Pēc brīvprātīgā darba pārceļas uz dzīvi Latvijā

Projekta “Next Stop – Luck” ideja radās, vērojot, kādu pieredzi uz bērniem un jauniešiem atstāj dažādu jauniešu ciemošanās. Gan Cēsu Bērnu un jauniešu centrā, gan dienas centrā, gan Jauniešu mājā, viesojoties brīvprātīgajiem (no Latvijas un ārpus tās), viņi vienmēr atstāja jauniešus ar vērtīgu pieredzi. Dažiem vairāk atmiņā paliek ienestā kultūra, valoda, citiem iedvesma un uzdrīkstēšanās sekot sapņiem. Cilvēku savstarpējā mijiedarbība vienmēr ir vērtīga, tāpēc radās ideja veidot Eiropas Brīvprātīgā darba projektu.

Projekta mērķi ir iepazīt kultūru daudzveidību, popularizēt brīvprātīgo darbu Latvijā, sniegt iespēju bērniem un jauniešiem iepazīt jaunas prasmes un pieredzi, motivēt bērnus un jauniešus mācīties jaunas valodas un pilnveidot jau esošās valodas prasmes, veicināt pašiniciatīvu un radošumu.

Spilgtākās atmiņas?

Projekts atstājis daudz dažādas atmiņas. Laikam kā spilgtāko varu izcelt brīvprātīgā sagaidīšanu lidostā, kad viņš brauca šurp. Tā interesantā sajūta, gaidot, kad atvērsies durvis un viņš nāks. Atceros, ka stāvējām, nāca daudzi cilvēki un savā starpā runājām – šis, nē, šis būs, nē, tad viņš, kas tur nāk... – gaidīšanas sajūta pirms jauna piedzīvojuma.

Domājot par projekta īstenošanu, visvairāk atmiņas saistās ar brīvprātīgā personīgu iepazīšanu – kultūras, tradīciju, dzīvesveida, domu virziena iepazīšanu. Kulinārijas vakari ar īstu itāļu picu, dzīvesveida iepazīšana, Venēcijas karnevāla organizēšana Cēsu Bērnu un jauniešu centrā, kopīga pasākumu plānošana – viss, kas sniedz iespēju tuvāk iepazīt cilvēku.

Kas izmainījies pēc šī projekta īstenošanas?

Brīvprātīgā dzīve ir 100 % izmainījusies. Pēc brīvprātīgā darba veikšanas Latvijā, brīvprātīgais pārcēlās uz Latviju, sāka šeit strādāt un patstāvīgi dzīvot. Viņš ir iepazinis kultūru, tradīcijas un joprojām, gandrīz gadu pēc EBD beigām viņš Cēsis var saukt par savām mājām.

Jaunieši ir ieguvuši plašāku skatu uz krāsaino pasauli, tās kultūru daudzveidību un ieguvuši draugu, kurš ar prieku pastāstīs, kuras vietas, dodoties uz Itāliju, noteikti jāapskata.

Ko caur šo īstenotā projekta pieredzi ieguvusi Jūsu organizācija/pilsēta/novads?

Organizācija, un tās darbinieki guva ļoti vērtīgu pieredzi. Rakstot projektu, jau pašā sākumā atradām brīvprātīgo, lai projektu varētu pielāgot maksimāli viņu vēlmēm (iesakām ikvienam, kurš plānot rakstīt EBD projektu, veidot to kopā ar brīvprātīgajiem, tādējādi iegūstot divas labas lietas vienlaikus – projekts būs saistošāks pašam brīvprātīgajam un viņš būs motivētāks veikt EBD, kā arī komunikācijas laikā būs iespēja tuvāk iepazīt brīvprātīgo un veidot uzticību). Ar pirmo lietu mums gāja ļoti labi – brīvprātīgais stāstīja par savām vēlmēm, ka vēlas mācīt savu valodu, darboties ar jauniešiem – šo visu arī iekļāvām projektā, un brīvprātīgais bija priecīgs. Ar otru lietu – komunikāciju un iepazīšanos bija interesanti (un šeit arī sākas negaidīts pagrieziens). Brīvprātīgais bija atsūtījis savu CV, motivācijas vēstuli un komunikāciju veicām ar e-pastu palīdzību. Pēc vairāku mēnešu ilgas sarakstes, kopīgi izstrādājot projektu, bija sajūta, ka esam seni paziņas, jo vija viegla komunikācija un nevarējām sagaidīt, kad tiksimies, tāpēc turējām īkšķus un cerējām, ka projekts tiks apstiprināts. Bijām uzmeklējuši brīvprātīgo „facebook”, vadoties pēc vārda, zināmā vecuma, valsts, kurā dzīvo brīvprātīgais, aptuvenās intereses. Atradām meiteni, kura atbilda mums zināmajai informācijai, izskatījās, ka ir daudz ceļojusi un ieinteresēta brīvprātīgajā darbā. Kādā dienā, uzzinot, ka PROJEKTS IR APSTIPRINĀTS, sazinoties ar nosūtītāj organizāciju, vienlaikus pārsūtot e-pastu arī pašam brīvprātīgajam, rakstījām viņiem – vai viņi var sazināties ar brīvprātīgo un vienoties, ka viņa pati nopērk biļetes, pēc tam viņai nauda tiks atdota. Tad saņēmām atpakaļ ziņu no brīvprātīgā – starp citu, esmu puisis. Pārlasījām ziņu vairākas reizes un centāmies saprast, kur ir kļūda. Izrādās, tā Nicola Maddalena nav nemaz tā, ko atradām „facebook” (tur bija daudz cilvēku ar šādu vārdu un uzvārdu, gan puiši, gan meitenes), un izrādās, ka nav nemaz meitene. Lai arī cik ļoti, izlasot šo vārdu un uzvārdu, prātā nāk meitene, tas tomēr ir pilntiesīgs puiša vārds un uzvārds. Protams, brīvprātīgā dzimums mums neko nemainīja un bijām tikpat priecīgi uzņemt puisi kā meiteni, tomēr, tas radīja lielu pārsteigumu. No šī guvām lielu mācību, un iesakām visiem projektu iesniedzējiem, sazināties ar brīvprātīgo vismaz vienu reizi ar Skype palīdzību, lai izvairītos no liekas pārprašanās, kas, protams, tagad, kad projekts jau sen beidzies, dod labas atmiņas un situācijas, par kurām pasmieties!

Projekts deva plašu un dažādu pieredzi, gan organizējot kopīgus pasākumus bērniem, jauniešiem, organizējot Venēcijas karnevālu, kas spoži parādīja itāļu kultūru, gan sadarbība ar mentoru, komunikācija ar nosūtītāj organizāciju, gan vienkārša ikdienas saskarsme ar brīvprātīgo.

Projekta norises vieta: Cēsis.
Iesaistītās valstis: Latvija, Itālija.
Dalībnieku skaits: 1.

Anete Darģe, Cēsu Bērnu un jauniešu centra pedagoģe.