Starpkultūru izglītība pasakās

Eiropas Komisijas programma „Jaunatne darbībā” piešķīra finansējumu biedrības „Galaktika” projektam „Starpkultūru izglītība pasakās”, ko īstenojam kopā ar jauniešu organizāciju no Polijas „Klub Alumna”. Kamēr citi jaunieši brīvlaiku pavadīja Latvijā atpūšoties, jaunieši ar prezidenti Sarmīti un vadītāju Ingunu jau 24. martā devās uz tālo Polijas pilsētu Mislenicu, kas atrodas netālu no Krakovas, lai septiņas dienas piedalītos jauniešu apmaiņā.

Kā radās projekta ideja
Mūsu pieredze apmaiņas projektu organizēšanā ir samērā liela, esam īstenojuši divus projektus Aizkrauklē: „Check your borders once again!” („Vēlreiz pārbaudiet savas robežas!”) 2005. gadā un „Green, yellow, red and blue” („Zaļš, dzeltens, sarkans un zils”) 2006. gadā. Tā kā Aizkraukles rajonā Secē astoņus mēnešus strādāja brīvprātīgais Dāvids, viņš bija kļuvis arī par ļoti aktīvu mūsu organizācijas biedru un labprāt iesaistījās „Galaktikas” pasākumos. Viņš mūs iepazīstināja ar organizāciju Polijā „Klub Alumna”. Interesanti, ka organizācija nedarbojas vienā pilsētā, bet tai ir tīkls visā Polijā: Krakovā, Varšavā, Poznaņā un citur. Organizācijas biedri ir studenti, kas īstenojuši jau ļoti daudzus projektus Polijā, bet starptautiska apmaiņa viņiem bija pirmā.

Kāpēc projektam tāds nosaukums? Jaunieši domā, ka pasakas ir ļoti svarīgas mūsu dzīvē, pasaku varoņi pavada mūs arī tad, kad esam jau pieauguši. Tā jau 2007. gada septembrī iesniedzām projektu.

Pirms projekta uzsākšanas Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra organizēja apmācību par neformālo izglītību un projektu vadīšanu. Tajā piedalījās Liene un Gunta un apguva daudz labu metožu. Piemēram, Guntas rīta iekustinātāji patiešām labi pamodināja grupu.

Iepazīstam Mislenici
Protams, nebūtu grūti organizēt ekskursiju un izvadāt mūs visus pa pilsētu, kurā ir 40 000 iedzīvotāju (tik, cik visā Aizkraukles rajonā kopā), bet tas notiek spēles veidā – visi, sadalīti starptautiskās komandās, dodas uz pilsētu, lai izpētītu tās vēsturi un atrastu muzejus, pieminekļus, sporta centru, skolas, veikalus utt. Uzzinām arī kalna, pie kura mēs dzīvojam, augstumu un upes nosaukumu. Visa spēle tiek iemūžināta fotogrāfijās, kurās katra grupa parāda, kā tad viņiem ir gājis ar objektu meklēšanu.

Starpkultūru izglītība parādās arī spēlē ar tualetes papīru, kas jāapmaina pret kaut ko vērtīgāku. Arī šeit citas kultūras un valodas iepazīšana notiek ar jautru piedzīvojumu, jo arī poļi, kas piedalās spēlē, nedrīkst runāt savā valodā. Mums, Latvijas iedzīvotājiem, ir izveidojušies stereotipi, ka Polija ir tranzīta valsts un poļi nav pārāk viesmīlīgi, taču jau tad, kad poļi mūs sagaida ar sālsmaizi, mūsu sirdis atkūst. Visas dienas mēs baudām īstu viesmīlību un skaistu laiku.  Polijas vēsture un kultūra ir ļoti bagātas, un ir vērts ar tām iepazīties.

Dzīvojam pansionātā Riklenicē, kas atrodas kalna pakājē. Kādu dienu poļi mums sagādā īstu pārsteigumu – ar garāko pacēlāju Polijā dodamies ceļojumā kalnā. Ziemā šajā vietā darbojas divas slēpošanas trases.

Debatējam un sportojam Mislenices vidusskolā
Mislenicē ir trīs vidusskolas, un jau trešajā dienā dodamies uz vienu no tām. Skolā mācās tūkstoš jauniešu. Polijā vidusskolā ir trīs klases – pirmā, otrā un trešā. Vidusskolās mācās jaunieši no Mislenices un visiem apkārtējiem ciematiem.

Mūs priecē pilnā zāle un tas, ka Polijas vidusskolēni ir ļoti draudzīgi. Sākumā Alīna izstāsta par „Galaktikas” projektiem, tad „Klubs Alumna” stāsta par sevi.

Atvērtība palīdz mums debatēt, jo „Galaktikas” jauniešus sadala pa grupām, un ir dažas grupas, kurās ir tikai pa vienam mūsējam, bet viņi turas varonīgi, debatējot par formālo un neformālo izglītību. Polijas jaunieši runā ļoti labā angļu valodā, tā ka komunicēt ar viņiem mums nesagādā nekādas grūtības. Mūsu Jānis Biķerniekas pamanās pat prezentēt savu grupu poļu valodā. Poļu jaunieši mums uzdod uzdevumu mēģināt izrunāt grūtākos izteicienus poļu valodā, ar to lieliski tiek galā Alīna, Raivis un Kristaps.

Katra debašu grupa prezentē savu jautājumu interaktīvā veidā: vieni dejo breiku, citi – lasa dzeju, spēlē teātri.

Nākamajā dienā sportojam šajā pašā vidusskolā – spēlējam volejbolu un mācāmies polonēzi. Poļu meiteņu deju grupa speciāli mums ir sagatavojusi vairākas dejas.


Spēlējam ģimeni
Ļoti populāras jauniešiem ir simulācijas spēles, kad katram tiek iedalīta noteikta loma. Katrs izvelkam lapiņu ar piešķirto lomu un pārtopam par vectētiņiem, vecmāmiņām, tētiem, mammām, bērniem, tantēm un onkuļiem. Katrai ģimenei tiek dots noteikts uzdevums – iet ciemos, apciemot skolotāju utt. Simulācijas spēle izraisa īstu smieklu vētru, jo visi jaunieši izrādās arī lieliski aktieri, kas labi iejūtas starptautiskajā ģimenē. Karīna ir kļuvusi par vecmāmiņu un nodarbojas ar mazdēla (Laine) audzināšanu. Guntai ir četri gadi un kopā ar tēti Kristapu viņa iet ciemos. Vectētiņš Kristaps, kuram ir 68 gadi, meklē sev jaunu sievu. Viss kā dzīvē!


Starpkultūru vakari
Latvijas grupa jau mājās ir ļoti gatavojusies, lai parādītu poļiem Latvijas dziesmas un dejas. Trīs jaunietes no „Galaktikas” – Paula, Madara un Liene –dejo deju kolektīvā „Burši”, un viņas ļoti profesionāli kopā ar vadītāju Unu sagatavoja latviešu dejas, kuras mācīt pārējiem. Dejojam tās ar azartu ne tikai latviešu vakarā, bet arī kopā ar vietējiem iedzīvotājiem un pārējos vakaros. Poļi ir sajūsmā!

Dziesmu vārdus sarakstām uz lielām lapām, atbildīgā par dziesmām ir Karina. Ēdieni neiztrūkstoši ir rupjmaize, medus, šprotes, „Laimas” konfektes un slavenās „Skrīveru gotiņas”.

Poļu vakarā spēlējam „īstas” poļu kāzas. Esam pārsteigti, cik labi poļi zina savas tradīcijas. Atklājam kāzas ar īstu polonēzi! Poļi stāsta, ka, to dejojot, vienmēr visos svētkos, arī izlaidumā, tāpēc var pamanīt, cik labi viņi to prot. Visi esam saposušies kā uz kāzām, sagatavojuši arī dāvanas. Dziedam dziesmas, dejojam, mums ir īsta līgava un līgavainis, jaunais pāris piedalās visos rituālos. Poļi dziesmas jau ir sagatavojuši, sakopējuši, un tās dziedāt mums nesagādā nekādas grūtības, jo melodijas ir ļoti vieglas un skaistas, vēlāk tās dziedam jau visur. Kāzas pavadām, dejojot arī „kalamburu”, ejot rotaļās.


Sprīdītis Polijā
Pasakas caurvij visu mūsu projektu, katrs stāsta par saviem mīļākajiem pasaku tēliem, šujam pat lelles, lācīšus un gatavojam dekorācijas.

Noslēgumā mums ir paredzēts spēlēt izrādi kopā ar poļiem. Viņi uzved savu lugu, mēs savējo, beigās tās jāsaliek kopā. Nolemjam iestudēt pasaku par Sprīdīti. Sadalām lomas – Sprīdīša loma tiek Jurim. Vēl mums ir velns, Vēja māte, Meža māte, vecmāmiņa un Lienīte. Lai lugu padarītu interesantāku, nolemjam katru ainu pavadīt ar dziesmām, jo esam taču dziedātājtauta!

Iepazīstamies ar poļu uzvedumu un esam patīkami pārsteigti, kad pienāk brīdis uzvedumu likt kopā, jo izrādās, ka viņi ir paņēmuši pasaku ar līdzīgu sižetu, tikai viņiem pasaulē dodas Piza – meitene, ko māmiņa izcep krāsnī. Arī viņa nolemj doties pasaulē laimi meklēt. Pizu spēlē organizācijas prezidents Arturs. Piza sastop pūķi, tad satiek Sprīdīti, un abi dodas cīnīties ar velnu. Pēc piedzīvojumiem viņi dodas uz Latvijas robežu, kur abi atvadās, lai dotos mājup.

Pēc septiņām dienām arī mūsu projekts ir beidzies, tāpat kā jebkura pasaka kādreiz beidzas, un dodamies atpakaļceļā uz Latviju, ieguvuši jaunus, labus draugus Polijā, ar kuriem plānojam jau nākamo projektu vasarā.


Inguna,
Aizkraukles rajona izglītības metodiķe jaunatnes lietās