Kā jaunietim atgūties pēc emocionālas traumas?

Laba emocionālā veselība liecina par to, ka cilvēks pilnvērtīgi jūt, domā un uzvedas. Tā ir spēja adekvāti reaģēt uz panākumiem un arī zaudējumiem, pēc iespējas mazāk pakļaujoties stresa ietekmei. Arī domas par sevi, savu nākotni un plānotajiem mērķiem norāda uz emocionālās veselības stāvokli.

Psihiskā veselība ir ļoti nozīmīga ikviena cilvēka vispārējās veselības sastāvdaļa. Cilvēks ir viens veselums – tāpēc gan fiziskā, gan emocionālā veselība ir savstarpēji saistītas un vienlīdz svarīgas. Psihiskās un arī fiziskās veselības saglabāšanā milzīga nozīme ir cilvēka spējai tikt galā ar grūtībām un veidot emocionāli veselīgu gaisotni savā ģimenē, skolā un apkārtējā vidē.

Diemžēl aptuveni katram ceturtajam pasaules iedzīvotājam ir bijuši emocionālās veselības traucējumi, bet ļoti bieži tie netiek diagnosticēti, tāpēc neseko nepieciešamā palīdzība. Tomēr profesionāla palīdzība ir vajadzīga – arī emocionālo traucējumu gadījumā, kad it kā pirmajā brīdī uzreiz nav redzams, ka nepieciešama ārstēšana. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc emocionāli traucējumi nereti netiek pamanīti, proti, ir grūtības ieraudzīt, diagnosticēt problēmu. Ja kādam ir lauzta kāja, ir saprotams, ka šim cilvēkam nepieciešama palīdzība, bet ko darīt, kā palīdzēt, ja otrs visu laiku jūtas nomākts vai īgns?

Jaunietis ar labu psihisko veselību ir aktīvs, enerģisks, ar pozitīvu paštēlu, ēstgribu un miegu, ieinteresēts sevī, apkārtējos cilvēkos un notikumos. Atkarībā no jaunieša nervu sistēmas tipa un temperamenta šīs īpašības var būt izteiktas dažādā intensitātē. Jaunietim, kuram psihoemocionālajā veselībā ir negatīvas izmaiņas, parādās emocionāli, fiziski un/vai uzvedības traucējumi.

Visbiežāk uztraucamies tieši par fizisko veselību, savukārt emocijas noliekam otrā plānā. Jāsaprot, ka fiziskā veselība ir tiešā veidā atkarīga no emocionālās veselības. Esam taču pamanījuši, ka mēdzam saslimt no paaugstināta stresa vai pārslodzes darbā. Emocionāli vesels cilvēks šādas situācijas piedzīvo reti.

Daudzi veselības traucējumi, kas jauniešiem parādīsies pieaugušā vecumā, sākas bērnībā un pusaudžu gados, ko ietekmē dažādi negatīvi traumatiski notikumi.

Vecuma posmā no divpadsmit līdz astoņpadsmit gadiem sākas intensīva integrētas un stabilas identitātes veidošanās. Šis vecuma posms cilvēkam ir emocionālas krīzes laiks: savas identitātes meklējumi. Bieži vien vērojams maksimālisms – visu vajag šeit, tagad un tūlīt, kā arī norobežošanās no apkārtējiem, ideālu meklēšana, neapzināta vēlēšanās nešķirties no bērnības, apzināta vēlēšanās kļūt pieaugušam, dzīves skolotāju meklēšana, saskarsmes īpatnības. Ja jaunietis savā attīstībā ir bijis psihoemocionālā labsajūtā, t.i. izjutis emocionālu atbalstu, izpratni, ieinteresētību, kā arī telpu sevis izzināšanai un attīstībai, tad arī adaptēšanās videi nerada grūtības.

Traumatisku notikumu rezultātā, cilvēka psihiskais stāvoklis var tikt ietekmēts neatkarīgi no tā, vai pārdzīvotais gadījies vienreiz, vai vairākkārt. Dažāda veida psiholoģiskās traumas var sākumā pat nebūt jūtamas. To simptomi var parādīties vairākas nedēļas vai pat gadus pēc traumatiskā notikuma. Šāda veida traumas var tikt izraisītas, piemēram, no vardarbības, cilvēka ļaunprātīgas izmantošanas, transportlīdzekļu negadījuma, dabas katastrofām un citiem traumatiskiem notikumiem.

Jauniešu veselība jāskata plašākā nozīmē. Pēc Pasaules Veselības organizācijas definīcijas veselība ir labklājība – fiziska, psihiska un sociāla. Tātad psihoemocionālā veselība ir nozīmīga komponente Pasaules Veselības organizācijas noteiktajā veselības konceptā, tāpēc Eiropas Savienības izpratnē jauniešu veselība ietver arī fiziskās un psiholoģiskās spējas, sociālās attiecības un fizisko vidi, iespējas iegūt jaunu informāciju un prasmes, brīvā laika pavadīšanas iespējas.

Psihoemocionālās veselības būtiskākie kritēriji ir:
•    spēja veidot dziļas, emocionāli piesātinātas, empātiskas attiecības;
•    spēja pārdzīvot relatīvi pilnu jūtu apjomu, izprast tās, rīkoties saskaņā ar jūtām un kontrolēt tās;
•    spēja uztvert citu cilvēku emocijas;
•    spēja paskatīties uz situāciju no dažādām pusēm;
•    adekvāti reaģēt uz stresu un atgūties no tā bez grūtībām (Ego spēks un dzīvesprieks, elastīgums);
•    spēja pielāgoties (adaptēties) apstākļiem, nepiedzīvojot distresu un neradot to citiem;
•    spēja realizēt savus talantus, prasmes (pašrealizēšanās);
•    spēja iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs;
•    spēja sasniegt gandarījuma izjūtu, kas padara vērtīgus ikdienas centienus;
•    pašnoteikšanās un lēmumu pieņemšanas neatkarība.

Psihiskās veselības traucējumi tiek konstatēti brīdī, kad personai rodas grūtības būt savas dzīves noteicējai – parādās depresija, dažādas saslimšanas, tai skaitā ķermeniskas, vai dažādas atkarības, uzvedības traucējumi. Šie traucējumi ietekmē gan cilvēku, gan viņa tuviniekus un sabiedrību kopumā. Stabila psihiskā veselība ir drošas un uz pilnveidošanos orientētas sabiedrības pamats.

Jebkura traumatiska notikuma pārvarēšanā būtiska nozīme ir kvalificēta speciālista sniegtajam atbalstam un palīdzībai, tāpēc liela nozīme ir speciālistu, kas ikdienā strādā ar jauniešiem, kvalifikācijas paaugstināšanai. Jaunatnes darbinieks, psihologs, pedagogs, mentors vai cita veida atbalsta persona ne tikai palīdz jaunietim gūt jaunas zināšanas, bet arī ietekmē jaunieša personības attīstību un sevis iepazīšanu. Lai paplašinātu savas zināšanas darbam ar bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, kuri ir piedzīvojuši kādu psiholoģiski, traumatisku notikumu, pieci jaunatnes jomas pārstāvji no Latvijas devās uz Maltu, lai kopīgi ar saviem kolēģiem no Lietuvas, Maltas, Spānijas un  Rumānijas piedalītos starptautiskās apmācībās ‘’Building Bridges’’.  Starptautiskās apmācības ‘’Building Bridges’’ tika īstenotas  Eiropas Savienības programmas Erasmus+ KA1  finansējuma  ietvaros.

Psihosomatisku traucējumu cēlonis ir janieša neprasme atpazīt savas izjūtas (emocijas) un izpaust tās realitātei atbilstošā un adekvātā veidā. Psihoemocionāli veselīgās ģimenēs starp ģimenes locekļiem ir tuvas un siltas, uzticību radošas, drošas, emocionālas attiecības, kuras raksturo patiesums, dabiskums, ieinteresētība, pašcieņa un miers. Šajās ģimenēs ir atļauts izpaust arī nepatīkamās izjūtas, neuzskatot tās par „aizliegtām”, nenoliedzot šādu sajūtu iespējamību dēļ bailēm par savu nespēju tās risināt. Šajās ģimenēs tiek sekmēta jaunieša personības attīstība, kas nozīmē – emocionāli atbalstošu reakciju arī uz janieša kļūdām, neveiksmēm.

Ja jaunieša ģimenē valda emocionāli neveselīgas attiecības, tad neapzināti ģimenes locekļiem tiek veicinātas psihosomatiskas saslimšanas. Emocionāli neveselīgas attiecības ir otra personību nerespektējošas, manipulatīvas, kontrolējošas, nospiedošas, izolējošas, apātiskas, biedējošas. Šajās ģimenēs, piemēram, dusmas, bēdas vai skumjas tiek noliegtas vai uzskatītas. Pētījumu dati liecina, ka neveselīgas attiecības ģimenē ir izplatīta parādība Latvijā – gandrīz trešā daļa bērnu  un jauniešu ir cietuši no emocionālās vardarbības no saviem vecākiem vai kāda cita mājās dzīvojoša pieauguša ģimenes locekļa, un vēl vairāki bērnībā ir bijuši emocionāli atstāti novārtā.

Speciālisti apgalvo, ka jebkurš gadījums, kurā kāds jūtas vientuļš vai nomākts, var būt traumatisks. To, vai notikums rada psiholoģisku traumu, nosaka personas subjektīvā emocionālā pieredze. Atšķirīgas piedzīvotās situācijas var ietekmēt personas izziņas un uzvedības funkcijas, fizisko un psiholoģisko labklājību. Ja cilvēkam ir psiholoģiskā trauma, par to liecina vairāki simptomi.

•    Šoks, noliegums un neticība
Šoks, noliegums un neticība ir vienas no izplatītākajām pazīmēm, kas norāda uz psiholoģisko traumu. Tās bieži iespējams konstatēt uzreiz pēc traumatiskā notikuma. Cietušais var izjust nestabilitāti un pēkšņi būt samulsis par to, kur atrodas. Runājot var neveiksmīgi censties atbildēt un sarunas laikā var šķist iegrimis sevī. Kad sākotnējie simptomi ir izzuduši, persona var kļūt nejūtīga vai emocionāli norobežojusies sevī, kad tiek aicināta apspriest traumatisko notikumu, un mēģināt izvairīties no sarunas par konkrēto tematu. Šādi izturoties cilvēks bieži vien mēģina tikt galā ar piedzīvoto traumu un to var uztvert kā norādi, ka indivīdam ir vajadzīga palīdzība. Cietušajam var tikt novērota arī vēlēšanās atteikties no normālas dzīves un attiecību veidošanas.

•    Agresija
Tiem, kuri ir cietuši no psiholoģiskās traumas, bieži vien ir saskārušies ar agresiju. Dažos gadījumos tās var būt dusmas uz sevi, ko izraisījusi pieredzētā vainas vai kauna izjūta. Citos gadījumos līdzīgas emocijas un psihiskais stāvoklis var rasties no personas piedzīvotām agresijas izpausmēm pret apkārtējiem cilvēkiem. Papildus tam traumas skartajai personai var tikt identificēta arī aizkaitināmība un biežas garastāvokļa izmaiņas.

•    Miega traucējumi
Pēc traumatiska notikuma cilvēks var izjust pārmaiņas miega režīmā. Var būt raksturīgs bezmiegs, grūtības aizmigt vai gulēt ierasto laiku, tāpat var rādīties murgi, tikt izjustas pastiprinātas bailes nakts laikā. Dažkārt sapņos indivīds redz piedzīvoto traumatisko notikumu, kas spilgti saglabājies zemapziņā. Regulāri miega traucējumi un nepietiekama atpūta var izraisīt spēcīgas negatīvas emocijas, nogurumu un nespēku, kas var novest arī pie koncentrēšanās problēmām.

•    Trauksme
Trauksme ir bieži novērojams simptoms, ko izraisa cilvēka pieredzēta psiholoģiskā trauma. Konkrētā pazīme var rasties no kādām domām vai ieraudzītiem vizuāliem attēliem, kas atsauc atmiņā traumatisko notikumu, un var radīt nepārvaramas bailes un panikas lēkmes. Lai novērstu šādas reakcijas, cietusī persona var mēģināt izvairīties no jebkādām darbībām, kas mudina atcerēties par pārdzīvoto. Psiholoģiskās traumas trauksmes simptomu iespējams atšķirt no ikdienas stresa, novērtējot, cik lielā mērā negatīvie notikumi ietekmē cilvēka ikdienas dzīvi. Ja vari dalīties savos pārdzīvojumos ar sev tuvajiem cilvēkiem un ja tavs līdzsvara stāvoklis atgriežas brīdi pēc kāda emocionāli uztverta notikuma, tevi ietekmē ikdienas stress. Ja ilgstoši atrodies spēcīgas emocionālās spriedzes stāvoklī, iespējams, esi piedzīvojis psiholoģisku traumu.

•    Disociācija
Situācijai neatbilstošu emociju izrādīšana un sakarīguma traucējums psihiskajos procesos jeb disociācija arī liecina par piedzīvotu psiholoģisko traumu. Domāšanas un darbības saiknes sairums var izraisīt atmiņas zudumu, kā arī nošķirtību no citiem. Sociālā izolācija savukārt var veicināt skumjas, bezcerību un depresiju.

•    Fiziski simptomi
Neskatoties uz to, ka daudzas psiholoģiskās traumas pazīmes ir emocionālas vai tādas, kas ietekmē uzvedību, šādai negatīvai pieredzei var būt arī fiziski simptomi. No ilgstoša muskuļu sasprindzinājuma var rasties sūdzības par hroniskām sāpēm un duršanas sajūtu, kuru cēloņi var šķist grūti izskaidrojami. Kopā ar citiem simptomiem personai var rasties tahikardija jeb paātrināta sirdsdarbība. Iespējami arī ēšanas traucējumi (ēd vairāk vai mazāk nekā parasti), kā arī seksuāla disfunkcija.

Emocijas ir viens no svarīgākajiem mehānismiem, kas mūsu organismam palīdz adaptēties, iedzīvoties jaunā vidē. Adaptēties nozīmē - izdzīvot, saglabājot labu veselību. Ja jaunietis nespēj adaptēties vidē, kurā jādzīvo, viņam ievērojami pasliktinās fiziskā veselība. Emocionāli veselāks cilvēks ir tāds, kurš domā par savu attīstību - jaunu valodu apguve, grāmatu lasīšana, kursu apmeklēšana, jauni vaļasprieki u.c. Būtiska ir vēlme uzzināt ko jaunu, sociālā aktivitāte un dažkārt arī vientulība, kas nekādā gadījumā neliek tev justies slikti.

Latvijas dalībnieki dalījās ar saviem iespaidiem par Maltā pavadīto laiku un starptautiskajām apmācībām ‘’Building Bridges’’ .
Sarmīte: ‘’Apmācībās Maltā es guvu pieredzi darbam ar bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, kuri ir piedzīvojuši kādu psiholoģiski, traumatisku notikumu. Apmācību treneri Dereks un Kolins stāstīja par sekām, kuras atstāj iespaidu uz šo jauno cilvēku garīgo veselību, kā meklēt katra personīgos resursus traumas apzināšanai un seku mazināšanai. Ikvienas psiholoģiskas traumas sekas sākas ar šoka momentu, kam seko sērošanas periods, kuras laikā jaunajam cilvēkam ir jāiziet cauri dažādām emociju gammām, tās jāpārstrādā, meklējot arvien jaunas iespējas un resursus. Ļoti nozīmīga apmācību daļa saistās ar citu valstu kultūras izzināšanu, iepazīšanās ar jauniem draugiem, sociālo kontaktu dibināšana, Maltas iepazīšana un izzināšana’’.

Darja: ‘’Man projekts bija kā svaiga gaisa pelde ikdienas pārdzīvojumu virknē. Es vēlreiz pārliecinājos, ka pārmaiņas sākas no manis, no manas attieksmes pret dzīvi, cilvēkiem, no manas prasmes pieņemt cilvēku tādu, kads viņš ir un piedot viņa kļūdas. ‘’Building Bridges’’ projekts man palīdzēja labāk saprast sevi, savus mērķus un kļūdas darbā ar pusaudžiem un jauniešiem un deva iespējas tās izlabot.Es centīšos  izmantot iegūtās teorētiskās zināšanas par pusaudžu jūtām, grūtībām psiholoģiskām traumām, stresa pārvarēšanu savā darbā. Man ļoti patīka  iespēja vairāk uzzināt par Maltu, par Maltiešu tradīcijām un kultūru, kā arī satikt jaunus draugus no dažādām valstīm’’.

Anna: ‘’Man bija svarīgi, lai manas cerības sakarā ar šo projektu būtu piepildījušās un tā arī notika. Es ļoti gribēju atrast labāko paņēmienu, kā strādāt ar saviem skolēniem. Projekts palīdzēja labāk saprast sevi un atbalstīt citus. Būdama projekta dalībniece es vēlreiz pārliecinājos, ka reizēm ir ļoti svarīgi uzklausīt cilvēku un neuzbāzties citiem  ar saviem padomiem’’.

Dāvis Daniels: ‘’Nolēmu piedalīties projektā, lai gūtu pēc iespējas plašākas zināšanas savam zinātniski pētnieciskam darbam par pusaudžu emocionālām traumām’’.

Valērijs: ‘’Man bija interesanti uzzināt vairāk par to, kā labāk sazināties ar pusaudžiem un piedalīties pieredzes apmaiņā ar dalībniekiem no citām valstīm. Es ceru, ka iegūtās zināšanas varēšu pielietot praksē. Pirms projekta jutos ļoti satraukts, ka manas angļu valoda  nav pietiekoši augstā līmenī, lai piedalīties apmācībās. Manam uztraukumam nebija pamata, jo es sapratu, ka nav jābaidās runāt, bet jājautā atkārtoti, ja kaut kas nav skaidrs. Šādi projekti ir lieliska iespēja uzlabot savas svešvalodu zināšanas un  iepazīties ar citu valstu kultūru. Man bija ļoti interesanti iepazīties ar Maltas kultūru un tradīcijām’’.

 

Sintija Bernava
Biedrība ‘’Donum Animus’’