Vēstule no Indonēzijas

Mans personiskais stāsta sākums
2010. gada nogalē devos komandējumā uz Francijas dienvidiem, lai raidījumam „Viss notiek” veidotu stāstu par Eiropas Brīvprātīgo darbu (EBD). Braucot vilcienā Milāna – Marseļa, blociņā ieskicēju sižetus un standarta atbildes: veicot EBD iegūstu jaunus draugus, pieredzi, ierakstu CV, valodas prasmes. Tā kā savu līdzšinējo darbību saistīju ar neformālo izglītību, man šķita mazliet garlaicīgi stāstīt par to, kas ir EBD.

Domāju, ka visi jau par to zina. Jāatzīst, ka kļūdījos savos pareģojumos. Pirmkārt, pēc sižeta parādīšanas televīzijā, saņēmu neskaitāmus e-pastus sociālajos tīklos ar jautājumiem, kā var pieteikties EBD un kur var atrast informāciju par pieteikšanās procedūru (ar tādu degsmi, ka nešaubos – par EBD tika dzirdēts pirmo reizi). Otrkārt, neviens no brīvprātīgajiem neminēja, ka iegūst ierakstu CV, draugus un tusiņu. Drīzāk godīgi atbildēja, ka ir smagi un te tiek pārdomātas vērtības un īstā dzīve.

Otrreiz kļūdījos, kad, dodoties uz EBD brīvprātīgo vakara pasēdēšanu viņu komunālajā virtuvē, biju sagatavojusies uz iereibušu jauniešu smiekliem, diezgan banālām iepazīšanās un iztaujāšanas frāzēm un noslēgumā – vismaz dejošanu pa galdiem. Jaunieši, kurus sastapu, mīļi sasēdušos ap virtuves galdu, pārrunāja savu dzīvi. Viss apkārt smaržoja nevis pēc nemazgātiem traukiem, bet mandarīniem. Sapratu, ka aši jāpārstrukturē sava saruna. Proti, jāuzdod paši vienkāršākie jautājumi, jo brīvprātīgie ir atbraukuši nevis sarežģīt un saduļķot savu ikdienu, bet uz mirkli apstāties, lai saprastu sevi.

Tiešām mulsu, kad brīvprātīgie arī pēc vīna glāzes iztukšošanas nepalika bravūrīgāki un lielīgāki par sevi un sasniegumiem, bet gan vēl sirsnīgāk aizdomājās par to, ko nozīmē EBD. Kā tas palīdz pašam un sabiedrībai. Beidzot sapratu, ka šī nav studentu brīvības un izpriecu sajūta, bet drīzāk gan – nobriedušu un jaunu eiropiešu sevis izzināšana. Pēc intervijas pārņēma miera sajūta, kas valdīja viņos. Nav kur triekties, ir mazliet jāapstājas sevis, Eiropas un pasaules labā. Lai iedziļinātos, saprastu un īstenotu. Lidmašīnā uz Latviju sajutu, ka to vajag arī man.

Nākamais lidojums
2012. gada 7. janvārī sešos no rīta kopā ar vīru izlidojām no mīļās Rīgas, lai dotos 30 stundu garā ceļojumā uz 17 000 salu valsti – Indonēziju. Kā līdz tam nonācu un piedevām ar vīru? Pirms 15 gadiem, Jauno vanagu nometnē Rāznā iepazinos ar Liepājas Jauno vanagu dibinātājiem Līgu un Žigi. Kopš tā laika bieži tikāmies vasaras nometnēs, semināros un dažādās ekspedīcijās uz Liepāju, zinot, ka Tukuma ielas mājiņā vienmēr var ienākt uz pankūkām un sirsnīgām sarunām. 2011. gada aprīlī devos paciemoties uz Liepāju un izstāstīju, ka gribētu veikt brīvprātīgo darbu, bet ārpus Eiropas. Līga mudināja pieteikties interesantam IFM-SEI organizētam globālam projektam, kurā 24 brīvprātīgie no Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas veidos dokumentālu filmu, kuru kā puzles gabaliņus saliks kopā 2012. gada noslēgumā, lai parādītu nabadzības sekas un  ietekmi uz bērniem. Es un Jānis maijā pieteicāmies projektā, un jau augustā uzzinājām, ka esam apstiprināti. Bijām priecīgi, jo viens bez otra nebūtu gribējuši doties.

Tam sekoja sagatavošanās posms Malagā, kur iepazināmies ar projekta dalībniekiem un mūsu kopējo misiju. Nu jau 7 mēnešus esam šeit un strādājam organizācijā, kas aizstāv bērnu tiesību ievērošanu Sumatras salā. Ikdienā mācām bērniem ciematos angļu valodu, strādājam ar ielu bērniem, filmējam viņus, runājam, cenšamies saprast, kā viņi līdz tam ir nonākuši. Kas šajā piecu miljonu pilsētā mudina bērnus dzīvot uz ielas? Ekvatora tveice, piesārņojums, musulmaņu dziedājumi, rīsu ēšana trīs reizes dienā un pat zemestrīces ir kļuvušas par mūsu ikdienu. Ik krītu, kad Medanas haotiskajos sastrēgumos starp rikšām un motocikliem dodamies uz organizācijas biroju, krustojumos sveicinām bērnus, kuri tirgo avīzes, cigaretes, ūdeni. Viņi visi ir mūsējie.

Indonēziešu valoda ir salīdzinoši viegla, tādēļ ikdienas sarunas ar bērniem, tirgū, organizācijā cenšamies vadīt indonēziski. Mēs neesam vienīgie, kuri filmē bērnus un nabadzību. Projekts norisinās vienlaicīgi Latvijā, Beļģijā, Senegālā, Kolumbijā, Spānijā, Lielbritānijā, Kamerūnā, Indijā, Dānijā, Peru un Austrijā. Būtībā mēs, jaunieši, esam apmainījušies ar uzturēšanās valstīm un ar svaigu skatījumu cenšamies saredzēt, kā rodas nabadzība un kā tā ietekmē bērnus un jauniešus. Ne velti projekta nosaukums ir „Brīvprātīgais darbs cīņai pret nabadzību” (Volunteering Against Poverty). Dokumentālajā filmā būs skatāms arī fragments no Liepājas, kur dzīvo Anna – brīvprātīgā no Spānijas.

Nabadzība Indonēzijā
Mazliet par pašu organizāciju un tās darbu. KKSP ir bērnu tiesību organizācija, kas Ziemeļsumatrā darbojas jau 25 gadus. Tās darbību 1987. gadā aizsāka pāris studentu, kuri pretojās Indonēzijas diktatora Suharto režīmam. Viņi devās uz Medanas nabadzīgo rajonu, kas izvietots upes krastos, un paši pēc savas iniciatīvas izveidoja bērnudārzu nabadzīgāko Medanas ģimeņu atvasēm. Aktīvisti lielākoties bija socioloģijas, politikas, antropoloģijas un filozofijas studenti, kurus neapmierināja pastāvošais režīms un ekonomiskā situācija valstī. Saprotot, ka kritiskā domāšana jāmāca jau no bērna kājas, viņi nolēma brīvo laiku veltīt ielu bērniem. Viņi sastādīja grafiku, sadalot dienas, kad strādās ar bērniem. Par kabatas naudu sapirka zīmuļus, papīru un turpat pagalmiņos vadīja bērnudārzu, kur caur rotaļām un diskusijām mācīja patstāvīgu domāšanu un pirmsskolas izglītības pamatus.

Viņi apzinājās, ka lielākā daļa bērnu nespēs apmaksāt mācības skolā, tādēļ centās rast iespēju iemācīt pamatprasmes un piesaistīt līdzekļus tālākai izglītībai. 1993. gadā brīvprātīgo studentu pulks pieauga tā, ka viņi nodibināja organizāciju KKSP, kas, piesaistot starptautisku finansējumu, darbojās opozīcijā režīmam. 1998. gadā, kad Suharto režīms krīt, organizācija kļūst par pilntiesīgu nevalstisko organizāciju, kura panāk to, ka vietējā valdība atzīst – reģionā ir nopietnas problēmas ANO bērnu tiesību konvencijas ievērošanā. Tūrisma attīstība veicina bērnu tirdzniecību, savukārt nabadzība – bērnu nelegālu nodarbinātību un izglītības trūkumu.

2006. gada traģiskajā Āzijas cunami cieta arī Indonēzijas piekraste, KKSP divu gadu garumā nodrošināja seku likvidāciju Ačes apgabalā (pāris stundu braucienā no Medanas). Tagad viņi tur izveidojuši rehabilitācijas centrus bērniem ar pēctraumu problēmām. Mazliet neierasta pieredze bija valkāt džilbābu, strādājot ar bērniem, jo Ače ir autonoma Indonēzijas province, kurā musulmaņu tradīcijas tiek strikti ievērotas. Man rekomendēja nosegt galvu, nēsāt garus svārkus un kreklus ar garām piedurknēm, lai tā es parādītu cieņu vietējiem un neradītu aizdomas vecākiem, ar kuru bērniem strādājām. Tā noteikti bija ļoti interesanta pieredze un novērtējums pašai, ka ir patīkami cienīt citus un nemaz nav grūti apklāt galvu ar lakatu.

KKSP centrālais birojs atrodas Medanā, te darba dienās strādājam arī mēs. Tā kā KKSP nav finansējuma no vietējās valdības, tad gandrīz visi strādā brīvprātīgi. Birojs atrodas ārpus pilsētas centra (tā kā mūsu Mārupē). Te ik dienu satiekam jauniešus, kuri šeit dzīvojas, komponē mūziku, palīdz biroja darbiniekiem un pat nakšņo. Organizācijas valdē 3 no 5 ir tie paši studenti, kuri aizsāka šo kustību, bet šobrīd jau audzina paši savus bērnus un konsultē jaunāko paaudzi. Tā kā resursi ir ierobežoti, viņi cenšas attīstīt brīvprātīgo kustību, sadalot aktīvistus 3 paaudzēs. Vecākie ir 18-… veci, vidējā paaudze ir 8 – 14 g.v. un jaunākā paaudze – līdz 8 gadiem. Šo struktūru viņi cenšas attīstīt ari ārpus Medanas, mazajos lauku ciematiņos, kas atrodas pāris stundu braucienā no pilsētas.

Apakabar?
Apakabar indonēziešu valodā nozīmē – kā tev iet? Esmu pamanījusi, ka daudz biežāk uzdodu šo jautājumu un daudz patiesāk atbildu uz to. Rīts sākas ar sasveicināšanos, salemat pagi skan no virtuves – smejot sveicina kalpone, jo māja, kurā īrējam istabu, pieder turīgai ačenietei, un viņai vajag kādu, kurš to uztur kārtībā. „Labrīt” tiek teikts arī bruņurupučiem, kuri apdzīvo milzīgu bļodu viesistabā. Atrast istabu ar kondicionieri un rietumniekiem saprotamu dušu nebija viegli. Tagad spētu izdzīvot arī bez kondicioniera un ar tradicionālo dušu, jo pēc vairākiem mēnešiem tas viss liekas tik tuvs un saprotams. Vēl arvien dzeram pretmalārijas tabletes, jo ikdienā bieži dodamies uz džungļu ciematiņiem un malārijas odi sastopami arī pilsētā. Trīs reizes dienā tiek ēsti rīsi, tā ir neatņemama indonēziešu virtuves sastāvdaļa. Sākotnēji ilgojos pēc latviešu ēdiena, bet nu esmu kļuvusi karija atkarīgā, un vietējais „nasi goreng” (cepti rīsi ar čili mērci) ir viens no maniem mīļākajiem ēdieniem.

Mošejas ir ik uz stūra, tādēļ musulmaņu lūgšanas piecas reizes dienā ir tik pierastas, ka pat, ja piecos no rīta skaļruņi aicina uz lūgšanu, es tos vairs nedzirdu. Uz ekvatora saule lec un riet vienmēr vienā un tajā pašā laikā - sešos aust un sešos riet. 12 stundas gaismas, saule tieši virs galvas un nemitīga tveice, ko iespējams ik palaikam veldzēt Indijas okeānā. Ir tik ļoti pierasts būt te, strādāt ar bērniem un veidot filmu, ka ir pat grūti iedomāties, kā būs atgriezties Latvijā oktobrī. Šis noteikti ir laiks, kurā no nedaudz samulsušas eiropietes esmu kļuvusi par pasaules pilsoni.

Gribu citēt Dario, puisi no tā dzīvokļa Marseļā. Viņš man intervijā pirms 2 gadiem teica vārdus, kurus šobrīd varu teikt arī es: „Visi meklē to īsto un pareizo veidu, kā vadīt savas dzīves. Mēs esam jauni Eiropas vīrieši un sievietes. Patiešām, mēs bieži vien nezinām, ko darīt ar savām dzīvēm. Mēs esam studējuši, esam mēģinājuši apkopot pareizās pieredzes, iekaluši galvās, ka varam iekarot pasauli. Bet, kad mēs iznākam ārā no skolas, kad esam nolikti pasaules priekšā, ļoti bieži mēs, jaunieši, nezinām, ko darīt ar šo unikālo dzīvi. Tādēļ, iespējams, Eiropas brīvprātīgā darba periods ir dzīvē nozīmīgs, lai varētu pārdomāt jau sasniegto, atrast savu misiju, censties patiesāk iepazīt citus. Vienkārši tāpat. Lai saprastu, kas ir labākā iespējamā realitāte un pasaule sev un citiem”.

Eva, brīvprātīgā Indonēzijā

Resursi:
„Viss notiek” sižets par Eiropas brīvprātīgo darbu: http://www.vissnotiek.lv/eiropas-brivpratigais-darbs/
Par Liepājas Jaunajiem vanagiem: http://www.vissnotiek.lv/vainigas-pankukas/.
Par par projektu „Brīvprātīgie pret nabadzību” vairāk var lasīt: http://blog.ifm-sei.org/

Ja Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras mājaslapā norādīta saite uz citu iestāžu vai privātpersonu mājaslapām, kontiem vai vietnēm, par attiecīgajos informācijas resursos ievietoto informāciju Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra neatbild.