Pieredzēt to, ko citi tikai redz...

Mums katram ir kāds sapnis, kuru mūžā vēlamies piepildīt. Es vienu no saviem piepildīju, un arī par to būs mans stāsts – mans pirmais starptautiskais jauniešu apmaiņas projekts, kuram biju projekta koordinatore.

Viss sākās ar to, ka devos savā pirmajā jauniešu apmaiņas projektā uz Spāniju 2009. gadā, – pēc tās dzima motivācija, ka noteikti pati gribu uzrakstīt savu apmaiņas projektu. Beidzamo divu gadu laikā, darbojoties jauniešu organizācijā Radi Vidi Pats, uzkrāju pieredzi citos apmaiņas projektos. Pērn maijā Slovākijā biju kontakveidošanas seminārā, kur iepazinos ar līdzīgi domājošiem jauniešiem. Tur arī vizuāli attīstījām manu ideju par riteņu pārstrādi. It kā viss labi, partneri atrasti, arī ideja gatava, bet, atbraukusi uz Latviju, sāku domāt, vai man, jaunam skuķim, tas būs vispār pa spēkam 20 gadu vecumā ko tādu paveikt, jo tur biju viena no jaunākajām dalībniecēm.

Bet, ziniet, – izdevās! Liels paldies man jāsaka maniem organizācijas Radi Vidi Pats biedriem, it īpaši Agatai, kura mani atbalstīja un iedvesmoja. Ja rakstīšanas procesā kaut kur iestrēgu ar idejām, viņa man palīdzēja tikt uz priekšu.
Brīdī, kad projekts bija apstiprināts, bija liels prieks, un tas nozīmēja to, ka nu vairs nav, kur atkāpties. Jūnija sākumā Latvijā mums notika iepriekšējā plānošanas vizīte ar valstu līderim no Latvijas, Igaunijas, Slovākijas un Nīderlandes. To man palīdzēja vadīt mūsu brīvprātīgā Natālija no Serbijas. Pirms tam gatavojāmies arī šai vizītei, kur visi jautājumi man ar Natāliju, protams, bija jāizrunā angļu valodā, kas, bez šaubām, man bija izaicinājums, lai pēc iespējas labāk sagatavotos vadīt kādu pasākumu citā valodā. Plānošanas vizīte noritēja ļoti veiksmīgi, jo visi līderi jau tad savā starpā sadraudzējās un nevarēja sagaidīt, kad sāksies pati apmaiņa.

19. jūlija vakarā viņi ieradās – slovāki, igauņi, nīderlandieši un latvieši, kopā bijām 22 jaunieši. Nu viņi visi bija Vides mājas sētā, un man bija jāsāk organizēt internacionālu jauniešu grupu – izaicinājums man un jautri viņiem, jo viņu priekšā nebija nopietna tante gados, bet gan jauna, smaidīga meitene. Un uzreiz varu pateikt, ka ar dzimumu vienlīdzību mums šoreiz neizdevās, jo puišu bija vairāk. Pa dienu vēl uztraucos par vienu no nīderlandiešu dalībniekiem, kas gandrīz nokavēja lidmašīnu, bet beigu beigās viss bija kārtībā.

Pirmais vakars visiem kopā tika pavadīts ļoti jauki. Devāmies uz jūrmalu, kur notika arī iepazīšanās citam ar citu, kopīga saulrieta vērošana, vakara pelde. Pa dienu taisot dalībnieku sarakstu, pamanīju, ka vienam nīderlandiešu dalībniekam tajā dienā ir dzimšanas diena, tāpēc viņu pludmalē apsveicām ar kliņģeri un jaukā svecīšu noskaņā pabeidzām pirmo vakaru.

Pirmais kopīgais rīts. Tas man bija smags, jo biju gulējusi tikai dažas stundas. Bija jāceļas agri, jo bija darbi, kas bija jāpaspēj paveikt, pirms dalībnieki bija piecēlušies. Nekad neaizmirsīšu, kā ar Natāliju pa nakti vēl pārrunājām nākamās dienas aktivitātes, jo pirmo dienu bijām uzkrāvušas uz saviem pleciem no aktivitāšu organizēšanas puses. Pārējiem līderiem ļāvām gulēt un atpūsties (nākamreiz gan tā vairs nebūs). Atceros, ka abas bijām tik pārgurušas, ka tajā rītā pat aizgulējāmies un skriešus dabūjām skriet uz hosteli, kur dzīvoja dalībnieki, lai sagatavotu viņiem brokastis. Brīvprātīgā Marta no Portugāles tikmēr palīdzēja mums taisīt pasākuma programmu. Pirmajā rītā es jau biju skrējienā. Desmitos mums sākās programma. Projekta aktivitātes mums notika Vides mājā. Kamēr dalībnieki brokastoja, tikmēr mēs ar Natāliju sagatavojām visu Vides mājā. Dienas otrajā daļā ar pārējiem līderiem uztaisījām sapulci, precizējot katra līdera uzdevumus, kurus jau iepriekš bijām izrunājuši iepriekšējā plānošanas vizītē. Tieši tas apmaiņai un man bija vajadzīgs, citādi jau pirmajā dienā domāju, ka neizdzīvošu līdz apmaiņas beigām. Bet viss izvērtās ļoti labi, iesākumā jau vienmēr ir maziņš stresiņš, bet tas viss pieder pie piedzīvojuma.

Izskatījās, ka dalībnieki bija ļoti apmierināti un laimīgi. Man kā projekta koordinatorei bija svarīgi, lai visi justos labi. Bija saulaina diena, un varējām sākt mūsu iepazīšanās aktivitātes un visu pārējo. Man bija prieks, ka spējām vienoties ar līderiem  – nu katrs bija atbildīgs par kādu programmas daļu. Apmaiņas pirmās dienas dalībnieki iepazinās cits ar citu un apkārtējo vidi. Katrs parādīja savu prasmi, kā no kaut kā lietota var izveidot otreizlietojamas lietas. Katra valsts prezentēja pārējiem savas idejas.

Tā kā apmaiņas programma bija par riteņu pārstrādi, riteņus modelējām, taisījām un krāsojām četras dienas. Citam pat nepietika laika. Dalībnieki bija tik ļoti aizrāvušies ar riteņu darbnīcām, ka bieži vien pat izlaida tējas pauzes, lai tikai ātrāk varētu ķerties pie riteņu taisīšanas. Mums bija pieaicināti arī eksperti: Toms Erenpreiss, kas iepazīstināja ar velosipēdu attīstības vēsturi, un Gatis Kreicbergs, kas palīdzēja riteņu konstruēšanā.

Riteņu konstruēšanā dalībnieki darbojās internacionālās grupās, kas labāk palīdzēja iepazīt citu valstu kultūru. Septītajā dienā devāmies izmēģinājuma braucienā ārpus Liepājas, tie bija 14 km, kurus jaunajiem velosipēdiem vajadzēja pieveikt. Tā bija atslodzes diena, kad dalībnieki varēja tikt ārpus pilsētas. Protams, mums bija arī nacionālie vakari, kur katrs savu valsti prezentēja, kādā veidā vien gribēja. Pārsvarā tā bija deja, prezentācija vai kāda interaktīva spēle.

Projekta laikā jaunieši ne tikai taisīja riteņus, bet arī iepazina Liepājas apkārtni un devās ekskursijā uz Karostas cietumu. Apmaiņas pēdējā dienā devāmies galvenajā noslēguma parādē pa pilsētu. Jauniešiem bija gan pašu izgatavoti kostīmi, gan maskas, tādā veidā piesaistot liepājnieku uzmanību. Gan Liepājas viesi, gan iedzīvotāji varēja vērot šo parādi ar jaunizveidotajiem velosipēdiem. Kā saka paši dalībnieki – viņiem parāde esot ļoti patikusi.

Domāju, ka tieši šī apmaiņa par velosipēdiem ir īsts pierādījums lieliskam projektam, kur pēc tam dalībniekiem ir taustāms rezultāts. Nīderlandiešiem viņu zemē ir daudz salūzušu velosipēdu, tāpēc viņi šo ideju aizvedīs līdzi uz savu valsti, lai arī tur sāktu no vecām velosipēdu detaļām taisīt jaunus riteņus. Visi dalībnieki no šā projekta sev ieguva pozitīvas emocijas, un gandrīz visi apgalvoja, ka, atgriezušies mājās, viņi varēs salabot savus saplīsušos velosipēdus, jo nu zinot, kā tas jādara.

Šī man bija pirmais jauniešu apmaiņas projekts, un domāju, ka tās nebūs pēdējā. Šajās desmit dienās esmu izgājusi cauri asarām un priekiem, bet tas ir bijis tā vērts. Esmu ieguvusi neatsveramu pieredzi savai turpmākajai dzīvei, izgaršojusi emociju virpuli dažnedažādos veidos un noteikti varu teikt, ka šīs divas nedēļas gan manu, gan dalībnieku dzīvi padarīja daudz krāsaināku.

Vislielāko gandarījumu saņēmu apmaiņas noslēgumā, kad pēdējā vakarā daudzi dalībnieki pienāca pie manis un man personīgi pateicās par šo noorganizēto projektu. Tās izjūtas bija tik foršas!

Dina