Think outside of box

2012. gada augustā mēs – divi jaunieši no Latvijas – devāmies uz Polijas dienvidiem, uz Zwierzyniec pilsētu, lai piedalītos apmācībās „Think outside the box”. Šī projekta ietvaros jaunatnes līderi un jaunieši, kuri darbojas programmā „Jaunatne darbībā”, tika apmācīti darbam ar bērniem un jauniešiem ar netradicionālām metodēm, proti, apmācības notika ārpus telpām – brīvā dabā. Tāpēc arī apmācību vietas tika  meklētas ļoti atbilstošas: meži un pļavas, nomaļi ciemati.

Apmācībās piedalījās 20 jaunieši un divi treneri (Igors no Polijas un Kristīne no Vācijas) no 10 dažādām Eiropas valstīm. Apmācības sākās ar teorētisko izklāstu tiem, kam šī nozare ir jauna, kā arī īsumā pastāstot par programmu „Jaunatne darbībā” un tās iespējām. Ar dažādiem uzmundrinošiem un jauniešus ieinteresējošiem paņēmieniem tika papildinātas teorētiskās nodarbības, sniedzot bagātīgu zināšanu bāzi turpmākai darbībai jaunatnes programmās.

Jau minēju, ka apmācības brīvā dabā veidoja 80 procentus no visām nodarbībām, tāpēc tās turpinājās, arī neraugoties uz lielo karstumu, kaut gan laika apstākļi tomēr spieda pārcelt apmācības uz vēlāku pēcpusdienu un vakara pusi, turklāt paglābties no lielās svelmes varēja arī tuvējā ezerā.

Apmācību sistēma ir veidota ļoti interesantā veidā. Vispirms notika grupas saliedēšanas vingrinājumi, kas izpaužas kā āķīgi uzdevumi. To ideja – ne tikai parādīt jaunatnes līderiem, kā strādāt ar jauniešiem, bet arī vērot grupas darbības dinamiku un saikņu veidošanos starp grupas dalībniekiem. Tieši tas ir svarīgi apmācītājiem, lai varētu tālāk plānot apmācības un sasniegt vajadzīgo rezultātu darbā ar grupu.

Tālāk uzdevumi turpinājās pļavās, mežā, kā arī tuvējā ciematā, dodoties orientēšanās un citos uzdevumos. Viens no galvenajiem un, manuprāt, arī grūtākajiem uzdevumiem bija pēdējais, proti, orientēšanās uzdevumi apkārtnē beidzās ar upes šķērsošanu, izmantojot virves, karabīnes un trīšus, jo nevienam mūsu grupas dalībniekam pieredzes šajā sporta veidā nebija. Tāpēc iepriekš paredzēto trīs stundu vietā uzdevuma izpildei upes krastā pavadījām gandrīz piecas stundas. Protams, tas bija liels pārbaudījums ne tikai pašiem apmācāmajiem, bet arī mūsu apmācītājiem. Interesanti, ka apmācītāji pacietīgi visu vēroja no malas, jo ar uzdevumu mums vajadzēja tikt galā pašiem neatkarīgi no tā, cik pareizi vai nepareizi mēs to darījām.

Katru dienu pēc nodarbībām bija paredzēts „spirti spots” – stundu ilgs laiks tikai sev, lai ļautu sakārtot domas, vēlreiz izdzīvot dienas emocijas un pārdzīvojumus. Tā bija stunda bez jebkādas saiknes ar „realitāti” - atdodot visu tehniku un pulksteņus, nācās vadīties tikai pēc iepriekš norunāta signāla, tādā veidā atgādinot, ka ir jāprot atrast un veltīt laiku arī sev.

Manuprāt, šo apmacību galvenā atziņa ir tā, ka ne visiem uzdevumiem un situācijām ir viens risinājums, tāpēc bieži vien nepieciešams atkāpties soli atpakaļ, lai ieraudzītu ejamo ceļu. Tāpat ļoti svarīgi ir spēt pareizi transformēt piedzīvoto un iegūto pieredzi no vienas situācijas citā, lai samazinātu kļūdīšanās iespējamību nākotnē.

Pozitīva pieredze radās arī no kopējā notiekošā izvērtējuma – pēc katra uzdevuma mēs apsēdāmies un izdiskutējām konkrēto situāciju, tāpat katrs dalījās sajūtās un domās par pieredzēto, tādā veidā ļaujot izprast, cik daudz dažādu lomu ir grupās un kā cilvēki jūtas savās lomās. Galvenais secinājums – katrs no mums ir personība, un katram no mums ir dažādas vēlmes un jūtas. Tāpēc neaizmirsīsim par līdzcilvēkiem un respektēsim tos!

Viss notiekošais tika analizēts gan apmācītāju, gan dalībnieku starpā, ļaujot labāk izprast katru situāciju un labāk izprotot katra cilvēka lomu un izjūtas, radot lielāku toleranci un izpratni starp cilvēkiem. Manuprāt, tas bija lielisks noslēgums vasarai, pavadot nedēļu tik skaistā vietā ar tik interesantiem un dažādiem cilvēkiem un emocijām.

Dārta un Sandris