Viena diena mūsu dzīvē

Jauniešu grupa „Redaktoru klubiņš” no Balviem no 2005.gada maija līdz septembrim ar programmas „Jaunatne” atbalstu īstenoja iniciatīvu projektu „Viena diena mūsu dzīvē.” Projekta ideja bija vienkārša, bet efektīga: 15 jauniešu grupa devās vienu dienu pavadīt vietās, kur viņi citkārt nenokļūtu – Baltinavas Kristīgajā speciālajā internātskolā, kur dzīvo bērni ar īpašām vajadzībām, jauniešu rehabilitācijas centrā „Saulrīti”, kur ārstējas narkomāni, kā arī bērnu patversmē „Ieviņa”.

Manuprāt, šis ir labs projekta piemērs citiem jauniešiem. Pirmkārt, tādēļ, ka bijām atraduši neparastu veidu, kā runāt par problēmām, kuras mūsdienās uzskata par prioritātēm: narkomānija un cilvēki ar īpašām vajadzībām. Atzīšos, ka, gadu no gada regulāri esot kopā ar jauniešiem, esmu sapratusi, ka pareizās lekcijas par narkomāniju viņiem ir jau līdz brošai, tādēļ projektos, kas atkal sola cīnīties pret narkotiku lietošanu, jaunieši iesaistās atturīgi: sak, nekā tur jauna nebūs, es to esmu dzirdējis jau desmitiem reižu.

“Saulrītos”, esot vidē, kur ārstējas jaunieši, kas paši pieredzējuši narkotiku postu, Balvu jaunieši, acis nenovērsdami, klausījās centra vadītājas Annas stāstījumā. Neko tik patiesu un skaidrojošu viņi nebija dzirdējuši. Grūti būs tiem lektoriem, kas tagad jauniešiem mēģinās atkārtot vispārzināmas frāzes par narkotiku kaitīgumu un bla-bla-bla…

Tādēļ gribu aicināt visus, kas meklē un atrod dažādu fondu līdzekļus: meklējiet netradicionālas formas, kā izdarīt to, ko vēlaties. Domāju, ka arī dzīvošana Baltinavas kristīgajā speciālajā internātskolā bija svētīga jau tādēļ vien, ka jauniešiem bija PAŠIEM jārunā, PAŠIEM jāsadodas rokās, PAŠIEM jāiet cauri pagasta centram kopā ar bērniem un jauniešiem, kuriem viņi citkārt paietu garām, jo būtu neērti satikties, neērti runāt, un ir taču tik nepatīkami justies kaut kā ne tā… Turklāt Baltinavā guvām vēl kādu mācību: sapratām, ka daudzi no šiem bērniem ir alkoholiķu bērni. Vai vajag sāpīgāku piemēru? Un, protams, Kubuli ar mazajiem, gaišajiem, vecāku pamestajiem mazuļiem. Biju pārsteigta, cik precīzi jaunieši pēc tam raksturoja tās dienas sajūtas: tā ir pirmā un nozīmīgākā laimes spēle – piedzimt ģimenē, kas tevi nepamet.

Zinu, ka daži jaunieši jutās slikti pēc pieredzētā Baltinavā, citi nelāgi jutās “Saulrītos”. Mūsu iecere kopīgi ar narkomāniem ravēt dārzu pārvērtās par mūsu ravēšanu un viņu skatīšanos. Jā, bija nepatīkami, bet, jāatzīst – tā bija ļoti laba mācība: ne visur, kur tu dzīvē iesi ar labiem nodomiem, tevi gaidīs atplestām rokām kā debesu dāvanu. Ir arī citādi likumi, kurus nav tavos spēkos izmainīt. Pasaule ir nežēlīga.

Patiesībā viena diena ir mirklis no dzīves. Mirklis, kas sākas ar saules lēktu un beidzas ar rietu. Bet vienā dienā var paspēt tik daudz, ka pēc tam nedēļu nevar atjēgties, ik uz soļa atgādinās kas todien piedzīvotais. Viena diena var būt vairāku gadu vērta. Jo paša ieraudzītās un atklātās gudrības ir vissvētīgākās.

Pirmā diena. Baltinava.

Baltinavas kristīgās speciālās internātskolas direktors Henriks saka: “Tā bija ļoti, ļoti jauka diena! Šī bija pirmā reize, kad mūsu skolā viesojās skolēnu vienaudži vai par viņiem tikai mazliet vecāki cilvēki. Tieši tādēļ arī bērniem ļoti patika šī diena. Parasti pie mums ciemos brauc pieaugušie, bet jaunieši un bērni – nē. Man pats galvenais šajā dienā likās tas, ka es redzēju: ciemiņi saprata, ka te – Baltinavā – mācās bērni, kādi mācās arī viņu skolās, tikai sazin kāda iemesla dēļ viņiem liek mācīties vispārizglītojošo skolu programmā. Bērniem, kam piemērota mūsu skolas programma, te ir daudz vieglāk: te viņus neviens neatstumj, te par viņiem nesmejas… Droši brauciet ciemos vēl! Mums ļoti patika!”

Projekta jauniešiem no ciemošanās Baltinavā visvairāk prāta palicis gājiens uz Baltinavas katoļu baznīcu, kur todien notika garīgās mūzikas koncerts, tāpat neaizmirstama bija sadraudzēšanās ar Baltinavas puikām, kas dienas beigās jau atklāti amizējās ar ciemos atbraukušajām meitenēm, raustot viņas aiz matiem un atņemot cimdus. Citi labi atceras Ābecīšu svētkus un mazo Ediju, kas TIK sirsnīgi skaitīja dzejoļus. Baltinavā saņēmām arī brīnišķīgu apsveikumu: papīra vāciņus, kuru iekšpusē ielīmēta papīra tējas krūzīte, kurā ielikts īsts maisiņš ar tēju, bet blakus vārdi: “Es centīšos būt labs, bet, ja man tas dažreiz neizdodas, nebēdājies un nedusmojieties. Labāk iedzeriet tasi tējas un padomājiet – varbūt viss nav nemaz tik traki!” Vēl Baltinavas skola paliks prātā ar interesantajām mācību stundām, kurās piedalījāmies. Piemēram, matemātikā. Izrādās, baltinavieši četrciparu skaitļus reizina bez kalkulatora, tādēļ ciemos atbraukušajām meitenēm ar uzdevumiem tikt galā bija pagrūti. Un vēl! Rotaļlietu gatavošana patversmes bērniem! Lelles bija burvīgas!

Otrā diena. Saulrīti.

Narkomānu rehabilitācijas centra “Saulrīti” direktore Anna atzīst, ka diena, kad Balvu puses jaunieši viesojās viņu iestādē, bija izdevusies. Anna saka: “Jūs bijāt tik gaiši, tik labestības pilni! Tiem jauniešiem, kas bija “Saulrītos”, šis bija viens no retajiem piemēriem, ka atpūsties un jauki pavadīt laiku var arī bez apreibinošu vielu lietošanas.” Arī iestādes audzinātājs Dans Kuprēvičs saka, ka “Saulrītu” jauniešiem ļoti, ļoti patika balveniešu viesošanās, īpašu garšu dienai piedeva četras balveniešu ģitāras, kuru pavadījumā varēja izdziedāt visas dziesmas, kas vien ienāca prātā. Dans saka: “Saulrītieši arī tagad vēl atceras balveniešus!” Daudz ko varētu pateikt ar mazā, trīspadsmitgadīgā Gata vārdiem. Viņš, pārlūkodams “Saulrītos” tapušās bildes, teica: “Zini, es tev parādīšu četras meitenes, kuras man vislabāk patika! Pasveicini viņas, stipri, stipri samīļo no manis un pasaki, lai man raksta vēstules!”

Projektā iesaistītajiem jauniešiem šī bija pirmā reize, kad viņi satikās ar narkomāniem. Jāatzīstas, ka šī vieta ļoti baidīja: kā būs, kā jaunieši mūs uztvers, vai nejutīsies pārāki? No ciemošanās “Saulrītos” balveniešiem atmiņā visvairāk palicis Kristiāns, kas pārģērbās četras reizes. Viņa apģērbs liecināja, ka puisis nāk no turīgas ģimenes, kas pierāda, ka arī naudā nav laimes. Balveniešus pārsteidza arī tas, ka jaunieši, kas atrodas “Saulrītos”, neprot smieties, neprot gavilēt, pat neprot skaļi un atklāti paust savas emocijas. Projekta dalībnieki atzīst, ka arī viņu vienaudžiem ļoti interesējis, kā dzīvo jaunieši, kas ārstējas no narkomānijas. Cik nu spējām, tik stāstām, bet nepamet sajūta, ka nevar izstāstīt visu, kas pieredzēts. Rūta saka: “Tā ir tāda savdabīga sajūta, ko vārdos nevar izteikt.”

Trešā diena. Kubuli.

Kubulu bērnu patversme “Ieviņa” vadītāja Lija, atceroties dienu, kad tur bija projekta dalībnieki, saka: “Bija jauki! Pie mums ir viesojušies arī citi bērni un jaunieši, parasti Ziemassvētku laikā. Ikdienā ciemiņi pie mums nemaz tik bieži nebrauc. Patversmes bērniem visvairāk patīk, ja ar viņiem paspēlējas – tas ir lielākais prieks. Esmu ievērojusi, ka parasti spēlēties ātrāk dodas ciemos atbraukušie jaunieši, bet mūsu jaunāko klašu skolēni sākumā kautrējas. “Redaktoru klubiņa” jaunieši bija patiešām jauki! Viņi uzdeva tik daudz konkrētu jautājumu! Man radās pārliecība, ka viņi ir patiesi ieinteresēti par notiekošo patversmē. Sajutu, ka jaunieši izprot to ļaunumu, kas ir piemeklējis šos bērnus.”

Esot patversmē, jaunieši vaicāja, vai pamesto bērnu auklītēm nav grūti, kad kādam iemītniekam uzrodas audžuvecāki? Vai nav sajūta, ka bērnu it kā atņem? Patversmes vadītāja saka: “Protams, auklītēm ir skumji, bet ar to jāsamierinās – jāsaprot, ka bērnam tagad būs savas mājas, kurās viņu ļoti, ļoti mīlēs.” Ja mazo, pamesto bērniņu neviens neadoptē vai nepaņem aizbildnībā, sasniedzot septiņu gadu vecumu, viņš dodas uz kādu internātskolu. Tā šogad uz Baltinavas kristīgo speciālo internātskolu devās Mārtiņš. Lija saka: “Manuprāt, ir ļoti derīgi pabūt patversmē! Atceros kādu vecmāmiņu, kas reiz atveda paciemoties “Ieviņā” savu mazmeitiņu, kas neticēja, ka ir tādi bērni, kurus vecāki negrib.”

Kad visas trīs ciemošanās dienas bija pagājušas, tika sagatavots četru lappušu ielikums Balvu rajona laikrakstā „Vaduguns”. Visam projekta atspoguļojumam cauri vijās tēma – mana laimīgākā un nelaimīgākā diena, kur par šīm savām dienām stāstīja gan projektā tieši iesaistītie jaunieši, gan tie, pie kuriem viņi brauca ciemos. Ja jums noder mūsu ideja – ņemiet, pamēģiniet to īstenot un – lai jums izdodas! Mēs būtu gatavi šāda veida projektu īstenot vēlreiz, vien izvēloties citas vietas, kurp doties. Varbūt tas varētu būt veco ļaužu pansionāts, neredzīgo vai nedzirdīgo bērnu skola, varbūt slimnīcas nodaļa, kurā ārstējas smagi slimi bērni un jaunieši... Jo būt kopā – tas ir to vērts.

Lolita, projekta vadītāja