Par bērnu namiem, par kuriem mēs visu tāpat jau zinām

Vai jūs zināt, kā tas ir – saņemt dāvanā sirdi? Vai divas, trīs... Vai zināt, kā paņemt sirdi, ko nupat viens mazs bērnelis izkrāsojis un nu, acīm mirdzot, stiepj jums pretī? Manuprāt, es pāris tādus cilvēkus pazīstu. Viņi ir jauni, katrs citāds, un tikai nejaušības vai drīzāk laimīgas sakritības dēļ pirms apmēram pusotra gada viņi satikās un sākās kas skaists.

Es viņus dēvēju par saviem mīļajiem „projektiešiem”, bet daži citi – par dullajiem vai tiem, kuriem nav ko darīt. Patiesībā jau dara viņi daudz, kāds vēl tikai mācās vidusskolā, kāds devies studēt uz Nīderlandi, cits vienkārši mīl basketbolu, bet vēl kāds nevar dzīvot bez skeita... Vasarā viņi izbrīvē nedaudz vairāk kā nedēļu, lai ar nomātu busiņu apciemotu dažas sociālās aprūpes iestādes, kurās mīt bērni un jaunieši (paskaidrošu, šobrīd Latvijā paliek aizvien mazāk bērnu namu; šāda veida iestādes nu tiek sauktas par ārpusģimenes aprūpes, krīzes, atbalsta un sociālās rehabilitācijas centriem, kā arī jau 15 gadus Latvijā darbojas mazliet citāda rakstura nevalstiska organizācija – SOS bērnu ciemati un jauniešu mājas).

2012. gadā projektā „MANA ISTABA – TAVA ISTABA” piedalījās 12 jaunieši, kuri nekad iepriekš nebija viesojušies bērnu namā. Vai jūs kādreiz esat bijis bērnu namā? Kā jums šķiet, kas tas ir? „Liela māja ar daudz bērniem, kuri neklausa un dzer, smēķē, ignorē pedagogus un ciemiņus, ļoti maz zina par apkārt notiekošo,” – tā par to, ko domāja pirms tūres, rakstīja viena no dalībniecēm. Vai šie bērni, kuru skaits sniedzas tūkstošos, būs noziedznieki, narkomāni un visu mūžu būs nasta uz nodokļu maksātāju pleciem?

No psiholoģiskā viedokļa, protams, šādā vidē augušam cilvēkam ir lielāks potenciāls nokļūt „melnajā sarakstā”, taču tikpat lielam riskam pakļauti arī tie bērni, kuri aug ģimenē, kurā, piemēram, tēvs regulāri sit māti. Bez tam ģimene ir tikai viens no faktoriem, kas veicina vai tieši kavē bērna veidošanos par sabiedrībai „derīgu” personību. Bērni paši saprot, kas ir kas, ne reizi vien tūres laikā dzirdējām bērnu gandarījumu par to, ka viņiem ir „mājas”, kur audzinātāji iespēju robežās rūpējas par viņiem. Es nevaru apgalvot, ka bērnu nams spēj sniegt visu, kas augošam cilvēkam nepieciešams, jo tad es melotu. Tāpat es nevaru teikt, ka visi bērnu nami un tiem līdzīgās iestādes ir vienādi kvalitatīvas un atbilstošas maniem priekšstatiem par veiksmīgu sociālās aprūpes iestādi, patiesībā es droši varu apgalvot vienīgi to – ja esat bijis tikai vienā bērnu namā, jums nav pilnīgi nekāda priekšstata par šādu iestāžu darbību Latvijā. Starp citu, arī mans viedoklis ir ārkārtīgi virspusējs un subjektīvs.

Vienīgais parametrs, kuru ņēmām vērā, izvēloties iestādes, uz kurām doties, bija to atrašanās vieta. Jāteic gan, ka aptvertā teritorija tik un tā sniedzās no Madonas līdz Iecavai un no Jēkabpils līdz Ogrei. Lai gan bijām izmantojuši arī „Google” palīdzību informācijas ieguvei par tūrē sagaidāmo, tikai pēc tam uzzinājām par skandāliem, kuros iesaistītas dažas no apciemotajām iestādēm, kuras jau viesošanās laikā neiekaroja mūsu simpātijas.

Dodoties pie šiem bērniem, jārēķinās, ka dažviet valda dāvanu kults un jautājums „ko jūs mums atvedāt?” var kādā brīdī sagraut entuziasmu, kas mudinājis ierasties. Mēs nācām tukšā – vien ar „Mangaļu” ūdeni azotē... Un tad tu stāvi pats savā Sahāras tuksnesī un skaties, kā bērni strīdas par to, vai šī pustukšā ūdens pudele būs tava vai mana, lai gan ūdens pietiek visiem. Protams, tā nenotiek visur, citā vietā tā pati ūdens pudele tiks brālīgi laista pa riņķi. Mēs bijām gatavi atnest viņiem pusi karaļvalsts, jo „nabaga bērniņiem” taču visa trūkst, līdz brīdim, kad Bērnu fonda pārstāvji mums tiešā tekstā iegalvoja, ka „viņiem viss ir”. Tajā brīdī es vēl neticēju, bet šobrīd es jums saku: ja izvēlaties brīvdienu pavadīt, dodoties uz bērnu namu, nevediet mantas, vediet prieku! Viņiem patiešām ir viss, ko var nopirkt par naudu, nu, vismaz tik daudz, cik vidējā latvieša bērnam. Ja jūs tādā veidā vēlaties aizlāpīt kādu caurumu, atpirkt karmu vai glābt vienu septiņ-miljardo daļu pasaules, pavadiet laiku kopā ar tiem bērniem vai adoptējiet kādu.

Pārsteidzoši daudzi cilvēki domā, ka šiem bērniem nav izglītības vai arī tā ir nepilnīga. Tās, protams, ir muļķības. Viņiem ir ne vien pamatskolas diploms, bet arī vidējās izglītības papīrītis – dažiem arodizglītība, citi mācās mūzikas un mākslas skolās, nodarbojas ar sportu. Šie bērni mācās tādās pašās skolās un pēc tādām pašām programmām, kā visi pārējie. Bērnu nams nav ieslodzījuma vieta, kas tendēta uz bērnu pieskatīšanu 24/7. Viena no šo iestāžu svarīgākajām funkcijām ir integrēt bērnu, nevis nošķirt no sabiedrības.

Lielākais „dievs un velns” bērnu namā ir audzinātājs. Atbildība, kas gulstas uz šiem pāris cilvēkiem, nav izmērāma. Audzinātājs ideālā gadījumā ir ja ne gluži blakus, tad aiz nākamajām durvīm, bet gadās, ka no trīs „onlainā” esošajām audzinātājām pēc pusstundu ilgas intensīvas meklēšanas nav atrodama neviena. Tas, protams, atspoguļojas arī bērnu uzvedībā, raksturā un citās izpausmēs, piemēram, ūdens pudeles sadalē. Es neesmu tiesīga kādu vainot, jo bieži vien ne tās algas ir pienācīgas, ne bērni saudzīgi un laika apstākļi un mēness fāzes arī mēdz mainīties, tomēr šis nu ir darbs, kuru nedrīkst veikt sakostiem zobiem. Tieši tāpēc es vairāk par politiķiem, skatuves māksliniekiem un elektriķiem, bez kuriem mēs arī mūsdienās nespētu pilnvērtīgi iztikt, cienu bērnu namu un sociālo iestāžu darbiniekus – ne tā labuma dēļ, ko viņi dod, bet tā lieluma, ko viņi iegulda.

Projekts ir neizmērāma pieredze. To visu nevar ne uzrakstīt, ne izstāstīt. Arī šogad mēs dosimies tūrē, mazliet citādi noskaņoti un ar citu pieredzi. Man ir jautāts: „Jūs esat jauni cilvēki, kāpēc jūs to darāt?” Tā, protams, ir ilūzija, ka viss šis projekts ir ārkārtīgi cēls un altruistisks. Jā, ir jauki redzēt, kā bērns pirmo reizi paņem rokās videokameru – tajā brīdī nav svarīgi, vai tiks nofilmētas visai neveikli iekadrētas koku galotnes vai ceļmalas putekļi uz mazliet novalkātajām kurpēm. Jā, brīnišķīgs ir arī pirmais brauciens ar skeita dēli pretim nobrāztam celim, kurš nemaz tā nesāp, ja blakus ir kāds, kas uzliek plāksteri. Nē, es neaicinu katru, kurš šo izlasījis, doties uz bērnu namiem, es vienkārši gribu, lai jūs mēģināt saprast, ka ne vienmēr viss ir tā, kā mums liekas. Pat tad, ja mēs zinām, ka paši zinām labāk nekā tie, kas mēģina apgalvot ko citu.

Māra Uzuliņa,
Projekta „MANA ISTABA – TAVA ISTABA” koordinatore