Skrējiens pēc miljona apkārt Latvijai

Šķiet, ka daudzi ir dzirdējuši par vērienīgo televīzijas šovu – „Skrējiens pēc miljona”, kur dažādi pāri veic dažādus izaicinošus uzdevumus, redz visas pasaules malas un beigu beigās sacenšas par diezgan prāvu naudas summiņu. Varētu teikt, ka kas līdzīgs notika šī gada jūnijā arī Latvijā – un tomēr tas bija pavisam, pavisam citādāk. Pirmkārt, tās nebija sacensības, otrkārt, netika skriets apkārt pasaulei, treškārt, balvā nebija gluži miljons, lai gan, bija miljons dažādu sajūtu, emociju un atmiņu. Stāsts ir par Latvijas Pieredzes izglītības centra jūnija beigās realizēto projektu „Understanding through adventure”.

„Pirmo aploksni atveriet tad, kad būsiet transportā jau ceļā uz savu pilsētu,” teica treneri, izlaizdami četras grupas katru uz citu Latvijas pilsētu ar uzdevumu piedzīvot pēc iespējas vairāk, mācīties strādāt kopā, saprast citam citu. Mēs grupā bijām četri, viena igauniete, viens francūzis, viena spāniete un viena latviete. Bez suņa. Grupā angliski runāja tikai divi cilvēki, devāmies uz Cēsīm. Autobusā sēžot, vēderā tāda nelāga sajūta, kā nu būs, kā mēs tā komunicēsim, ja divi vienkārši nespēj runāt visiem saprotamā valodā un vispār, vai mums tur kur palikt pa nakti?

Aploksnē bija pirmais uzdevums, kas grupai kopā jāveic. Iepazīstiet savu pilsētu. Kur ir pilsētas dome, kā var satikt tās mēru, kur var dabūt dzeramo ūdeni, kur ir lētākās sabiedriskās tualetes, kurš ir augstākais punkts, kādi cilvēki strādā veikalos un daudz, daudz citu jautājumu. Mazliet nobijušies, tomēr noliekot kautrību malā, drošu soli devāmies uz pilsētas domi, kur darba laiks jau tuvojās beigām. „Jāpiesakās uz vizīti, bet viņš šobrīd atvaļinājumā,” zinoša domes darbiniece atbildēja uz jautājumu par iespēju satikt mēru. „Bet kas jums tieši vajadzīgs? Ā, jauniešu projekts, kultūras apmaiņa, nu tad ejiet pie kultūras centra direktores, viņa ar jums parunās, te ir telefona numuriņš,” teica sieviete. Atbildot, ka tomēr gaidīsim mēru atgriežoties no atvaļinājuma, mēs atvadījāmies.

Līdz vakaram bijām raduši atbildes uz daudziem jautājumiem, un atraduši arī naktsmājas, kas šķita brīnumaini. Ne vienmēr ir vajadzīgas viesnīcas, arī latvieši var lepoties ar savu viesmīlību! (Paldies Baibai!) Gluži kā „skrējienā apkārt pasaulei”, jau no rīta mūs gaidīja nākamais uzdevums – pilsētas vēstures izpēte, pēcpusdienā – sarunas ar pilsētas iedzīvotājiem, un, visbeidzot, vakarā visi tikām aicināti izdarīt pilsētai ko jauku, turklāt, brīvprātīgi.

Un te nu ir ko pastāstīt. Iedomājies situāciju, ka gribi brīvprātīgi izdarīt kādam ko jauku, bet tev nav daudz laika, nu apmēram stundiņa, un ārā jau metas krēsla. Kur lai sameklē kādu darbiņu? Gadījums nebija no vienkāršākajiem, jo nācās apmeklēt vairākas vietas, visur dzirdot vienu un to pašu – mēs taču paši sēžam rokas klēpī salikuši, ko vēl lai jūs varētu padarīt. Taču mums paveicās. Iegriežoties grāmatnīcā, kur vēl pa dienu bijām jautājuši viedokli par to, kā jauniešiem labāk uzsākt savu biznesu, jaukās dāmas atrada, kur mūs nodarbināt. Pilnīgi neticami, bet mēs palīdzējām cenot preces, nonācām otrpus letei, tur, kur šķiet laiž taču tikai tad, kad pieņem darbā.

Jau nākamajā dienā priecīgi satikām pārējās grupas, kas atgriezās no Jelgavas, Valmieras un Siguldas, katra ar savu pieredzi un piedzīvojumiem. Taču te stāsts nebeidzas, jo stāsts nebūt nebija par to.

Apmaiņas laikā vairākkārt sanāca dzirdēt tādus izteicienus kā „why do you eat pink soup?” un „hey, slow down, stop your Latvian speed” vai „and you call this a warm water in the sea?”. Kopā dzīvojot, kopā gatavojot ēst, kopā strādājot un meklējot atbildes, kopā atpūšoties, izdevās ieraudzīt sevi no citas puses, savus ieradumus atspoguļojot citu tautu citos ieradumos. Un ka galu galā tas, kas šķiet tik normāli man, neliekas nemaz tik normāli citiem. Un arī tas mans priekšstats, ka visi spāņi ir skaļi un vienmēr kavē, ir tikai mana problēma, jo bija savādāk.

Šķiet, ka par šī projekta rezultātiem varētu stāstīt vairākās dimensijās – tas, ko iemācījās katrs dalībnieks par sevi, par savu kultūru, un tas, ko uzzinājām par citām tautām un tām raksturīgajiem ieradumiem un stereotipiem. Ko par mums visiem uzzināja Cēsu, Jelgavas, Siguldas, Valmieras un Rīgas iedzīvotāji un visbeidzot tas, ko par katru no tautām dzird mūsu draugi tagad, pēc projekta. Te gribas pieminēt igauņu puiša Toma teikto: „I learned that not all nations are the same. There is very big difference between different nations.”[2] Bet, kad mēs strādājām kopā, kad pārvarējām grūtības, apkārtējie redzēja, cik līdzīgi esam, katrs tiecoties pēc piederības, laimes, drošības sajūtas. Un to cilvēku dzīves, ko satikām, uz dažām dienām izmainījās, jo viņu rāmajā ikdienā ienāca mūsu jautājumi un uzdevumi, kas arī viņiem lika no jauna paraudzīties apkārt un pārdomāt savus priekšstatus par dzīvi.

Šodien, ejot pa Rīgu, es nodomāju, kā būtu, ja visi pasaules iedzīvotāji pazītu cits citu. Galīga utopija, tu saki? Redz’, man liekas, ja tā turpināsim, tad tālu vairs nav. Viens solis no šejienes līdz turienei, viens vārds līdz jaunai iepazīšanai. Viens piedzīvojums, lai saprastu dziļāk, un varbūt vienu dienu tas ilgi gaidītais miers pasaulē tomēr varētu iestāties. Jo neviens jau nesaka, ka spāņiem tagad jāsāk ēst mūsu aukstā zupa, kas krāsojas rozā krāsā, vai ka itāļiem jāuzņem latviešu temps.

Nē, bet ir tik brīnišķīgi noķert to burvību, kad uz vienu pēcpusdienu tu nolem iet lēnāk, gluži kā itālis...

Ināra
www.lpic.lv

Ja Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras mājaslapā norādīta saite uz citu iestāžu vai privātpersonu mājaslapām, kontiem vai vietnēm, par attiecīgajos informācijas resursos ievietoto informāciju Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra neatbild.