Uz Rumāniju pēc pašapziņas

No 2009. gada 15. augusta līdz 2010. gada 15. februārim pavadu laiku Rumānijas dienvidos, Krajovā (Craiova), Eiropas Brīvprātīgā darba ietvaros strādājot nevalstiskajā organizācijā „European Platform for Youth Development” kopā ar citiem jauniešiem no Spānijas, Vācijas, Lietuvas, Itālijas, Armēnijas, Gruzijas, Turcijas un Čehijas.

Pirmie iespaidi
Rumānijā ierados augusta vidū. Pirmie iespaidi visai nelāgi: neviens lidostā nesagaida, kaut arī bija norunāts. Pēc 3 stundu kafijas un viskija baudīšanas lidostā labā kompānijā (palīdzēja brīvprātīgie, kas devās citā projektā no Latvijas un Portugāles) ieradās persona, kas pieteicās mani aizvest līdz vilciena stacijai. Bukarestes vilciena stacija 03.30 naktī pasakaini dzīvelīga (vārda tiešā nozīmē) – tur dzīvo neskaitāmi bezpajumtnieki. Vilciens jāgaida 2 stundas. Savajadzējās uz tualeti. Momentā uzplauka vietējo viesmīlība! Parādījās čigāni un pieteicās pasargāt mantas – visvairāk pasargāt viņi vēlējās somu ar datoru. Neizmantoju piedāvāto iespēju. Arī citi bija laipni un gatavi atrisināt manas problēmas - taksometra šoferis tikai man kā labam cilvēkam izteica speciālo piedāvājumu - pa 100 eiro viņš bija gatavs uzupurēties un aizvest mani. Atkal neizmantoju vietējo labsirdību.

Brauciens ar vilcienu naktī uz Krajovu nedaudz biedējošs – publika vairāk nekā apšaubāma, bail iesnausties. Skats pa logu depresīvs - gar dzelzceļu klaiņo suņi lielos baros. Zeme neapstrādāta. Visa ceļa garumā (250 km) grausti. Filmas "Eurotrip" Bratislavas aina tobrīd šķita bērna šļupsti salīdzinājumā ar pa ceļam redzēto. Punktu sajūsmai pielika fakts, ka izkāpjot no vilciena pilsētā, kur man jāpavada nākamie 6 mēneši, pirmais un vienīgais radījums, kas mani sagaidīja, bija suns ar 3 kājām. Vienīgā doma, kas prātu nodarbināja: „Ko es šeit daru? Jau gribu mājās!”

Dzīve Rumānijā
Šobrīd aizritējuši jau gandrīz 3 mēneši. Joprojām Rumānijas dienvidi šķiet mazliet depresīvi, tomēr ne vairs biedējoši – drīzāk interesanti.

Darbdienas pavadu pilsētā. Tās raksturo daudz miega, nesteidzīgs darbs un izklaide pakāpē, kas atkarīga no katras personas vēlmes izklaidēties un veselības. Izklaidei ir 2 līmeņi. Pirmais ir ikdienas līmenis, kad brīvprātīgie pāris reizes nedēļā atpūšas kādā bārā vai dzīvoklī, apspriežot eksistenciālas dabas jautājumus. Otrajā līmenī jau ir grūtāk – tajā dažādu motīvu vadīti satiekas brīvprātīgie no visas valsts – iepriekšējā gadījumā sesija ilga nedēļu un tajā piedalījās aptuveni 40 jauniešu. Eiropas brīvprātīgā darba terminoloģijā tā tiek saukta par „on arrival training” (iebraukšanas apmācības). Gan pirmā, gan otrā līmeņa treniņu laikā nevar iztikt bez sīkiem starpgadījumiem. Tā piemēram, pagājušajā nedēļā kāda pasākuma laikā dzīvoklis pēkšņi strauji sāka piepildīties ar siltu ūdeni, jo vannas istabā bija pārplīsušas trubas. Atslēgt mājai ūdeni izdevās tikai pēc ilgāka laika pēc pagraba durvju uzlaušanas. Neticami, bet kaimiņiem, kas tika pilnībā appludināti, bija ļoti grūti pārliecinoši paskaidrot, ka 15 pavisam nedaudz iereibušiem jauniešiem nelaimīgajā dzīvoklī nav ne mazākās saistības ar trubu uzsprāgšanu.

Tāpat, kādā otrā līmeņa izklaides pasākuma laikā projekta biedrene sajutās pavisam nelāgi, jo domāja, ka „jumts jau sāk aizbraukt”. Iemesls pavisam nopietns – ņaudoša gulta. Vēlāk gan izrādījās, ka pie vainas kaķene, kas naktī ierāpusies pa logu un istabā piedzemdējusi kaķēnus.

Darbs
Tomēr, izklaidējoties nevajadzētu aizmirst arī par darbu. Mūsu projektā esam 11 brīvprātīgie - jaunieši ar visdažādāko motivāciju darboties šajā projektā. Katrs brīvprātīgais projekta ietvaros radis iespēju nodarboties ar lietām, kuras tam interesē. Brīvprātīgos nosacīti var iedalīt 3 kategorijās: ir tādi, kas strādā atbilstoši savai profesijai; tādi, kas attīsta un popularizē savus hobijus un tādi, kas mācās lietas, kuras nekad nav darījuši, bet par kurām ir interese. Piemēram, Sara un Nuria no Spānijas ir mācījušās par sociālajiem darbiniekiem Spānijā. Šeit viņas strādā vietējā sabiedrībā ar bērniem no nelabvēlīgām ģimenēm – māca dejot, veikt dažādus rokdarbus utt. Viņas profesionālā līmenī veic brīvprātīgo darbu. Savukārt, Emrah no Turcijas studējis spāņu filologos, tomēr brīvprātīgā darba ietvaros vada bērniem futbola nodarbības, kas ir viņa hobijs.

Personīgā iniciatīva Eiropas Brīvprātīgā darba ietvaros
Manā gadījumā Eiropas Brīvprātīgais darbs ir devis iespēju darboties jomā, kurā es neesmu speciālists, bet kura mani interesē – papildus citām aktivitātēm (vietējiem studentiem popularizēju Eiropas Brīvprātīgā darbā programmu) es braukāju pa Rumānijas dienvidiem, pētot vietējās podniecības tradīcijas.

Pētot podniecību līdz šim esmu pabijis vairākos muzejos, ticies ar podniekiem nelielās pilsētiņās un mazos ciemos Oltenias reģionā Rumānijas dienvidos. Jāatzīst, ka līdzšinējie iespaidi par Oltenias podniecību nav tikai un vienīgi pozitīvi. Vairumā gadījumu podnieka darba rezultāts ir nevis mākslas darbs, bet gan suvenīrs, kas tiek izgatavots neskaitāmos eksemplāros. Tomēr sastopami arī pozitīvi izņēmumi. Piemēram, netālu no Rumānijas un Bulgārijas robežas atrodas neliels ciems Vadastra, kur tiek izgatavoti podi atbilstoši tehnoloģijai, kas atklāta veicot arheoloģiskos izrakumus.

Arheologi atraduši aptuveni 7000 tūkstošus gadus vecus podu fragmentus un podnieks Ionel Cococi, atbilstoši tā laika metodēm (piemēram, nelietojot podnieka virpu un tradicionālo cepli), veido podus, kas maksimāli pietuvināti izrakumos atrasto podu aprisēm un dekorējumiem.

Rumāņi par Latviju un latvieši par Rumāniju
Lai gan pieklātos rakstīt par Eiropas Brīvprātīgo darbu kā par smagu darbu sabiedrības labā, tomēr praksē Eiropas Brīvprātīgais darbs ir liels piedzīvojums, kuru vairāk raksturo lietderīga, bet grūta izklaide, kā arī citu cilvēku un sevis izzināšana.

Viens no pirmajiem atklājumiem bija fakts, ka rumāņu zināšanas par Latviju ir vairāk nekā niecīgas. Retos gadījumos cilvēki zina, kur aptuveni Latvija atrodas. Vienīgā lieta, ko vairums rumāņu zina ir fakts, ka visi latvieši ir blondi ar zilām acīm – to viņiem mācot ģeogrāfijas stundās. Es tam neticēju līdz neuzzināju un nesapratu, ka arī es esmu blonds ar zilām acīm. Izrādās, ka visi mati (arī brūni kā man) ir blondi, ja vien tie nav melni. Savukārt arī zaļas un pelēkas acis (vienas vai otras ir man) ir zilas, ja vien tās nav brūnas.

Nereti apšaubāmi un stipri pārspīlēti liekas izteikumi, ka sports nes valsts vārdu pasaulē (piemēram, Igora Vihrova uzvara olimpiskajās spēlēs te nevienam nav zināma, lai gan Rumānijā vingrošana ir daudz populārāks sporta veids nekā Latvijā), tomēr pastāv izņēmumi. Piemēram, ja rumāņi kaut ko zina par Latviju, tad tā ir Latvijas futbola izlase. Stopojot man pavēlēja izkāpt no mašīnas, kad pateicu, ka esmu no Latvijas. Tas izrādījās joks, par ko šoferītis momentā atvainojās. Problēma bija faktā, ka oktobrī Latvijas U-21 izlase futbolā sagrāva rumāņus ar 5:1 un zaudējums Latvijai futbolā bija nedaudz aizskāris viņa pašcieņu.

Ļoti bieži rumāņi liek vienādības zīmi starp Latviju un Lietuvu. Man biežāk gadās satikt cilvēkus, kas ir dzirdējuši par Lietuvu nevis Latviju. Tomēr projekta biedrene no Lietuvas nomierināja mani, apgalvojot, ka viņai bieži nākoties izskaidrot, ka viņa ir no Lietuvas nevis Latvijas.

Viegli šausmināties par rumāņu zināšanām par Latviju, tomēr latviešu zināšanas par Rumāniju nav daudz labākas. Pirmais un izplatītākais mīts ir, ka rumāņi tie paši čigāni vien esot. Latviešu un čigānu attiecības Latvijā uz rumāņu – čigānu attiecību fona Rumānijā šķiet kā no pasaku filmām. Rumānijas dienvidos rumāni nosaucot par čigānu, neapdomīgi izrunājusies persona var iedzīvoties vēl nopietnākās kaitēs par putnu gripu. Atklāta čigānu diskriminācija ir bieža parādība. Diskriminācijas iemesli – tie paši, kas Latvijā – čigāni tiek vainoti kabatzādzībās un citās sabiedrībai kaitīgās darbībās. Rumāņi un čigāni bieži vien mācās nošķirtās skolās. Pastāv gadījumi, kad tiek nodedzinātas čigānu mājas tikai viņu tautības dēļ. Tā, ka rumāņu – čigānu ciešā draudzība ir stipri pārspīlēta.

Rumāņu dzīves uztvere
Pirms ierašanās Rumānijā domāju, ka Latvijā ir maz cilvēku, kas šobrīd lepojas ar savu valsti. Tomēr rumāņi ir nepārspējami. Trīs mēnešu laikā neesmu saticis nevienu rumāni, kurš teiktu, ka Rumānija ir skaista un ka tajā dzīvot ir patīkami. Tāpat neesmu runājis ar nevienu rumāņu jaunieti, kurš nesapņotu par pārcelšanos uz citu valsti. Sapņu valstu top 3 ir: Francija, Itālija un Spānija. Ja rumānim pasaki, ka Rumānija ir skaista, tad drīzāk tas tiks uztverts kā ņirgāšanās, ironija, bet ne patiesība. Tomēr nedaudz līdzīgi kā Latvijā – nav svarīgi kā pašam, galvenais lai citiem sliktāk. Tā piemēram, rumāņi uz bulgāriem „skatās no augšas”, neaizmirstot pieminēt, ka tie jau nu gan esot nabagi.

Neskatoties uz pesimismu, rumāņi pret ārzemniekiem vairumā gadījumu ir ļoti viesmīlīgi. Piemēram, stopējot Rumānijā ir pieņemts šoferim atstāt naudiņu, kas līdzvērtīga pusei no sabiedriskā transporta biļetes cenas. Rumāņiem bez naudiņas stopēt ir diezgan grūti, toties ārzemniekiem tas nesagādā problēmas, jo parasti šoferi atsakās no naudas, uzzinot, ka esi iebraucējs, tādā veidā paužot viesmīlību.

Pārdomas
Galvenā atziņa, kas trīs mēnešu laikā radusies dzīvojot Rumānijā – dzīve Latvijā ir lieliska. Pat ekonomikas krīze Latvijā neliekas biedējoša. Piemēram, Rumānijas dienvidos absolūtajā vairumā gadījumu laukus joprojām apstrādā ar zirdziņu vai vēršiem. Varētu likties, ka tas nozīmē dabisku, tīru vidi? Pavisam noteikti ne – rūpnīcu atkritumi bez kaunēšanās tiek pludināti upēs un vides stāvoklis neskaitāmas reizes sliktāks nekā Latvijā. Latvijā cilvēki, ja vien vēlas var dzīvot dabiskā vidē, valstī, kur ikvienam ir plašas iespējas pilnveidoties un kurai ir gaiša nākotne.

Latviešu nopietnākā problēma manā skatījumā ir pašapziņas trūkums. Piemēram, nereti jaunieši baidās doties brīvprātīgajā darbā, jo nav pārliecināti par savām valodu zināšanām. Novērojumi praksē liecina, ka latviešiem uz pārējo dalībnieku fona valodu zināšanas ir pilnīgi pietiekamā līmenī. Manas angļu valodas zināšanas stipri atpaliek no vēlamā līmeņa, tomēr lauku skolās Rumānijā pat angļu valodas skolotājiem zināšanas nav labākas kā man. Atšķirība ir pašpārliecinātībā. Latvietis, kaut ko protot, saka, ka viņš jau neko neprot, turpretī rumānis un vairums cittautiešu, kaut ko neprotot, teiks un domās, ka prot gandrīz perfekti.

Pārdomas radušās arī par spēju ātri apgūt jaunas valodas. Ja pirms ierašanās domāju, ka labi iemācīšos rumāņu valodu, tad šobrīd vairs tā nedomāju. Dzīvojot lielā pilsētā ar citiem brīvprātīgajiem, nav praktiski nekādas saskares ar vietējo sabiedrību. Saskarsme notiek vien veikalā, sabiedriskajā transportā, kā arī dodoties ārpus pilsētas. 3 mēnešu laikā esmu apguvis vien tik daudz rumāņu valodas, lai iepirktos, izstāstītu, ar ko nodarbojos un pajautātu nepieciešamo informāciju. Kārtējo reizi esmu nonācis pie secinājuma, ka valodu kursiem bez regulāras valodas lietošanas nav nekādas nozīmes. Nedz šajā nedz iepriekšējā projektā neviens brīvprātīgais rumāņu valodu tā arī sakarīgā līmenī nav apguvis. Gadās arī nenozīmīgi starpgadījumi ar valodu zināšanām. Piemēram, aptiekā vēlējos nopirkt termometru.

Nevēlējos digitālo, bet parasto dzīvsudraba. Tā arī aptiekārei teicu, ka vēlos termometru, bet ne digitālo. Viņa arī atnesa - lielu termometru (~ 30 cm), kas paredzēts istabas temperatūras mērīšanai. Beigās samierinājos ar digitālo. Nākamā doma, kas mani nomāca, bija fakts, ka drīzumā jāiet pie friziera.

Katrā ziņā, ja brīvprātīgā galvenais mērķis ir apgūt jaunu valodu, tad es ieteiktu izvēlēties projektu laukos, kur nav citu brīvprātīgo. Tādā gadījumā pāris mēnešos valoda tiek apgūta diezgan labā līmenī, jo laukos absolūtais vairākums neprot ne vārda angliski un bez valodas apguves dzīve var izrādīties diezgan drūma.

Eiropas Brīvprātīgais darbs ne vien liek paskatīties pašam uz sevi un savu valsti, bet arī uz citiem. Dzīvojot tik daudznacionālā vidē neizbēgami rodas sapratne, ka visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu nacionalitātes ir viens mērķis – būt laimīgiem. Tāpat skaidrs, ka katrā valstī dzīvo dažādi cilvēki un par valsti nevajadzētu spriest pēc atsevišķas personas. Tomēr nepatiesi būtu teikt, ka Eiropas Brīvprātīgā darba rezultātā cilvēks pārstāj domāt stereotipos. Manā gadījumā domāšana kategorijās par nacionalitātēm ir tikai palielinājusies. Piemēram, man būtu liels pārsteigums, ja spānis uz tikšanos ierastos laicīgi, vai gruzīns asi nereaģētu uz izteiktu apvainojumu. Tāpat, vairs nav šaubu, ka jo vairāk uz ziemeļiem, jo cilvēki atbildīgāk izturas pret darba pienākumiem, bet jo vairāk uz dienvidiem, jo iecietīgāk izturas pret korupciju.

Noslēgumā vēlos atzīmēt, ka Eiropas Brīvprātīgais darbs ir lieliska iespēja palīdzēt citiem, tomēr daudz ievērojamāk tas palīdz pašam brīvprātīgajam – sākt apzināties, kas esi, kur atrodies un kurp dodies! Eiropas Brīvprātīgais darbs ir iespēja, kas jāizmanto! Nezinu, kam jānotiek, lai, atbraucot atpakaļ, cilvēks nejustos ieguvējs.

Ģirts