Vide jauniešu rokās

No 4. - 14. septembrim Papes Dabas parkā  norisinājās starptautiska jauniešu apmaiņa, kurā piedalījās 29 jaunieši no 4 dažādām valstīm: Bosnijas un Hercegovinas, Serbijas, Kanāriju salām (Spānijas) un Latvijas. Projektu realizēja biedrība "Radi Vidi Pats", kura jau 4 gadus darbojas jauniešu izglītības jomā, lai veicinātu un iedvesmotu jauniešus uz saturīgu brīvā laika pavadīšanu, kā arī veidotu izpratni par vides aizsardzības nozīmi un globālo atbildību ikviena dzīvē. Projekts tika realizēts ar Eiropas Savienības neformālās izglītības programmas "Jaunatne darbībā" atbalstu.

Projekta tēma bija dabas daudzveidība un jaunieši šajās dienās caur dažādām neformālās izglītības metodēm devās dabā, pētīja, izzināja, diskutēja un stāstīja viens otram, kas ir bioloģiskā daudzveidība, kādēļ tai ir tik liela nozīme mūsu dzīvē un kā tā izpaužas katrā no projektā iesaistītajām valstīm. Neformālās izglītības galvenā ideja ir mācīties darot, kur ikvienam jaunietim bija iespēja sevi pierādīt, paust savu viedokli, nebaidoties no kļūdām, bet gan mācoties no tām.

Dzīvojām visi ļoti skaistā vietā, viesu namā ‘’Pūķa rags’’, kurš atrodas 100 m no jūras un jebkurā laikā varēja iet aplūkot Baltijas jūru un, protams, izbaudīt ūdens priekus, ko daudzi nelaida garām. Vasara vēl nebija pamukusi, tāpēc izbaudījām arī priekus, ko sniedz sportiskas aktivitātes, kā, piemēram, futbols, volejbols, basketbols.

Tā kā pati organizācija atbalsta dabu un iesaistās arī dzīvnieku aizsardzībā, tad apmaiņas piekoptā politika attiecībā uz ēdienu bija veģetārisms. Katra diena bija notikumiem pilna un visi jaunieši bija aktīvi un ieinteresēti piedalīties aktivitātēs. Aktivitātes jaunieši tika sajaukti, lai būtu internacionālas grupas, jo viens no mērķiem bija apgūt labāk svešvalodas un iepazīt citu tautu kultūru. Pirmā diena tika veltīta ledus laušanai, respektīvi, iepazīšanās rituālam, kā arī katram dalībniekam tika dota iespēja uzrakstīt cerības, kuras viņi saistīja ar šo apmaiņu.

Sadalīti grupās, devāmies iepazīt apkārtni, ar mērķi iegūt iespaidus par to. Laika apstākļi mūs nežēloja, visi kārtīgi izlijām. Tas mazliet pieradina pie šejienes mainīgajiem apstākļiem, kas ir, Latvijas rudenim sākoties, raksturīgi. Kad visi bija svētlaimē tikuši mājās, siltumā. Silta tēja vēl nebija garšojusi tik labi.

Otrajā dienā saule ne par ko negribēja smaidīt, tāpēc nodevāmies iekštelpu darbiem un prezentējām savās valstīs sastopamās dabas vērtības, kā arī ar vidi saistītās problēmas, apmainījāmies ar labās prakses piemēriem, prezentējot tos dažādā veidā (video, komikss, kolāža) pārējiem klātesošajiem. Iepazināmies ar Baltijas jūras ekosistēmu, to kā tā veidojusies, tās vēsturi un notiekošajiem procesiem tajā. Diemžēl nācās atcelt ūdens monitoringu, jo visu laiku gāza kā no spaiņiem.
Grozu pinējs telpā ieviesa jaunas vēsmas un darbīgākie pulcējās ap meistaru un nodevās pīšanai. Pīti tika mazi groziņi, aproces, dekoratīvi šķīvji un paliktņi.

Un tā trešās dienas rītā, berzēdami miegu no acīm ārā, devāmies sēņot. Šeit mums lielisks gids ir latviesu dalībnieku mājas darbs -  sagatavotās grāmatiņas par sēnēm. Žēl, ka tur nav pieminētas indīgās sēnes, bet par to nevajadzēja raizēties, jo dalībnieki tika sadalīti grupās vismaz ar vienu sēnes pārzinošu latvieti. Cilvēki ar aizrautību meklēja sēnes un salīdzināja tās ar mazās grāmatiņas bilžu izlasi. Fotografēts tiek uz nebēdu un ar sajūsmu, jo viss mums, latviešiem, kārtīgiem mežu pazinējiem, pierastais, viņiem kaut kas jauns un savādāks, atšķirībā no viņiem pierastās dabas. Daudziem šī pieredze – sēņošana - bija pirmo reizi mūžā.

Vakarā visi kopīgi gatavojām sēņu mērci. Laba manta netiek smādēta, tāpēc ārvalstu dalībnieki ir gatavi mesties nakts tumsā pēc vēl viena groza ar sēnēm, neslēpdami sajūsmu par tām.

Ceturtās dienas rītā vēl tumšs. Un pamatoti, jo esam piecēlušies, lai uzspētu aiztecēt uz ezeru līdz saullēktam. Un tā var sākties aktivitātes uz ūdens, kuras apmaiņas dalībnieki atzina par vienām no labākajām un iespaidiem bagātākajām. Mērķis notvert skatam putnus, jo pavisam dabas parkā “Pape” konstatētas 278 putnu sugas. Sajūsma par drošības vestēm vai arī kakli pārāk skaļi krakšķēja, kad iesildījāmies, lai dotos šajās aktivitātēs, bet putni gandrīz vai uz pirkstiem saskaitāmi. Tomēr tas nenomāc, jo visi ar aizrautību sēžas pie airiem un izvingrinās kārtīgi, jo pāris kilometru tomēr ir jāveic, lai nonāktu Papes ezera otrā krastā. Un te, lūk, izveidojas interesanta situācija.

Tā kā ezera vidējais dziļums 0,5 m un kopējais ezera aizaugums ir 90%, tad laivošanas nobeigumā sastopamies ar grūtībām. Tā vairākas laivas vienojas kopīgiem spēkiem, lai tiktu līdz galam un pēc neilga laiciņa jau ir noorganizēta „čūska”, ar kuras palīdzību virzīšanās pa ezera zālēm ir nedaudz vieglāka un katrā ziņā jautrāka. Kad liekas, ka visi sausi izkļuvuši no nevaldāmajām ezera zālēm, ūdenī tomēr iekrīt spāņu dalībniece. Tas paver smaidus cilvēkos, tomēr pati spāniete gan atzīst, ka bez tā varējusi iztikt. Dodamies uz pļavām, kur no 1999. gada ganās savvaļas zirgi un tauri. Teritorija ir liela, kurā ganās šīs radības, tāpēc nākas mazliet pameklēt tās. Un tad beidzot, klusi pielavīdamies, skatam paveras aina ar koku un zem tā savvaļas zirgu bars. Šodien veiksmīga diena, putnu trūcīgo apskati kompensē zirgu cīniņš. Dalībnieku skati nedalīti vērsti šim neatkārtojamajam notikumam. Cīņas beigās gide mums pastāsta, ka pēc cīņas, uzvarētājs var pagodināti atstāt čupiņu izkārnījumu vietā, kurā tas ir pārspējis savu pretinieku. Tas liekas mazliet dīvaini, bet daba taču pilna pārsteigumiem. Apskatam arī savvaļas govis jeb taurus. Mežonīgā savvaļas dabas ekspedīcijā neviens nav cietis, un atpakaļceļš ir mierīgāks, vakara saulei apspīdot mūs.

Un visbeidzot klāt ir diena, kad mums ir jāiepazīstina viesus ar mūsu māju pilsētu Liepāju. Tur arī degustējām vietējos produktus, izrādām kultūras pieminekļus, garākās dzintaru krelles, amatnieku namiņu, kā arī tiek dota iespēja brīvi pašam iet ielās un palūkot cik tālu tās ved. Par laimi, neviens to neizmanto kā bēgšanas mēģinājumu, lielākā daļa atzīst Liepāju par visnotaļ māksliniecisku un skaistu pilsētu.
Otrajā dienas pusē esam klāt Rucavas etnogrāfiskajā mājā „Zvanītāji”, kur mūs īsti latviskā garā sagaida ar dziedāšanu, rupjmaizes riecienu un medu. Runājam par latviešu, vairāk kurzemnieku kultūru un tradīcijām.

Tur pat netālu iegriezāmies arī mūzikas instrumentu muzejā. Šo te muzeju ir veidojis tā īpašnieks, pavecs kungs Jānis Pūķis, savācot un kolekcionējot vecos mūzikas instrumentus. Un interesanti ir tas, ka viņš prot spēlēt visus no tiem, kaut arī tie ir vairāk nekā 90. Dažādu valstu nacionālās dejas un mūzika sit augstu vilni.
Tad pienāca diena, kad piedalījāmies videi draudzīgā pasākumā – koku stādīšanā, stādījām egles. Jādarbojas bija ar speciāliem stādīšanas rīkiem un liekas, cilvēkiem  bija prieks atstāt aiz sevis kādu labu, paliekošu darbu.

Tālākās dienas nodevāmies vides problēmu pētniecībai, kas dalībniekiem lika vairāk piepūlēt smadzenes. Un interesantākais šīs apmaiņas veikums bija spēles, kas tika izstrādātas 4 grupās, tātad tapa 4 vides spēles. To mērķis bija spēlētājam likt aizdomāties un pieradināt viņu pie domas – draudzīgs videi, kā arī reizē informēt viņu par to kādos veidos tas ir izdarāms. Spēles prasīja mazliet vairāk laika un darba, nekā tikai izgriezt no papīra metamo kauliņu. Rezultātā ir izveidotas četras, dažādas galda spēles. No tām laika un līdzekļu trūkuma dēļ šobrīd izdota ir viena – kāršu spēle “Planet cleaners”.

Un tā nemanot, mēs bijām izskolojušies un ieguvuši zināšanas par vides jautājumiem, kā arī uzlabojuši savas angļu valodas prasmes, jo pārsvarā šajā valodā norisinājās pārrunas starp atšķirīgu valstu apmaiņas dalībniekiem. Papildus tam visam, katrai valstij bija savs nacionālais vakars, kad šo valstu pārstāvji iepazīstināja ar savas valsts kultūru, tradīcijām, dejām, dziesmām un, protams, ēdienu! Īsta gastronomijas paradīze dažādu ēdienu mīļotājiem.

Jaunieši bija sajūsma par visu, it īpaši spāņi no Kanāriju salām, jo, salīdzinot Latviju ar tām, viņiem daba ir krasi savādāka nekā pie mums Latvijā, tur nav ne zieda, nedz tāda koka kā pie mums, kā arī nav ezeru, priežu mežu un smilšu kāpu. Savukārt serbi un bosnieši nevarēja apslēpt prieku, uzkavēdamies jūras krastā. Daži no apmaiņas dalībniekiem pat nelaida garām fantastisku iespēju – nopeldēties jūrā nakts laikā.

Projektam atvēlētajam laikam beidzoties, dalībniekos vērsās sašutums, ka drīz tas viss būs galā, jo sajūta, visiem esot kopā, bija ļoti mājīga.

Rūdolfs, apmaiņas dalībnieks