Projekts „No veca jauns!”

Sākšu ar projekta mērķi – lai samazinātu patērētāju kultūras ietekmi sabiedrībā, Jūrmalas jauniešu vidū popularizējām videi saudzīgu dzīvesveidu un veidojām izpratni, kā radoši izmantot lietas otrreiz.

Ko tas viss reāli projekta laikā ietvēris, pastāstīšu gan no savas kā projekta vadītājas pieredzes, gan dalībnieku viedokļiem. Projekts radās, domājot par milzīgo pārprodukciju pasaulē, par iespējām kaut ko mainīt un saprotot, ka ikviens ir atbildīgs par vidi un pasauli sev apkārt. Šķita, ka tajā jāiesaista tieši jaunieši, jo viņi ir aktīvākā sabiedrības daļa un galvenie informācijas nesēji, tāpēc arī informācija par Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras iespējām bija ļoti svētīga. Sākām ar Jūrmalu, bet projekta laikā izjutām atsaucību arī no jauniešiem, kas dzīvo Rīgā. Lielākā daļa projekta aktivitāšu norisinājās Jūrmalas pilsētas Lielupes vidusskolā, kuras skolēni arī reizēm apmeklēja radošās darbnīcas, tomēr vairākums jauniešu bija vecumā no 18 līdz 25 gadiem, no kuriem daudzi bija reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā kā darba meklētāji.

Viena no svarīgākajām projekta aktivitātēm bija radošās darbnīcas, kur lietām tika dota jauna dzīve. Jaunieši atrada laiku, lai divas reizes nedēļā vakaros atnāktu uz nodarbībām vakarēt. Tā mēs paši šo procesu iesaucām, mūsdienās to sauc par socializēšanos. Kā zināms, senos laikos vakarēšana bija ne tikai roku darbu laiks, bet arī kopā sanākšana, dziesmu dziedāšana, rotaļu spēlēšana un papļāpāšana. Tas viss notika arī pie mums projekta laikā, un liels prieks, ka šajās nodarbībās piedalījās arī puiši. Jautājot, kas visvairāk paticis tieši radošajās nodarbībās, atklājās, ka puišiem ir ne vien paticis vārds drākelēt, bet šķitis arī noderīgi iemācīties to darīt. Vai nav jauki, ka puisis var uzšūt mazu, mīļu zvēriņu un uzdāvināt savai draudzenei?

Projekta dalībnieks Nikolajs teic, ka it īpaši tagad, kad mūsu ienākumi ir nedaudz samazinājušies, bet dāvināt dāvanas no visas sirds tik un tā ir vēlme vai arī, piemēram, izpušķot māju, nodarbībās iegūtās praktiskās zināšanas ir īpaši noderīgas. Vēl Nikolajs par piedalīšanos projektā saka: „Jau no otrās nodarbības sapratu, ka neesmu kļūdījies savā izvēlē, jo tur visi atnākušie varēja papildināt savas zināšanas par ekoloģiju un apkārtējo vidi un iemācīties taisīt kaut ko skaistu un praktiski izmantojamu no tām lietām, kas itin bieži ātri aiziet atkritumu kaudzēs.”

Jānis savukārt teic: zinot draudzenes apmātību ar rokdarbiem, sapratis, ka nekas cits neatliek kā piedalīties projektā, lai pavadītu vairāk laika kopā un arī parādītu, ka arī puiši var domāt radoši ikdienā.

Piemēram, kad nodarbībās veidoja rokassprādzes no plastmasas pudelēm, meitenes tās izkrāsoja raibu raibās, izdekorēja ar dažādām pērlītēm, taču puiši izgrieza arī neordināras formas, zīmēja ornamentus, par ko meitenes bija pārsteigtas – kā gan mēs to neiedomājāmies?!

Nodarbības vadīja gan projekta autori, gan arī pieaicināti rokdarbu meistari, arī paši jaunieši dalījās ar savām idejām, ko un ar kādiem materiāliem varētu pārveidot. Liels paldies jāteic brīvprātīgajai Šarlotei, kura pieteicās iemācīt jauniešiem dekupāžas tehniku un gleznošanu uz stikla. Kā nodarbībās atzina pati Šarlote, viņai ir prieks strādāt ar saviem vienaudžiem. Mēs, projekta dalībnieki, augstu novērtējām Šarlotes draudzīgumu, komunikabilitāti un mācīšanos caur pieredzi, jo viņa nevienu brīdi nevienam neteica – tu dari nepareizi vai tev jādara tā. Rezultātā jauniešiem dekupāža tik ļoti iepatikās, ka daudzi joprojām mājās pārveido lietas, uzlabo interjeru un arī dāvina sameistarotās lietas. Piemēram, Līga ir izveidojusi unikālu vāžu kolekciju no skaisti apgleznotām šampanieša pudelēm.

Arī rokdarbniece Līga, kas projektā novadīja septiņas radošās darbnīcas, bija ļoti prasmīga, un visi novērtēja Līgas radošumu. Nodarbībās veidojām traukus no papīra masas, rotaslietas no kartona, plastmasas pudelēm, žurnāliem, rotaļlietas no dažādiem auduma atgriezumiem un daudzas citas interesantas lietas. Pats svarīgākais, ko ieguvām no Līgas, – jebkurai lietai var rast izmantojumu, turklāt – radošu! Tāpēc nekas cits neatliek kā kļūt par lietu krājējiem un saglabāt katru mazāko pērlīti, lentīti, trauciņu, bildīti... Protams, neaizejot galējībās un nepiekraujot māju tik pilnu, ka nav, kur apgriezties. Atgādinām, ka tam ir domāta arī atkritumu šķirošana!

Pati Līga projekta laikā pārliecinājās gan par savu radošumu, gan talantu iemācīt dažādus rokdarbus citiem, tāpēc ir nostiprinājusi domu nākotnē kļūt par pasniedzēju. Vēl Līga saka: „Gandrīz katra nodarbība bija kā izaicinājums – eksperimentēt, izmēģināt praksē pilnīgi jaunas lietas un idejas, kas bieži vien līdz šim bija dzīvojušas tikai manā iztēlē. Taču visaizraujošāk bija vērot, kā jaunieši, ņemdami par pamatu manas idejas, paši radīja unikālus darbus, ieliekot tajos savu neatkārtojamo pasaules redzējumu. Šķiet, ka projekta laikā es ne vien mācīju citus, bet ļoti lielā mērā mācījos arī pati. Lai arī biju iecelta skolotājas godā, bija sajūta, ka visi cits no cita mācās, tādēļ mūsu starpā valdīja patīkama vienlīdzības gaisotne.”

Viena no atraktīvākajām nodarbībām bija, kad no plastmasas pudelēm tika veidots dīvāns, – tad gan izsmējāmies no visas sirds. Secinājām, ka mūsu ambīcijas ir pārāk lielas un nav iespējams sasniegt rezultātus, ko bijām atraduši internetā. Mēs bijām savākuši dažāda lieluma pudeles, bet izrādījās, ka vajag visas vienādas. Rezultātā sanāca mazliet pašķībs pufiņš, kas savu laiku nokalpoja atlikušajās nedēļās un projekta pēdējās dienās tika izjaukts, lai pudeles ievietotu dalīto atkritumu urnā.

Projekta dalībniece Anna kā Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes studente projekta laikā dalījās gan ar zināšanām par vidi, gan savu pieredzi. Daudzi no viņas ir aizguvuši, kā dzīvot, lai saudzētu vidi. A. Āboliņa arī seminārā „Vide un nākotne” jauniešiem pastāstīja par nopietniem vides apdraudējumiem, un pēc tam jaunieši rīkoja „prāta vētru”, ko paši varētu darīt, lai situāciju uzlabotu. Galvenais atzinums – lai domātu globāli, jārīkojas lokāli!

Dažreiz daļa dalībnieču, kas ir māmiņas, nodarbības apmeklēja kopā ar saviem mazajiem rakariem. Judīte atzīst, ka tā ir bijusi iespēja gan izrauties no mājas dzīves, gan parādīt vecākajam dēlam jaunas lietas. Sintija projekta sākumā brauca no Mārupes un apmeklēja dažas nodarbības kopā ar savām divām meitiņām, taču vēlāk tam diemžēl trūka laika. Viņa jau pirms projekta kopā ar meitām darbojās radoši, saviem spēkiem veidojot spēļmantiņas un citas lietas. Sintija uzskata: bērniem jau no mazotnes jāparāda, ka var dzīvot arī bez komercijas.

Projekta laikā vācām makulatūru un arī piedalījāmies Latvijas Lielajā talkā, bijām uzaicinājuši uz semināru atkritumu apsaimniekošanas sabiedrību „Piejūra”, kas nodarbojas ar atkritumu šķirošanu Jūrmalā. Tās laikā izveidojām karti ar atkritumu šķirošanas punktiem Jūrmalā. Pirms projekta daudzi jaunieši atkritumus nešķiroja, taču projekta laikā ir sākuši to darīt, jo sapratuši, ka tas ir ne tikai videi saudzīgi un atbildīgi, bet arī aizraujoši. Projekta dalībniece Lelde Tītmane teic, ka iesaistījusi tajā arī ģimeni un ir pat iegājuši azartā. Arī citi projekta dalībnieki vairāk izprot videi svarīgus jautājumus un tagad tos uztver citādi.

Projekta laikā izveidojās arī sadarbība ar pasaku māju „Undīne” Dubultos, ar kuru mūs vieno līdzīgas idejas, jo „Undīnē” tiek atbalstītas radošas un nekomerciālas idejas. Piedalījāmies arī Lieldienu – Zemes, Saules un Ūdens – svētkos, kur mūsu radošajā darbnīcā darbojās ne tikai jaunieši, bet arī bērni un kundzes gados. Izjutām vienotību, turklāt dzirdējām stāstus, ka arī citur Latvijā jaunieši aktīvi attīsta „No veca jauns” domu, piemēram, Cēsīs. Latvijas Lielās talkas laikā sakopām teritoriju ap „Undīni”. Jaunieši, kā jau pilsētas bērni, ļoti nogura, bet tai pašā laikā jutās gandarīti gan par sašķirotajiem atkritumiem, gan sagrābtajām lapām. Jauniešus stiprināja spārnotā frāze – „Kurš gan cits, ja ne mēs!” – un undīniešu ekoloģiskie cienasti, kā gardais nātru pesto (uzziests uz rupjmaizes šķēles), zirņu zupa un zāļu tēja. Arī nākotnē esam iecerējuši turpināt sadarbību ar „Undīni”.

Projektā notika arī teātra nodarbības par lietu dabu. Mērķis bija izprast, kā lietas pašas raugās uz savu dzīvi, uz to, ka cilvēki vieglprātīgi tās pērk un ātri vien izmet ārā. Par veiksmīgāko variantu, kā to aplūkot, nolēmām izmantot dzeju. Rīkojām nodarbības, kurās lasījām dažādu autoru darbus, meklējām trāpīgākos izteicienus, un rezultātā kā labāko, kas par to runā, izvēlējāmies Imantu Ziedoni. Arī latviešu tautasdziesmās atradām daudz skaudru patiesību. Domājam, ka šajā virzienā varētu strādāt vēl dziļāk, piesaistot arī profesionāļus: aktierus, dzejniekus un režisorus.

Projekta laikā veidojām arī fotoizstādes un izmantojām nevis gatavus rāmīšus, bet paši izveidojām pamatus no kartona un ar guašu un akrilu devām tiem dzīvīgumu. Darbojoties ar krāsām, daudzi projekta dalībnieki atzina, ka jūtas kā mākslas terapijā. Projekts iesākās ziemā, un tad daudziem bija drūms noskaņojums ieilgušās tumsas dēļ, tādēļ pēc aktīvas darbošanās ar krāsām daudzi dalībnieki atvērās, ieguva možāku noskaņojumu un nodibināja ciešākas attiecības ar citiem. Visi projekta dalībnieki atzīst, ka šī kopā būšana ir uzlabojusi arī viņu komunikācijas prasmes, daudzi vairs nebaidās uzsākt sarunu ar svešiniekiem, kā arī prezentēt sevi vai savu darbu.

Projekta laikā, protams, filmējām projekta aktivitātes, lai izveidotu īsfilmu. Kad meklējām montāžas speciālistus, daudzi teica, ka mūsu safilmētais materiāls nav tik labs un profesionāls, lai to varētu kvalitatīvi samontēt. Taču mūsu komandai paveicās ar brīvprātīgajiem Mārtiņu un Ritvaru, kuri iesaistījās projektā un ar savu profesionālo aci uzfilmēja labus kadrus, lai tos varētu veiksmīgi izmantot īsfilmas montāžā. Mārtiņš, atbildot uz jautājumu par projekta atgriezenisko saiti, teic, ka bijis interesanti būt tādā radošā vidē, jo iepriekš tādām lietām nav pievērsis īpašu uzmanību.

Tāpat projektā veidojām animāciju karikatūru ar mērķi kodolīgā un atraktīvā veidā parādīt projekta ideju – „No veca jauns!”. Rīkojām „prāta vētras” par to, ko īsti gribam parādīt, kā to izdarīt, un zīmējām skices. Mākslinieks Aivars mūsu ideju veiksmīgi realizēja, un drīz vien DVD ar īsfilmu un animāciju-karikatūru aizceļos uz Izglītības un zinātnes ministriju, lai tiktu nogādāts rajonu centros, kur to varēs izmantot kā neformālu izglītības metodi skolās vai citās vietās.

Projekta pēdējā mēnesī rīkojām projekta vizuālo materiālu demonstrēšanu plašākai publikai pasaku mājā „Undīne”. To darījām kopā ar jauniešu iniciatīvas projektu „Melodiskās rokas”, kura mērķis ir veidot cilvēku sapratni par nedzirdīgo kultūru un zīmju valodu, kā arī veicināt jauniešu ar dzirdes traucējumiem integrāciju sabiedrībā. Rezultātā sanāca interesanta integrācija, arī man pašai radusies interese par nedzirdīgo kultūru, un esmu iemācījusies zīmju valodas alfabētu. Projekta „Melodiskās rokas” vadītāja Laura par kopīgo pasākumu izteicās, ka arī viņas projekta dalībniekiem bija iespēja uzzināt ko jaunu – gan informatīvā ziņā, gan radoši, kā rast kreatīvu pieeju lietām un it kā nederīgo pārvērst izmantojamā priekšmetā. Laura saka: projekta dalībniekiem ļoti patikusi animācijas filmiņa, jo tās doma viegli uztverama bez skaņas, ir kolorīta, taču grūtāk bija ar īsfilmu, jo tai nav titru.

Labākais, ko šādos projektos var iegūt, ir pieredze. Pieredze ar lielo burtu, jo tad, kad tev ir 20 gadu ar astīti, šķiet, ka viss vēl ir priekšā un gan jau kāds cits par visu parūpēsies, bet patiesībā ir jāsaprot, ka tikai ar pašu aktīvu rīcību sabiedrība mainīsies uz labāko pusi. Darot labas un vērtīgas lietas, sliktās un ne tik derīgās zaudē nozīmi.

Lai arī reizēm projektā saskārāmies ar daudzām organizatoriskām un tehniskām grūtībām, vienmēr radās kāds padoms un risinājums, līdz ar to iesaku arī citiem attīstīt savas idejas, būt aktīviem un nebaidīties jautāt, ja kaut kas nav zināms, jo tikai tā jūs sadzirdēs!


Projekta vadītāja
Liene