darbinieku kompetenču attīstīšanai. Un ne tikai klaunādi – improvizācijas teātri, kustību un performances māklsu, stand-up komēdiju, utt.

“Training of trainers” bija spēcīgs grūdiens manā personīgajā un profesionālajā attīstībā, kas mani motivēja turpināt meklējumus un izpēti sev interesējošā sfērā. Tā kā saturieties, klauni vēl atgriezīsies apmācībās! :)

NB! Arī tev ir iespēja doties starptautiskās apmācībās par dažādām tēmām. Aktuālos apmācību piedāvājumus var lasīt www.salto-youth.net vai www.jaunatne.gov.lv.

Autors: Valters Melderis, neformālās izglītības apmācītājs