9 brīnišķīgi mēneši Latvijā

Ir pagājuši 9 mēneši un trim no četriem projekta „Skaties plašāk!” brīvprātīgajiem aktivitātes ir noslēgušās. Šis ir viņu – Natālijas, Estelles, Žeņas un Sofijas – atskats uz paveikto un domas par Latviju. Brīvprātīgie centās rakstīt latviski. Vārdi, kas ir kvadrātiekavās, ir atsevišķu vārdu labojums, lai varētu uztvert domu. 

Natālija (brīvprātīgā no Vācijas, strādāja Tirzas pamatskolā)

Cik ilgi tu esi Latvijā un kas tev visvairāk patīk šeit?

Es dzivoju šeit deviņi menesi un driz es braukšu atpakaļ Vācijā [uz Vāciju]. Es nemāku teikt, kas man visvairak patik Latvijā. Es redzeju daudz skaistas lietas. Man ļoti patik Latvijas daba un cilveki. Rudens ir ļoti raiba. Pavasaris ir ļoti skaists. Viss būs zaļāku [zaļāks] un laiks būs siltāks. Ziema bija ļoti interesanti. Pirmo reizi manā dzivē es stāvēju uz sasaluša ezera, kā arī dejoju tautas deju. Es nezināju, ka daži cilvēki vēl runa vāciski un griba mācīties vācu valodu. Un, protams, es macos latviešu valodu. Protams, tas bija ļoti lieliski, kad cilvēki beidzot saprata manu latviešu valodu. Latviešiem [latvieši] ir ļoti jauki un vienoti. Viņi vienmēr atrod veidu, kā palīdzēt risināt problēmas. Latviešu valoda ir nedaudz grūti, bet tā reizem ir ļoti līdzīgs ar vācu valodu un krievu valodu.

Kas tev visvairāk paliks atmiņā?

Man bija daudz forši notikumi. Ziemā es braucu uz Rigu. Es redzēju saullēktu, un sniegs un ledus mirdzēja oranžs, sarkans un rozā. Man ļoti patik hokejs un es nekad nebiju hokeja spelē Vācijā, bet šeit es biju. Mana pirma hokeja spēle ir ļoti lieliski. Atmosfēra arenā bija neticama.

Es ļoti daudz ceļoju ar citiem brīvprātīgajiem. Vairākas reizies mēs bijām Rīgā, ceļojām Tartu, Vilnius, Kaunas, Trakai, Oslo, Bergen un maijā mēs bijām Baltkrievijā. Tur mēs skatījāmies hokeja spēli Latvija – Šveice Minskas arēnā un apciemojām Žeņas ģimeni un draugus. Mēs braucām ar stopijiem [stopiem]. Es to darīju pirmo reizi. Bija ļoti interesanti un jautri. Es braucu uz Daugavpilī ar Sofiju un mēs palidzējam citiem vācu brīvprātīgajiem. Tas bija ļoti jauki. Pašā projekta sākumā es biju Ventspilī ar skolotājiem. Es nemācēju runāt latviski, bet bija labi tāpat. Visi cilvēki bija draudzīgi. Pārsteidzoši, ka pat hostelī Ventspilī es satiku vāciešus. Es atminētos Neatkarības diena! Es braucu uz Rīgu ar citiem brīvprātīgajiem un cilvēkiem. Tur bija liela parāde un salūts. Lāčplēša diena bija ļoti jauki arī. Mēs gājām ar laternām [lāpām] pa pilsētu. Lieldienās mēs krāsojām olas ar sīpolu mizām. Tas bija jautri.

Vai bija grūti būt prom no mājām?

Nebija tik grūti būt projām no mājām, jo mani silti sagaidīja. Darbs ar bērniem bija piedzīvojumiem bagāts, un daudzie projekti, ko veicu Gulbenē, aizpildīja manu brīvo laiku. Ar savu ģimene un draugiem es daudz runāju caur skaipu. Bet, protams, bija brīži, kad man pietrūka māju, bet tas ir normāli. Ar laiku man sāka pietrūkt savas valsts. Pēc ģimnāzijas beigšanas es nevēlējos palikt Vācijā. Es gribēju redzēt kaut ko jaunu. Bet tagad, īpaši pēc vairāku prezentāciju veidošanas par Vāciju, es sapratu, ka man tur ir daudz iespēju. Lai gan man ļoti patīk latviešu ēdieni, man tomēr pietrūkst vācu ēdienu.

Ja tev būtu iespēja vēlreiz no jauna sākt projektu, ko tu darītu savādāk?

 

Ja man būtu iespēja vēlreiz sākt no jauna brīvprātīgais darbs, es mēdinātu [mēģinātu] nebūt tik kautrīgi.

 

Citus pieredzes stāstus vari izlasīt šeit: Gulbenes novada jauniešu mājaslapā