Portugalizējāmies un spējām dzīvi tvert mierīgāk

Elīna Kušiņičeva savu Eiropas Brīvprātīgo darbu (EBD) izvēlējās veikt Portugālē, strādājot jauniešu centrā Casa da Junventude de Amarante. Kas ir lielākie ieguvumi pēc projekta un kā viņa tika līdz EBD?

Projekta idejas radās Portugālē, asociācijā Aventura Marão Clube, kura no sākotnēji tikai riteņbraukšanas aktīvistu organizācijas laika gaitā bija izaugusi līdz nopietnai jauniešu organizācijai, kura aktīvi darbojās gan “Jaunatne Darbībā”, gan Leonardo da Vinči un starptautisko darba nometņu organizēšanā. Projekta ideja radās ar mērķi veidot grupas EBD projektu uz gadu,  lai veicinātu organizācijas atpazīstamību un veicinātu vietējo sociālo institūciju sadarbību ar asociāciju, iepazīstinātu tās ar EBD ideju, lai arī šīs organizācijas pašas varētu kļūt par EBD uzņēmējorganizācijām. Tāpat arī asociācijas darbinieki vēlējās, lai EBD brīvprātīgie dažādotu jauniešu centra aktivitāšu piedāvājumu un sniegtu iespēju vietējiem jauniešiem satikt jauniešus no citām valstīm un kopā sadarboties, pavadīt kopā laiku.

Kas ir spilgtākās atmiņas, kas saistās ar projekta īstenošanu?

Man šis brīvprātīgā darba projekts, lai arī noslēdzies pirms 2,5 gadiem, joprojām ir spilgtā atmiņā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, valsts -  Portugāle - kura ar savu dabas skaistumu apbūra katru dienu, otrkārt, cilvēki – smaidīgi, laipni, satiekoties sabučojas uz abiem vaigiem.  Pagāja laiks, kamēr es pieradu pie šīs mentalitātes, toties, kad pieradu, tad vēsums attiecībās,  šķiet, pat nepieklājīgs.  Otrkārt, mana brīvprātīgā darba komanda –  fantastiski, dažādi, radoši un katrs ar savu es. Veselu gadu diendienā visi bijām kopā – dzīvojām vienā dzīvoklī un, lai arī katram bija savs dienas grafiks, daudz laika pavadījām visi kopā, viens otru atbalstījām un iedvesmojām, kā arī viens no otra daudz mācījāmies.

Tā kā bijām no dažādām  valstīm, tad protams, pamanāmas bija mūsu dažādās mentalitātes un ieradumi, kas sākumā radīja arī dažus asākus momentus, piemēram, brīvprātīgie no Grieķijas un Rumānijas bija ļoti relaksēti un ar darbu pārāk neaizrāvās, taču darba mums bija daudz.  Mēnešiem ritot, mēs visi mainījāmies un būtībā kļuvām portugalizēti – mierīgāki, smaidīgāki, viesmīlīgāki, arī es sevī novēroju milzīgas pārmaiņas. Mēs kā komanda šī gada laikā tik ļoti sadraudzējāmies, ka saucam sevi par ģimeni, un arī pēc projekta cenšamies satikties un bieži komunicējam.

Treškārt, pats projekts, kurš bija tik intensīvs, ka brīžiem gribējās atpūtu. Projekta aktivitātes sastāvēja no vairākām daļām, pirmkārt, tas bija darbs jauniešu centrā, es vadīju angļu valodas nodarbības, koordinēju Leonardo Da Vinči projekta grupas jauniešus,  piektdienu vakaros arī strādāju  jauniešu centra restorānā – bārā, kas bija gana aizraujoši un darbīgi. Tā arī bija lieliska iespēja iepazīties ar vietējiem cilvēkiem un iemācīties pagatavot gardu kafiju un praktizēt savas nelielās portugāļu valodas zināšanas.  Otrkārt,   asistēšana  daudz un dažādos jauniešu projektos – darba nometnes, jauniešu apmaiņas un apmācību kursi, arī Gruntvig un Leonardo da Vinči projekti, tieši tajā gadā asociācijai bija apstiprināts rekordliels projektu skaits. Treškārt, katru nedēļu darbojāmies dažādās vietējās sociālajās institūcijās - dienas centrā senioriem, pansionātā, bērnunamā, dienas centrā cilvēkiem ar invaliditāti, uz katru no šīm vietām gājām vismaz reizi nedēļā un iesaistījāmies esošajās vai organizējām jaunas aktivitātes.  Katra no projekta aktivitātēm ļāva mācīties daudz jauna un jo īpaši varējām mācīties no asociācijas vadītājiem, kuri mums bieži vien sniedza vērtīgas zināšanas un “mācību stundas”, jo, lai arī bijām tikai brīvprātīgie, prasības pret mūsu darbu bija augstas.

Pašas spilgtākās atmiņas laikam ir no starptautiskas darba nometnes, kurā vietējā dienas centra “Cercimarante” klienti (cilvēki ar dažāda veida invaliditāti), ar darbinieku palīdzību iestudēja teātra izrādes, savukārt,  projekta dalībnieki veidoja dekorācijas, piedalījās mēģinājumos.  Divas nedēļas būtībā strādājām no rīta līdz vakaram, lai visu pagūtu izdarīt. Secināju, ka no kartona, papīra, līmes un krāsām visu var dabūt gatavu! Gandarījums teātra izrādes vakarā bija milzīgs!

Tāpat arī katrs asociācijā notiekošais starptautiskais projekts ļāva iepazīt jauniešus no dažādām valstīm, pieņemt lielo kultūras dažādību, uzzināt daudz jauna un attīstīt komunikācijas prasmes. Gada laikā satiku tik daudz dažādus un interesantus cilvēkus, galvenais ir atvērties komunikācijai un vēlēties uzzināt ko vairāk, tāpat arī bija interesanti pastāstīt par Latviju.

Sāpīgākā laikam bija Portugāļu valodas mācīšanās – intensīvais ievadkurss bieži vien raisīja asaras, bet pēc 6 mēnešiem jau sāku saprast, ko cilvēki saka, un sākt komunicēt, par to bija milzīgs prieks.

Kas izmainījies pēc šī projekta īstenošanas?

Šķiet, ka pēc projekta bija mainījies pilnīgi viss - gan es, gan manas idejas par nākotni.  Tāpat arī kļuva ļoti neskaidri nākotnes plāni, likās, ka dzīve pēc kaut kā tik brīnišķīga kā šis projekts vairs nav tik interesanta. Pagāja visai ilgs laiks, kamēr apradu ar to, ka projekts ir beidzies un formulēju jaunus mērķus.

Ir mainījies arī mans dzīvesveids un daudzi ar vidi saistīti jautājumi, pēc projekta pakāpeniski  praktiski esmu kļuvu par veģetārieti, jo ēdienreizes mums nodrošināja organizācija, savā veģetārajā restorāniņā, kas lika pārdomāt gaļas nepieciešamību ikdienā un tās lietošanas iespaidu uz vidi un savu veselību.

Ko caur šo īstenotā projekta pieredzi ieguvusi Jūsu organizācija/pilsēta/novads?

Tā kā brīvprātīgo darbu veicu samērā mazā pilsētā Amarante un asociācijas koordinators mūs nemitīgi iedvesmoja, ka lielas lietas vislabāk ir veikt mazā pilsētā, nevis lielpilsētās, jo tur tās sniedz lielāku labumu un ir vairāk vajadzīgas, kā arī ikdienā redzēju vietējās pilsētas ieguvumus, tad, atgriežoties no  projekta, izlēmu padzīvot savā dzimtajā pilsētā.  Rezultātā sāku strādāt Gulbenes tūrisma centrā, pielietoju savas svešvalodu zināšanas, lai tūristiem pastāstītu par pilsētu un novadu, kopā ar kolēģi arī pārstāvēju Gulbenes novadu vairākās starptautiskās tūrisma izstādēs, paralēli tam arī uzsāku vadīt angļu valodas nodarbības, līdz ar to uz vairāk nekā vienu gadu ar iegūto pieredzi dalījos savā pilsētā un mācījos arī daudz jauna. Tāpat arī Gulbenes jauniešu centrā “Bāze” kļuvu par mentoru EBD brīvprātīgajai, kas ļāva arī pēc projekta būt līdzīgā vidē.  

Projekta nosaukums: SVE numa CASA COM PARCEIROS.

Projekta norises vieta:  Amarante, Portugāle,  Associācija Aventura Marão Clube.

Projektā iesaistītās valstis: Dānija, Nīderlande, Grieķija, Rumānija un Latvija.

Dalībnieku skaits:  5.

Projekta mērķis:  veicināt Jauniešu centra kooperāciju ar vietējām sociālajām institūcijām, veidot aktivitātes jauniešu centrā Casa da Junventude de Amarante, palīdzēt un koordinēt dažādus jaunatnes projektus un darba nometnes.

 

Elīna Kušiņičeva, Rīgas Sociālā dienesta Dienas centra “Kamene” sociālā darbiniece.