Pilnveido sevi, strādājot brīvprātīgi Pilzenē

Ar jauniešu biedrības „JES” atbalstu man bija iespēja divpadsmit mēnešus strādāt Čehijā, Pilzenē, Saleziāņu bērnu un jauniešu centrā Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekta ietvaros. Par EBD jau domāju, mācoties vidusskolā. Jau toreiz man apkārt bija aktīvi cilvēki, kas darbojās dažādās jauniešu organizācijās, pašpārvaldēs, bija apmaiņas braucieni, pasākumi. Vārdu sakot, tas bija sākums un impulss manai iecerei kādreiz doties EBD.

Taču pēc tam iestājos augstskolā – LU Ekonomikas un vadības fakultātē – un gribējās pabeigt iesākto. Pēc universitātes absolvēšanas man radās šī unikālā iespēja piedalīties Eiropas Brīvprātīgā darba projektā, kuru arī veiksmīgi izmantoju. Atceros, ka ar tikpat lielu nepacietību, kā pirmās klases skolēns gaida savu 1. septembri, rī es gaidīju savu izlidošanas dienu, jo tas bija man jauns sākums, jauns izaicinājums un jauna skola. Čehiju izvēlējos tāpēc, ka biju dzirdējusi daudzas labas atsauksmes par šīs zemes krāšņumu, skaisto dabu, bagātīgo kultūrmantojumu un tradīcijām. Nekad iepriekš nebiju tur bijusi, tāpēc nolēmu pati par to pārliecināties. Man gribējās vairāk saprast abu valstu – Latvijas un Čehijas – kopīgās un atšķirīgās iezīmes.

Jāsaka, ka man ļoti veicās ar projektu, kolēģiem, klientiem, skolotāju un kaimiņiem. Visi bija pret mani cilvēcīgi, pacietīgi, izpalīdzīgi un laipni. Un šādā atmosfērā itin nemaz man netraucēja tas, ka daudzi prasīja, kas ir Latvija, kur tāda atrodas un kādā valodā tur runā. Ar prieku vilku ārā Eiropas karti, attēlus, dziedāju tautasdziesmas, iemācīju dažas frāzes latviešu valodā un saviem labākajiem skolēniem uzdāvināju ap roku sienamu Latvijas karoga krāsu lentīti. Ar to ir jārēķinās, ka projekta sākumā tu esi kā staigājoša prezentācija un reizēm ir jābūt gatavam atbildēt uz dažādiem jautājumiem.

Mans projekts norisinājās Saleziāņu jauniešu un bērnu centrā Pilzenē. Šis ir tā saucamais open-clubs centrs, kas nozīmē, ka pilnīgi katram interesentam neatkarīgi no sociālās piederības vai minoritātes ir iespēja apmeklēt jauniešu centru. Jauniešu centrā ir iespējams spēlēt dažādas spēles, arī sporta spēles, izpausties interešu pulciņos, piedalīties konkursos, pasākumos, pārgājienos vai vienkārši pavadīt laiku kopā. Tieši tas arī bija mans darbs – būt kopā (asistēšana) ar bērniem un jauniešiem no dažādu sociālo grupu ģimenēm, parunāties ar viņiem, atbalstīt viņu iniciatīvu, palīdzēt mājas darbos, dot padomu dažādās dzīves situācijās. Kopā ar darbiniekiem un citiem brīvprātīgajiem palīdzēju organizēt dažādus pasākumus, piemēram, vasarā tās bija nometnes. Savā organizācijā bērniem vadīju arī angļu sarunvalodas pulciņu.

Projekta laikā darba kolēģi labprāt atbalstīja manu iniciatīvu. Tā pēc daudzajiem jautājumiem par Latviju, valodu, kultūru, ģeogrāfiju un pat politiku nolēmu rīkot „Kultūras nedēļas” projektu, kura laikā mēs ar vēl divām brīvprātīgajām meitenēm no Vācijas iepazīstinājām visus interesentus ar mūsu valstu kultūru. Lai veiksmīgi sagatavotos prezentācijām, devos arī uz Latvijas vēstniecību Prāgā un dabūju tur dažādus materiālus, plakātus, video materiālus, un tad ar latviešu tautasdziesmām un dejām pieskandinājām visu jauniešu centru. Tika sarīkota arī neliela degustācija, jo, par laimi, vietējā krievu veikaliņā varēja iegādāties kvasu, Rīgas zelta šprotes, zefīrus un latviešu rupjmaizei tik līdzīgo maizi „Borodinskij”, jo Čehijā nav rupjmaizes. Jāsaka, ka pasākums tiešām izdevās, un daudzi jaunieši vēl ilgu laiku pēc tam pie sevis dungoja: „Ramtai-ramtai-radi-ridi-rīdi! Ramtai-rīdi-rallallā!” Tāpat arī organizēju projektu „Mans draugs”, kas ietvēra sevī fotokonkursu, dalībnieku aptaujas anketas un zīmējumus, citus mākslas veidojumus un noslēdzās ar dalībnieku koncertu.

Laikā, kad strādāju Čehijā, notika pasaules čempionāts hokejā, un spēli starp Latvijas un Čehijas izlasēm nolēmām skatīties kopā ar draugiem, jo tā taču jautrāk. Bet kas gan tur var labs sanākt, ja hokeja spēli sanāk kopā skatīties čehu fani un viena latviešu līdzjutēja! Taču, neskatoties uz pārsvaru, mani draugi bija diezgan toleranti un atbalstīja mani grūtajos momentos. Arī pēc spēles visi joprojām palikām draugi. Pati labākā spēle bija tā, kurā Latvijas izlase spēlēja ar Čehijas izlasi atkārtoti. Atceros, ka tas bija ļoti agri no rīta, bet tik un tā pamodos un skatījos to kopā ar saviem dzīvokļa biedriem. Un čehi bija ne pa jokam nobijušies par neizšķirto rezultātu, tāpēc nākamajā dienā biju lepna par čehu izteikumiem: „Nu vispār jau jūs arī nespēlējat slikti!” Pavisam negaidīti čehiem ieslīdēja rokās zelts, par ko prieks savukārt bija arī man.

Gads Čehijā pagāja ātri tāpēc, ka tas bija pilns ar krāsām, skaņām, smaržām, jaunām sajūtām. Vissvarīgākais, ko man nācās iemācīties projekta laikā, bija patstāvīgums un pacietība. It sevišķi sākumā, kad viss liekas tik svešs un nesaprotams, bija nepieciešams laiks, lai adaptētos šajā vidē, lai izprastu notiekošos procesus un pielāgotos jaunam dzīves ritmam, un galu galā iemācītos valodu, lai spētu izteikt arī savu viedokli. Liels bija mans pārsteigums, ka, ierodoties tur, neviens ar mani nerunāja angļu valodā, tāpēc man neatlika nekas cits kā iemācīties runāt čehu valodā. Un varbūt tā bija pat labāk, jo es biju vairāk motivēta mācīties.

Domājot par tuvāko nākotni, pēc projekta beigām jau tagad meklēju iespēju, kā izmantot savas čehu valodas prasmes, un vēlos atrast sadarbības iespējas ar tādiem Latvijas uzņēmumiem, kas vēlas darboties Čehijā vai jau to dara, vai vienkārši eksportē savas preces vai pakalpojumus uz Čehiju. Labprāt palīdzētu latviešu uzņēmumiem šajā komunikāciju procesā vai arī klientu atrašanā.

Brīvprātīgā
Diāna