Teātris, itāļi un "Šokolādes" festivāls

Eiropas Brīvprātīgais darbs (EBD) man izrādījās ļoti emocionāla pieredze. Beidzot vidusskolu, man nebija skaidrs, ko iesākt tālāk. Gribēju paveikt ko tādu, lai mana dzīve apmestu kūleni, lai vairs nebūtu tā kā iepriekš. Prom no stereotipiem par mani. Iekšā nezināmajā.

Neatceros, kā nonācu pie idejas tieši par EBD, tomēr tā mani aizrāva un pārsteidza, ka tās īstenošana daudz pūļu neprasa. Būtībā viss, kas nepieciešams, ir nedaudz pacietības, vēlēšanās un iespēja ziedot vairākus mēnešus sava laika. Itālijā nonācu gandrīz sagadīšanās dēļ, jo no mākslas un kultūras tēmām, kas mani interesēja, attiecīgajā termiņā atbildēja tikai viens projekts. Daudz nedomājot, piekritu.

Strādāju centrālajā Itālijā, pilsētā Perudža, kur dzīvo ap 300 000 iedzīvotāju. Mana organizācija – kultūras asociācija LAVORI IN CORSO (LIC) – pamatā strādā ar teātri, video un dažādu aktivitāšu organizēšanu. Galvenie LIC cilvēki bija visai kolorītas personības. Radošais direktors Federiko, kas bija beidzis dažādas raudzes teātra un video skolas (milzīgi garš CV šajā jomā), lieliski prata atraisīt cilvēkos radošumu, bet viņam bija smags raksturs, šad tad mēdza aizsvilties dusmās, cirst durvis un vienkārši kaut kur pazust, kad bija apvainojies. Matilde bija mūsu atbalsta persona, vairāk atbildīga par organizatorisko pusi, arī studējusi teātri un video, laba aktrise. Abi viņi bija mazliet par ekspresīvu un radošu, lai veiktu ikdienas organizatoriskos pienākumus bez dramatisma. Djēgo bija tehniskais cilvēks, kas stundām sēdēja pie datora, izpildīja prasīto bez ierunām, reizēm pat bez domāšanas. Pārējie cilvēki asociācijā uzturējās tikai laiku pa laikam, lielākoties ieradās uz dažādām laboratorijām jeb pasākumiem – teātri, kori un tamlīdzīgi.

Jau ierašanās vakarā mani iesaistīja organizācijas aktivitātēs – toreiz tā bija pusaudžu grupas teātra laboratorija. Tā kā šī man bija pirmā lielā ārzemju pieredze, jutos diezgan apmulsusi, bija daudz jaunu iespaidu, pēc ilgā lidojuma nāca miegs un – tik tipiski man – nespēju atcerēties cilvēku vārdus.

Dzīvoju un strādāju plecu pie pleca ar divām citām brīvprātīgajām – portugālieti Mariannu un austrieti Valeriju –, kuras arī bija studējušas kino un teātra mākslu, tāpēc es jutos pastarīša lomā ar vienu semestri pedagoģijas bakalauros (asociācija tendenciozi izvēlējās šo jomu pārstāvjus). Arī mēnesi ilgušais itāliešu valodas kurss mani tomēr diez cik labi nebija sagatavojis atšķirībā no Valerijas, kas valodu bija mācījusies četrus mēnešus, un Marianna, kas runāja portugāliski ar itāliešu akcentu. Tā kā man likās, ka viņas runā labi, bieži paļāvos uz viņu valodas zināšanām… Runāt itāliski teikumos sāku tikai pēc otrā mēneša, turklāt ar grūtībām un piespiešanos.

Asociācijas biedri mums bija sagatavojuši tādu kā iniciācijas rituālu „Welcome”, kas nozīmē – sagaidīšana un iepazīšanās caur teātri nesarunājoties. Izjūtas bija sirreālas, jo visi bija koncentrējušies noteiktā punktā, – mēs, trīs brīvprātīgās, bijām uzmanības centrā, mūs pa vienai arī iznēsāja uz rokām…

Braukājām līdzi uz teātra un video nodarbībām skolās un bērnudārzā. Piedalījāmies pieaugušo un pusaudžu teātra laboratorijās. Braucām uz piepilsētas valodas nodarbībām. Bet šajos divos mēnešos pamazām starp mums un organizācijas „grandiem” auga spriedze. Bija tāda sajūta, ka Fede un Mati, kā mēs viņus saucām, ir ārkārtīgi aizņemti, ar mums pat īsti nerunā. Mēs nezinājām, ko darīt organizācijas telpās, un bieži vien vienkārši sēdējām uz dīvāna. Kādu vakaru neizturējām un palikām izrunāties. Iznāca liels kašķis, kura rezultātā pat pārdomājām, vai vispār ir vērts turpināt projektu. Izrādījās, viņi bija apvainojušies uz mums, jo uzskatīja, ka neizrādām iniciatīvu un tikai atsēžam organizācijā noteiktās stundas, es, piemēram, neko nesaprotot no teiktā (tas sāpēja, jo jau sāku saprast itāliski pietiekami labi – lieki piebilst, ka strīds notika itāliešu valodā). Turklāt arī iepriekšējās brīvprātīgās bija pārtraukušas projektu – neko nesakot, Lieldienu brīvdienās vienkārši aizbraukušas mājās. Tas viņus bija aizvainojis un padarījis aizdomīgus. Viss atklājās caur pamatīgu traci, durvju sišanu un ieteikumu braukt mājās... Tomēr dzīvoklī visu pārrunājām un nolēmām nepadoties. Nākamajā dienā bijām norunātajā laikā skolā, viss bija noklusis. Mēs mazliet labāk izpratām viņus, viņi – mūs. Tas bija arī stimuls man pacensties kaut ko izstomīt itāliski. Iespējams, pārlieku centāmies viņiem izdabāt, pavadot LIC maksimāli daudz laika un pārtraucot valodas nodarbības.

Daudzas aktivitātes tika vērstas uz vasarā paredzēto teātra, mūzikas, video un deju festivālu „Momenti”, ko rīkoja asociācija. Teātra radošuma nodarbības pamazām nomainīja gatavošanās izrādēm, skolās teorētiskās videostundas nomainīja kolektīva scenārija rakstīšana, kastings un filmēšanas process. Vēl turpinājās sagatavošanas process pirmsskolas bērnu dienai „Librandosi” (‘lielas grāmatas’ – it. val.). Es biju galvenā „tehnoloģe” lielizmēra grāmatu izgatavošanā. Piedalījāmies arī citās aktivitātēs – pilsētas laukumā rotaļājāmies ar bērniem, kamēr māmiņas sportoja mūzikas pavadībā. Neizbēgami tuvojās termiņi, kuros vidusskolēnu filmām bija jānonāk uz ekrāna un izrādei – uz skatuves. Kā jau tas raksturīgi itāliešiem un māksliniekiem vispār, visi pasākumi notika juceklīgi un pēdējā brīdī. Izrādi kopā salika dienu pirms izrādīšanas (piedalījās trīs paralēlklases), bet, tā kā filmu izrādīšanas termiņi iekrita trīs dienas pēc kārtas, Federiko un Djēgo, lai visu samontētu, negulēja divas naktis. Pēdējo filmu izrādīja no datora, jo nebija laika to ierakstīt DVD vai vēl citā formātā. Tomēr viss izdevās labi, ieskaitot masu skatus, – filmējām, kā apmēram simt skolēni pamet skolu, dzied un priecājas. Citas filmas veidošanas laikā problēmas sagādāja skolotāja, kurai nepatika, kā tika atklāta tēma. Viņai laikam vispār bija naids uz Federiko, bet, noskatījusies filmu, viņai nebija ko teikt..

Pienāca jūnija beigas, kad tika atvērts vasaras centrs – nedēļu ātrāk, nekā paredzēts, turklāt mēs nebijām par to informētas. Izrādījās, ka bērni būs jāpieskata mums, trim brīvprātīgajām, kam īsti nav ne jausmas, ko ar viņiem iesākt. Jā, mums izskaidroja, ka ir paredzētas nodarbības, kas saistītas ar teātri, idejiskas lietas, bet ne praktiskas. Rezultātā īsti netikām galā. Bērnu gan nebija vairāk kā pieci, toties dažs labs bija patiesi nevaldāms. Tā kā dažādām rotaļām bērnu bija par maz, centāmies iesaistīties pašas – diemžēl tas mazliet sarežģīja situāciju. Mazā Kaola mani reiz izveda tā no pacietības, ka uz viņu sakliedzu – man pat pēc tam sāpēja balss saites. Jutos vainīga, bezspēcīga un prātoju, ka nekad nevēlos saistīt savu dzīvi ar bērniem. Vasaras centrs atradās telpās, kur notika teātra mēģinājumi, tāpēc tur glabājās daudz rekvizītu. Bērnus tādas vietas ārkārtīgi interesē, un ir bezjēdzīgi viņiem stāstīt, ko nedrīkst aiztikt. Uz vasaras centru sāka nākt arī pusaudžu teātra grupa, lai pabeigtu izrādi, uz kuru Federiko nebija laika nākt, tāpēc to vadījām mēs, brīvprātīgās meitenes, uz maiņām, kas gan nebija pareiza taktika...

Mēģinājumi izrādei kļuva arvien biežāki, arī vasaras centrā kādam bija jābūt no pulksten 8.30 līdz 16, ārā valdīja trīsdesmit un vairāk grādu karstums, tāpēc bijām diezgan nogurušas. Tomēr mēģinājumi bija aizraujoši. Tā bija muzikāla izrāde, kur uz skatuves brīžiem atradās pat 25 cilvēki, dziedājām korī, mums bija savas lomas. Scenārijs bija pašu veidots, papildināts no iepriekšējā gadā veidotās izrādes par Džonu Lenonu un jauniešu kustībām.

Momenti XIII
Šis bija paredzēts kā ikgadējās jauniešu apmaiņas projekts, bet tas netika apstiprināts. Tomēr beļģi, spāņi (baski) un rumāņi ieradās. Pa dienu notika radošās nodarbības – noslēguma performances gatavošana, bet vakarā gan dalībnieki, gan viesi izrādīja dažādas filmas, izrādes, koncertus un deju uzvedumus. „Season of Glass” izrādi rādījām trīs reizes, jo daži dalībnieki līdzekļu trūkuma dēļ bija atteikušies ierasties. Tā kā uz skatuves bija ārkārtīgi daudz rekvizītu, tērpu, kas bija jāmaina, un detaļu, aiz skatuves brīžiem valdīja pamatīgs juceklis. Mūsu diena sākās ar vasaras centru un beidzās ar skatuves aprīkojuma montēšanu – sākot ar dekorācijām un beidzot ar gaismām. Katru vakaru vismaz līdz pusnaktij. Asociācijas biedri darbojās dažādās komandās – ēdināšana, tehnika u.tml. Mēs, trīs brīvprātīgās, bijām visur. Nenoliedzami – tas bija ārkārtīgi interesanti. Atvadas bija skumīgas.

Lēnā garā pabeidzām darbu pie vasaras centra, un nu bija pienākušas divas pelnītās brīvās nedēļas. Abas manas kolēģes bija jau prom, un es sadūšojos ceļot viena. Aizbraucu ciemos pie citas nepazīstamas latviešu brīvprātīgās uz Ferrāru, iepazinos ar citiem brīvprātīgajiem, izbraukājos pa pilsētu ar riteni, pabiju arī īstā beach party – nekad nebūtu ticējusi, ka pludmales smiltīs pie house mūzikas spēšu nodejot līdz saullēktam. Man uz kājas uzkāpa puisis un atvainojās latviski, domādams, ka neko nesaprotu, – tas patiešām bija komiski. Latviešu valodu dzirdēju arī Venēcijā pie Rialto tilta. Izstaigāju Venēciju, izbraukājos ar vaporetto (ūdens tramvaju) un nospriedu, ka Venēcija nav tūrisma uzpūsta pīle, bet tiešām maģiska vieta. Pēc pusnakts biju Sv. Marka laukumā, kur āra kafejnīcās spēlēja mūziku, bija tik skaisti, ka aiz sajūsmas apraudājos. Tā kā vilciens uz Milānu man bija paredzēts piecos no rīta, biju nolēmusi pa nakti palikt stacijā, bet izrādījās, ka tā bija slēgta.

Tomēr uztraukumi bija lieki – atklāju, ka pie stacijas ieejas guļammaisos guļ ap 40 jauniešu. Atradu sev vietiņu un sagaidīju vilcienu. Secināju: ja apkārt ir gaišs un daudz tūristu, nav par ko uztraukties. Milānā biju atradusi jauniešu viesnīcu, uz kuru aizbraucu ar metro, nomazgājos, atstāju mantas un devos iepazīt centru. Mani uzrunāja kāda brazīliete no hosteļa, un vecpilsētu izstaigājām kopā. Milānas marmora katedrāle ir iespaidīgākā celtne, ko jebkad esmu redzējusi. „Victorio Emanuele” galerijā mani uzrunāja kāds īpatnējs puisis, kas apgalvoja, ka redz auras un ka manējā esot ļoti skaista. Tā arī netiku gudra, vai tas bija pa īstam.

Ilgāk par dienu milzīgajā Milānā tomēr neizturēju un devos Perudžas virzienā caur Parmu. Šī pilsēta ir slavena ar savu sieru, un man tā ārkārtīgi patika, jo iemieso manu itāliešu pilsētas ideālu: maza vecpilsēta, kuras centrālajā laukumā visi tradicionāli vakarā „iziet tautā”, upe ar skaistiem tiltiem, nocietinājuma mūris kā Ferrārā, marmora baznīca un tornis, labi veikali, ne pārlieku dārgas kafejnīcas, laipni cilvēki un iespēja ērti pārvietoties ar riteni, jo nav augstu pakalnu. Vēl paspēju pabūt Spoleto, kur ir iespaidīgs nocietinājums un sens, skaists tilts pāri aiza. Tur regulāri kāds izdarot pašnāvību... Laikam tāpēc tas bija slēgts.

Pēc atvaļinājuma savā organizācijā LAVORI IN CORSO atgriezos patiešām atpūtusies un optimisma pilna. Tomēr bija grūti tikt pāri sajūtai, ka projekts jau augusta beigās ir beidzies – tam bija jāturpinās līdz oktobrim, bet vairākums aktivitāšu bija beigušās līdz ar festivālu. Augustā, starp citu, vairākumam itāliešu ir brīvdienas un nekas vērā ņemams nenotiek.

Tomēr augusta beigās apņēmāmies filmēt pašas kopā ar dažiem pusaudžiem un vienīgo vasaras centrā palikušo bērnu. Visvairāk laika pavadījām, montējot filmu. Laiks bija manāmi brīvāks, tāpēc pamanījāmies nedēļas nogalē aizšaut līdz Neapolei un Kasertai, izmantojot brīvprātīgo sakarus. Un tad jau bija jādomā par prombraukšanas datumu. Ai, cik tas bija grūti! Kāds politiķis bija solījis, ka dos iespēju izrādīt mūsu „Season of Glass” izrādi, kas varētu notikt oktobra sākumā. Tā kā telpu saskaņošana ar dažādām iestādēm izrādījās sarežģīta, skaidrībā par izrādes datumu tā arī netikām. Mums izrādē bija lomas, tāpēc tas mazliet sarežģītu izrādes sagatavošanu... Marianna tomēr izvēlējās savu datumu nemainīt un aizbrauca ātrāk. Es to pārbīdīju par nedēļu un būtībā bezjēdzīgi, jo nekādu ziņu par izrādi tā arī nebija. Tā izvērtās vienkārši mierīga nedēļa, notika „Šokolādes” festivāls, divatā ar Valeriju beidzot uzfilmējām arī vēstījumu nākamajiem brīvprātīgajiem un videodienasgrāmatu par Perudžā pavadīto laiku, un es nosvinēju savu divdesmito dzimšanas dienu.

Pašlaik – jau četrus mēnešus pēc atgriešanās – atmiņas par projektu ir sirreālas. Tā īsti neizdodas saglabāt kontaktus ar organizāciju, esmu atpakaļ vecajā vidē, kas sagādāja dažu visai smagu pārsteigumu. Mēdzu teikt, ka atgriešanās un iedzīvošanās bija smagākais pārbaudījums manā dzīvē. Jutos gan izolēta no vecajiem draugiem, kas aizņemti savās jaunajās dzīvēs, gan vīlusies savās cerībās par tūlītēju aktīvu iesaistīšanos jaunatnes darbā, gan pilnīgā neziņā par nākotni.

Tomēr drūmie mēneši pagāja, pamazām pieņēmu lēmumus, sāku apjaust savu jauno „es”. Neesmu nožēlojusi savu lēmumu doties brīvprātīgajā darbā ne projekta laikā, ne pēc tam. Man tā ir bijusi ārkārtīgi vērtīga pieredze. Esmu iemācījusies labāk apzināties sevi un savas spējas, vairāk runāt, uzdrīkstēties, apzināties tās milzīgās iespējas, ko mums sniedz dzīve. Loģiski, vēl ir arī visa praktiskā pieredze organizācijas darbā, teātra un video jomā. Par kultūrpieredzi pat īsti vairs nerunāju, jo tā ir pašsaprotama. Muļķīgi izklausās, bet vairs nebaidos no ārzemniekiem, vēlos apgūt jaunas valodas un iepazīt citas kultūras, tagad arī spēju novērtēt pozitīvas saskarsmes kultūras nozīmi. Pašlaik studēju, strādāju, esmu starp bijušo brīvprātīgo biedrības „BRĪVS UN BRĪVPRĀTĪGS” dibinātājiem, ceru nokļūt Dziesmu svētkos un cenšos izbaudīt dzīvi.

Līva