Skatos uz Bulgāriju caur rozā brillēm

Turpinām sekot līdzi Irinas Ozerovas brīvprātīgā darba gaitām Bulgārijā. Jaunatnes žurnāla 2014. gada rudens numurā viņa dalījās savā pieredzē, kā atrast brīvprātīgo darbu Eiropā. Kopš 1. septembra Irina dzīvo Bulgārijā. Ieskatāmies pirmajos iespaidos un piedzīvojumos!

Katru dienu ir kāds, kas pajautā, kā man šeit sokas, kas jauns un interesants. Ziniet, ir tiešām grūti atbildēt uz šiem šķietami vienkāršajiem jautājumiem, jo katru dienu notiek kaut kas uzmanību piesaistošs, ko ir nežēlīgi grūti aprakstīt. Dažreiz nākas atbildēt „Ir forši!", bez liekiem paskaidrojumiem, lai nu domā, kā patiesībā man šeit sokas. Vienīgais veids, kā to pārbaudīt, ir pašam sēsties autobusā vai lidmašīnā un mesties piedzīvojumos.

Pilsētā kā mazs prusaciņš

Lai nedomājat, ka es te viena pati izklaidējos, informēju, ka beidzot vairums Eiropas brīvprātīgā darba (EBD) dalībnieku ir ieradušies Varnā. No mūsu organizācijas esam astoņi brīvprātīgie – divi no Francijas, divi no Spānijas, viena meitene no Horvātijas, viena no Polijas, viens puisis no Portugāles/Brazīlijas un es no Latvijas. Visai jauka kompānija. Ļoti priecājos, ka šī ir maza grupiņa, kura ieradusies Bulgārijā ar kopīgu mērķi. Jūtu, ka būs ļoti viegli sastrādāties. Esmu pārsteigta, cik ļoti daudz kopīga man ir ar dzīvokļa biedreni no Francijas. 

Par pašiem projektiem. Esam izmētāti pa dažādiem pilsētas stūriem. Divas meitenes (no Horvātijas un Polijas) strādā krīzes centrā, kas ir netālu no pilsētas centra. Francijas pārstāvji – Franču centrā. Par spāņiem man nav ne mazākās nojausmas, ko viņi darīs, jo viņiem pašiem tas vēl nav īsti skaidrs. Tad esam mēs ar portugāļu/brazīļu puisi – strādājam Universitātē. Pašlaik esam apmierināti ar savām darba vietām un ļoti ceram, ka pavisam drīz sāksies bulgāru valodas kursi, jo sāk jau nedaudz apnikt, ka šajā pilsētā esi kā mazs, bezspēcīgs prusaciņš.

Kartupeļu pankūkas latviešu vakarā

Veicot savu EBD Bulgārijā, Varnā, un strādājot Varnas Ekonomikas Universitātes starptautisko attiecību nodaļā, jūtu, ka novembris ir ļoti grūts mēnesis. Nē, nē, kājas un rokas ir veselas, bet šoreiz tīri emocionāli, jo šis mēnesis ir īpašs Latvijai. Neesmu bijusi liela savas valsts patriote, taču, vēl dzīvojot Latvijā, bija dažas lietas, kuras man svētku laikā patīk un vienmēr patiks. Ņemot vērā, ka viens no maniem uzdevumiem ir iepazīstināt citus ar Latviju un tās kultūru, saviem kolēģiem noorganizēju kopīgas vakariņas latviskā gaisotnē. Biju samierinājusies, ka nekāda šmorēšana un cepšana man īpaši neizdosies, tāpēc nācās ņemt talkā vecās, labās kartupeļu pankūkas. Šādam pasākumam iepriekš nebiju gatavojusies, jo gluži spontāni izdomāju, ka šis būtu piemērotākais laiks iepazīstināt kolēģus ar mazumiņu Latvijas. Nācās improvizēt ik uz soļa. Man par lielu laimi visi veikali bija pa ceļam un varēja sapirkt nepieciešamos produktus. Izņemot krējumu, ar to bija vislielākā jautrība. Mūsu ierastais krējums Bulgārijā nav nopērkams. Kaut ko līdzīgu iespējams iegādāties tā saucamajos krievu veikaliņos, kuri atrodas pilsētas otrajā galā. Bet man nebija ne mazākās vēlmes pērties pēc krējuma. Panika beidzās, bija jāsteidz uz dzīvokli cept, jo laiks bija ierobežots. Ar pašu cepšanu nebija nekādu problēmu. Viss noritēja pārāk labi, lai tā būtu taisnība. Acīmredzot tieši tāpēc precīzi piecas minūtes pirms kolēģu ierašanās sadomāja pazust elektrība. Par laimi jau iepriekš biju bruņojusies ar svecītēm, kas visu gaisotni padarīja vēl īpašāku. Beigu beigās vakars noslēdzās tieši tā, kā vēlējos – mierīgi, ar sarunām un patīkamām atmiņām. Jau nākamajā dienā varēja just, ka kolēģiem ir mazliet pielipusi īpašā Latvijas noskaņa.

Uz darbu ar smieklu devu kabatā

Lai arī iepriekšējā gadā man paveicās būt Bulgārijā, šeit vienmēr var atrast ko jaunu, kas var pārsteigt. Katram ir savs redzējums par to, ko ārzemniekam ir jāredz un jāzina par Bulgāriju, tāpēc vienmēr ir patīkami iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Tāpat kā iepriekš, dzīvojot Bulgārijā, lielāko uzsvaru lieku uz bulgāru iepazīšanu. Tas vienmēr izvēršas par interesantu piedzīvojumu, sākot no braucieniem ārpus pilsētas un beidzot ar it kā ikdienišķām mājās pasēdēšanām, kopīgi skatoties filmas.

Tāpat esmu neizsakāmi priecīga par Universitātes kolēģiem. Jau pašā sākumā sapratu, ka šī būs vieta, kas mani aizraus. Šī sajūta apstiprinājās jau pirmajā dienā, kad devos iepazīties ar saviem topošajiem kolēģiem. Tiešām jutos gaidīta. Pēc vairāk kā diviem mēnešiem esam kļuvuši par ģimeni, un tas mazina skumjas pēc mājām. Katra diena tiek pavadīta gan darba, gan smieklu atmosfērā. 

Ceļošana desertā

Lai arī daudziem sāk šķist, ka uz šejieni esmu atbraukusi tikai strādāt, varu iepriecināt – tā nebūt nav! Kādā nedēļas nogalē kopā ar savu istabas biedreni Margotu un viņas kolēģes draugiem devāmies nelielā divu dienu braucienā ārpus Varnas. Ceļojuma mērķis bija lieliski pavadīt laiku un apskatīt dažādas vēsturiskas vietas. Viena no vietām, kuru apskatījām, bija Veliki Preslav. Ja izmantojam drošus avotus un uzticamies manām Bulgāru valodas zināšanām, tad šī pilsēta ir bijusi pirmās Bulgārijas Impērijas galvaspilsēta. Diemžēl laika apstākļi nebija tik patīkami, kā gribētos. Bet pat migla mums netraucēja apskatīt to, kas ir apskatāms. Visu brauciena laiku pārņēma maziņš satraukums, jo negribējās, lai viens no fotoaparātiem atteiktos darboties tieši tad, kad vismazāk tas ir vajadzīgs. Par laimi viss bija kārtībā. Manā īpašumā tagad ir n-padsmit veiksmīgu un mazāk veiksmīgu bilžu.

Tā kā laika vēl ir pietiekami daudz, tad šobrīd ar ceļošanu īpaši neaizraujos. Skaistos ceļošanas mirkļus esmu atstājusi desertam. Bulgāri saka – labāk ceļot, kad kļūst siltāks. Tāpēc tagad sakopoju spēkus un pievēršos brīvprātīgā darba gaitām. 

Noslēgumā visiem Jaunatnes žurnāla lasītājiem gribu teikt – ja plānojat drīzumā braukt uz Bulgāriju, jo īpaši uz Varnu, būšu neizsakāmi priecīga jūs satikt. Parādīšu, cik skaista ir Bulgārija.