Plānoti neplānoti

Kad pirmo reizi izdzirdēju par iespēju doties Eiropas Brīvprātīgajā darbā (EBD), pirmā doma manā prātā bija liels JĀ! Tam ir jābūt kaut kam lieliskam, es to noteikti izdarīšu. Tad man bija 17 vai 18 gadi.. tagad man ir 23 gadi, un pašlaik esmu savā Eiropas Brīvprātīgajā darbā Portugālē, pilsētā Amarante. Lai arī plānoju došanos EBD, viss notika plānoti un tomēr neplānoti. Kā zināms, ir divi veidi, kā nokļūt EBD projektā – pieteikties, tikt atstiprinātam un gaidīt, kamēr projekts tiek apstiprināts, vai "ielēkt projektā", jo projektā apstiprinātais brīvprātīgais dažādu iemeslu dēļ ir pārdomājis, un šis ir mans stāsts.

Pirms sāku meklēt savu projektu, es zināju, ka gribu doties uz Portugāli uz vienu gadu un strādāt interesantā projektā. Projektā nokļuvu, jo steidzami tika meklēts jauns brīvprātīgais pusotru mēnesi pirms projekta sākuma. Turklāt tika meklēts brīvprātīgais manai sapņu kombinācijai – viens gads Portugālē, turklāt projekts izklausījās interesants un daudzveidīgs. Mana dienas rutīna tajā laikā bija visai spraiga – darbs, bakalaura darba pabeigšana un gatavošanās kvalifikācijas eksāmenam, taču nolēmu mēģināt, lai pēc tam nedomātu – kā būtu, ja būtu? Sagatavoju CV un motivācijas vēstuli, novēlēju jauku atlases procesu organizācijai, un nākamais e-pasts vēstīja –„Mēs esam gatavi tevi apstiprināt projektam, vai esi gatava tajā doties jau pēc mēneša?” Atceros, ka piezvanīju savai mammai un pajautāju: "Vai es drīkstu braukt uz EBD uz Portugāli.. pēc mēneša?” Likās, ka ir visai traki mesties tajā visā iekšā, jo projekts sākas tik drīz un.. un.. bet tomēr bija sajūta, ka tas ir man.

Par projektu..                        
Projekts norisinās Portugāles ziemeļos, pilsētā Amarante, uzņēmējorganizācija ir aktīva bezpeļņas asociācija Aventura Marão Clube, kuru veido kanoe laivu, kalnu divriteņu un jauniešu centra sekcijas. Organizācija savu darbību sāka jau 90.-tajos gados un pa šo laiku ir ļoti attīstījusies un ieguvusi pieredzi darbā ar jaunatni. Projektā esam 5 brīvprātīgie uz visu projekta laiku. Manu EBD ģimeni veido Oana no Rumānijas, Inez no Nīderlandes, Mark no Dānijas un Christos no Grieķijas. Asociācija pirms tam bija uzņēmusi brīvprātīgos, realizē daudz un dažādus projektus sadarbībā ar „Jaunatne darbībā”, līdz ar to gaisotne ir neformāla un tajā pašā laikā profesionāla.                

Projekts paredz, ka pusi mūsu laika mēs strādājam vietējās institūcijās – veco ļaužu namā, bērnu namā un dienas centrā cilvēkiem ar invaliditāti, apmeklējot katru no tām 2-3 stundas nedēļā, sadarbojamies arī ar vietējiem zemniekiem un pārdodam bioloģiski tīrus augļus un dārzeņus. Otru projekta pusi veido darbs jauniešu centrā un tā bārā. Darbs jauniešu centrā ietver palīdzēšanu „Jaunatne darbībā” un citu projektu realizēšanā, dažādu pasākumu organizēšanu, savukārt bārā mēs gatavojam kafiju un visu, kas nepieciešams, kā arī socializējamies ar vietējiem un ārvalstu cilvēkiem. Man ļoti patīk projektā piedāvātā daudzveidība un iespēja apgūt jaunas prasmes un zināšanas tik dažādās jomās – sociālais darbs, projektu koordinēšana un realizēšana, starpkultūru dialogs, prasmes strādāt bārā. Līdz ar to katra nedēļa ir citādāka un līdz šim rutīnas nav bijis un visdrīzāk arī nebūs.

Mana EBD realitāte
Pašlaik ir jau pagājuši četri mēneši, kopš esmu Portugālē. Pirmais mēnesis tika veltīts adaptācijai – runājām par projektu, plāniem, apmeklējām vietējās institūcijas, kurās pašlaik strādājam, un notika intensīvais portugāļu valodas apguves kurss. Kā arī notika saliedēšanās process, jo projektā esam 5 brīvprātīgie uz visu projekta laiku. Mani ļoti priecē, ka manas uzņēmējorganizācijas darba stils ir precīzs, jo pirms tam nedaudz bažījos, ka, iespējams, viss nebūs tā, kā ir rakstīts projekta aprakstā.

Organizācijā ir nostiprinātas vērtības, iedibinātas daudz un dažādas tradīcijas, piemēram, ikreiz, kad jauniešu centrā ir kāds projekts, ir liela izkārtne ar projekta nosaukumu un pašu zīmēti dalībnieku portreti. Ja jūnijs likās mierīgs un lēns mēnesis, tad līdz ar jūliju sākās projekti un laiks ir sācis skriet nemanāmi. Jūlija pirmajās divās nedēļās norisinājās starptautiskā darba nometne, kurā brīvprātīgie no visas Eiropas kopā ar vietējo institūciju cilvēkiem ar invaliditāti „Cerciamarante” palīdzējām sagatavot teātri, kuru rādījām visai pilsētai. Divas nedēļas gatavojām visas teātrim nepieciešamās dekorācijas, piedalījāmies mēģinājumos, un visi bijām tik ļoti „iekšā” pasākumā. Secināju, ka no papīra un līmlentes var pagatavot pilnīgi visu. Pēc šī projekta sekoja brīvprātīgo iebraukšanas apmācības Lisabonā un tad jau cita jauniešu apmaiņa. Kopumā laiks ir ļoti piepildīts, un jauniešu centra telpas visu laiku ir pārpildītas ar vietējiem un ārvalstu jauniešiem. Paralēli uzsākām darbu arī vietējās institūcijās, līdz šim aktīvi strādājām veco ļaužu namā un bērnu namā, institūcijās uzreiz jutos kā savējā, visi profesionāļi ir atvērti un priecīgi, ieraugot jaunus brīvprātīgos.

Darbs institūcijās palīdz uzlabot portugāļu valodas zināšanas, jo reizēm neviens nerunā angļu valodā, un tad nākas likt lietā visu, kas ir prātā. Atceros vienu nedēļu, kurā no rītiem gājām uz veco ļaužu namu un pēcpusdienā uz bērnu namu, līdz ar to viss, ko tajā nedēļā darīju, bija – spēlēt spēles, mainījās vieta, vecums, bet spēles bija tās pašas. Mani priecē manas uzņēmējorganizācijas koordinatori, kuri mums dod brīvību un reizē arī atbildību pašiem plānot savu dienas režīmu, kā arī cenšas parādīt mums pēc iespējas vairāk portugāļu kultūru, tradīcijas un Portugāles skaistumu. 

Izjūtas, emocijas, izaicinājumi un secinājumi..
Pēc šeit pavadītiem četriem mēnešiem esmu iejutusies valstī, mentalitātē un jau arī valodā. Mani fascinē Portugāles skaistums – arhitektūra, daba, miers, kultūru atšķirības un līdzības un portugāļu akcents, runājot angliski, jo runas maniere ir ļoti līdzīga visiem, ko esmu sastapusi. Tikai četru mēnešu laikā esmu piedalījusies un strādājusi divās starptautiskajās darba nometnēs, vairākās jauniešu apmaiņās, vietējās institūcijās, esam izveidojuši mini bioloģisko dārzu, esmu pārstāvējusi savu organizāciju projektā Spānijā. Esmu organizējusi Latvijas vakaru un kopā ar citiem brīvprātīgajiem vadījām pasākumu par Eiropas Brīvprātīgo darbu, lai motivētu arī vietējos jauniešus doties izaicināt sevi.

Plānos ir daudz dažādu aktivitāšu vietējā pilsētā, jo jauniešu centrs ir ļoti piemērota vieta, kur realizēt iniciatīvas. Ir iepazīts tik ļoti daudz aktīvu un interesantu jauniešu no Eiropas, stāstīts, kas ir Latvija, un visi pēc mana projekta ir ielūgti ciemos. Starpkultūru apmaiņa ir nenovērtējama, zināšanas par citām Eiropas valstīm ir ļoti papildinātas ar īstiem stāstiem un piemēriem. Tā kā tikko pabeidzu sociālā darba studijas, tad darbs vietējās institūcijās man patīk, jo ir iespēja mācīties no kolēģiem šajā sfērā, apgūt jaunas metodes un portugāļu darba stilu un arī praktizēties darbā ar dažādām mērķa grupām.                       

Līdz ar to, ka esam 5 brīvprātīgie un mums ir kopīgs projekts un arī mājas, tad savstarpējā komunikācija ir svarīga. Manu EBD grupu jeb ģimeni veido lieliski, aktīvi jaunieši, kuriem patīk gan aktīvi strādāt, gan aktīvi atpūsties un darīt trakas lietas. Mēs esam 5 jaunieši ar dažādām personībām, taču labākais, ko esam atklājuši, ir atklātība vienam pret otru.    

Portugāļu valodas apguve ir grūts process, jo valoda ir tik ļoti citādāka salīdzinājumā ar latviešu vai angļu valodu. Tomēr, cik vien ir iespējams, cenšos runāt portugāļu valodā, un nu jau ir sajūta, ka iemācīties valodu ir iespējams. Pirms devos prom, zināju, ka vasara būs karsta, bet, jā, nezināju, ka būs tik karsti, mana pilsēta ir kalnu ielejā, līdz ar to gaiss ir ļoti tveicīgs. Otrs liels izaicinājums ir kalni un lejas. Nesen jokojos, ka hm.. Portugāle ir kā kāpnes. Tās ir visur. Man par pārsteigumu Eiropas kultūras galvaspilsēta ir pilsēta Portugālē – Guimaraes, pilsētu apmeklējam visai bieži, un tieši šī pilsēta ir Portugāles pirmsākums.            

Uz projekta laiku esmu kļuvusi par veģetārieti, jo uzņēmējorganizācija nodrošina mūs ar ēdienreizēm jauniešu centra bārā un bāra filozofiju veido godīgā tirdzniecība (fair trade) un veģetārisms. Mani ļoti priecē manas uzņēmējorganizācijas pozitīvās gaidas, uzticēšanās brīvprātīgajiem, tas ļauj justies kā savējiem. Interesanti ir iepazīt portugāļu kultūru un mentalitāti – mūziku, tradicionālās dejas un pārtiku. Izsakoties īsi, portugāļu svarīgākās dzīves sastāvdaļas, manuprāt, ir – būt Portugālē, uzturēt labas attiecības ar ģimeni, kafija (espresso) vismaz 2x dienā, vīns un, protams, futbols. Katru dienu arvien vairāk apjaušu, cik ļoti portugāļi ir lepni par savu valsti.   

Protams, man pietrūkst Latvijas, savas ģimenes un draugu, jo kā gan citādāk var būt, bet cenšos koncentrēties uz „šeit un tagad” realitāti, baudīt to, iepazīt Portugāli, visus cilvēkus apkārt, citas kultūras, un skype par to visu pastāstīt savai ģimenei un draugiem.           

Lai arī mans EBD norisinās pašvaldībā ar kopumā 60 000 cilvēkiem, pilsētas centrā dzīvo apmēram 10 000 cilvēku, pilsēta ir visai internacionāla, vasarā bija ļoti daudz tūristu. Turklāt Portugāles Ziemeļu simfoniskais orķestris ar daudz mūziķiem no dažādām valstīm dzīvo tieši Amarantē, līdz ar to vairāki mūsu jaunie draugi ir profesionāļi mūziķi, kuri mūsu ikdienu padara krāsaināku.                                       

Jāatzīst, ka nekad agrāk neesmu jutusies tik gara, kā šeit Portugālē un manas pelēkzilās acis arī nekad nav bijušas tik zilas, kā šeit! EBD tiešām ir lieliska iespēja un izaicinājums mainīt savu dzīvi par absolūti 360 grādiem. Pirms aizbraukšanas nekad nevar zināt, kā būs un kas būs, bet iniciatīva un vēlme kaut ko darīt ir svarīgākā. Man priekšā ir vēl 8 mēneši piedzīvojumu, izaicinājumu un iespēju, bet Tev es iesaku sākt meklēt savu EBD projektu, jo tā ir lieliska dzīves pieredze, kura prasa tikai pateikt JĀ piedzīvojumam un jauniem iespaidiem un atvērties visam jaunajam! 

Lai izdodas, Elīna