No brīvprātīgā pieredzes Itālijā līdz sapņu darbam Latvijā

Mani sauc Eva, man ir 23 gadi, un pirms pāris nedēļām esmu atgriezusies no 6 mēnešu Eiropas Brīvprātīgā darba projekta Itālijas ziemeļos, Brescia pilsētā. Kā es nonācu līdz šim projektam? Pirms  aptuveni divarpus gadiem kāds draugs Itālijā man ieminējās, ka būtu lieliski, ja mēs kopīgi varētu atrast kādu latviešu jaunieti, kurš vēlētos piedalīties brīvprātīgo pieredzes apmaiņas projektā Itālijā, un pēc tam turpināt darboties Latvijā.

Tādas pavisam skaidras idejas, par ko tieši būs projekts, nebija, bet bija šādas tādas ierosmes, tādēļ jau uzreiz teicu: „Kāpēc gan mums tālu meklēt, – es pati ļoti labprāt piedalītos, tikai vispirms universitāte jāpabeidz”. Tā nu es cīnījos ar mācībām universitātē un pamazām gatavojos doties uz Itāliju. Šis posms bija sarežģījumu pilns ne tikai saistībā ar mācībām, bet arī tādēļ, ka sākumā projektam it kā netika piešķirts finansējums, un tāpēc izbraukšana tika plānota vēlāk. Tādā gadījumā reāli varētu paspēt beigt bakalauru. Taču tad atkal teica, ka ir bijusi kļūda un viss tomēr ir kārtībā, un varu braukt jau pēc 2 nedēļām. Bet mācību dēļ uzreiz braukt nevarēju, jo viss jau bija pārplānots. Tā nu sāku projektu nedaudz vēlāk, pirmos divus mēnešus pa brīvajiem brīžiem vēl rakstot bakalaura darbu (neiesaku nevienam to darīt EVS laikā, jo no tā cietīs gan tavs EVS projekts, gan bakalaura darbs, bet visvairāk jau nervi). Tomēr beigu beigās viss nokārtojās, un varēju izbaudīt projektu, Itāliju, un visu citu, par ko tālāk arī stāstīšu.

Sanāca tā, ka viena projekta ietvaros biju iesaistījusies vairākos projektos. Viens no tiem bija darbs Caritas Brescia konsultāciju centrā „Porta aperta" (latviski – atvērtās durvis). Uz šo centru dodas cilvēki, kam jāatjauno abonementi, lai varētu ieturēt pusdienas Caritas ēdnīcā; tur viņi var saņemt pārtikas pakas vai cita veida palīdzību. Centrā viņi ierodas, lai tiktos ar sociālo darbinieku, kurš uzklausa katra apmeklētāja vajadzības un izvērtē biedrības iespējas palīdzēt.

Pēdējā laikā itāļu tautības pārstāvji šo centru apmeklē arvien vairāk, jo ekonomiskās krīzes dēļ darba situācija valstī pasliktinās. Tomēr nemainīgi lielākā daļa apmeklētāju ir imigranti, kas ieceļojuši no dažādām valstīm – Rumānijas, Marokas, Ēģiptes, Ukrainas, utt..

Vēl darbojos pēcskolas centriņā projekta „Emera" ietvaros. Tur ierodas 1. - 5. klašu skolēni. Arī šeit, tāpat kā „Porta aperta", lielākā daļa apmeklētāju (šajā gadījumā bērni) ir imigranti – tādi, kas ieceļojuši Itālijā pavisam maziņi būdami, vai arī ir dzimuši Itālijā, jo viņu vecāki pirms vairākiem gadiem ir emigrējuši no savas valsts. Kad bērni ierodas centriņa telpās, tad audzinātājas (ar attiecīgu izglītību, protams) un brīvprātīgie palīdz viņiem pildīt mājasdarbus. Kad mājasdarbi ir pabeigti, ir laiks rotaļām. No vienas puses šķiet, ka nekā grūta jau tur nav, bet jāņem vērā fakts, ka šis centrs sadarbojas ar divām rajona skolām, kuru audzinātājas rekomendē bērnus, kuriem patiešām ir nepieciešama palīdzība mācībās, jo mājās nav neviena, kas varētu palīdzēt (cik novēroju, visi bērni, kas apmeklē šo centriņu, itāliski runā labāk par saviem vecākiem), vēl kādam ir uzvedības problēmas, grūtības koncentrēties, agresivitāte, dusmas, utt. Šī projekta ideja man ļoti patīk, jo ne vienmēr vecākiem ir laiks palīdzēt bērniem mācīties, ne vienmēr šiem bērniem ir kāds, kas ar viņiem var darboties (šajā gadījumā brīvprātīgie ir bērnu draugi, pie kuriem viņi var nākt gan lai parunātos, paspēlētos, dažreiz pasūdzētos vai vienkārši lai saņemtu siltu apskāvienu). Šāda veida centriņus gribētos attīstīt un uzlabot arī Latvijā, jo, zinu, ka arī šeit ir daudz bērnu, kam ir nepieciešama palīdzība mācībās.

Vienmēr esmu sevi uzskatījusi par aktīvu sabiedrības locekli, piedaloties dažādās aktivitātēs, studiju laikā iesaistoties studentu pašpārvaldē; man ir dažādu tautību draugi un paziņas, kas izkaisīti pa dažādām pasaules malām. Tomēr tik lielu kultūru daudzveidību vienkopus man nebija nācies redzēt. Bija tiešām ļoti, ļoti interesanti vērot un iedziļināties dažādu kultūru atšķirībās, iedziļināties viņu pasaules uztverē, un redzēt to gan ar bērna, gan pieauguša cilvēka acīm.

Papildus iepriekš aprakstītajiem projektiem nedaudz apguvu arī to, kas ir svarīgs un jāņem vērā darbā, kas saistīts ar finansējuma piesaistīšanu projektiem un organizācijām, jo tā ir ļoti būtiska projektu sastāvdaļa, bez kuras bieži vien idejas nav iespējams īstenot. Lai labāk apgūtu šo tēmu, iespējams, būtu nepieciešams atsevišķs projekts, taču iesākumam ir vērtīgi gūt kaut tikai nelielu ieskatu un uzklausīt padomus no personas, kas ar to strādā ikdienā.

Lielisku pieredzi projekta laikā guvu tieši EVS brīvprātīgo apmācību laikā, jo tur satiku brīnišķīgus trenerus, kas bija ļoti radoši, vēlējās būt ne tikai mūsu skolotāji, bet arī draugi, kas neskopojās dalīties ar svarīgu informāciju par EVS un citām brīvprātīgā darba un treniņapmācību iespējām pasaulē; ieguvu dažus lieliskus draugus, ar kuriem kopā pavadījām neatkārtojamus mirkļus, un joprojām sazināmies un apciemojam viens otru.

Vēl viena bagāta pieredze: mans puisis ir itālis, kurš dzīvo Latvijā, bet tā kā pilsēta, uz kuru devos projektā, ir viņa dzimtā pilsēta, tad tur pavadītais laiks man deva lielisku iespēju iepazīt labāk viņa ģimeni, kas ir arī mana ģimene, un izveidot ciešākas attiecības ar maniem itāļu vecākiem. Dažreiz brīvdienās devos uz savām itāļu mājām, un kopā ar vecākiem brīnišķīgi pavadījām laiku – varēju uzzināt vairāk par itāļu kultūru gan tāpēc, ka viņi man daudz ko stāstīja, gan arī tāpēc, ka man bija iespēja izprast kultūras atšķirības arī ģimenes kontekstā pašai uz savas ādas.

Šis projekts bija tiešām ļoti vērtīga un bagāta citas kultūras un tradīciju iepazīšanas pieredze, iespēja izveidot ciešu draudzību ar dzīvokļa biedrenēm, bet visvairāk ļāva pilnveidot sevi un paplašināt skatu uz pasauli un dzīvi kopumā.

Jau projekta beigās apsvēru iespēju pēc atgriešanās atpakaļ strādāt ar brīvprātīgajiem, varbūt organizēt kādus apmācību kursus, ja apstākļi ļautu, būt arī par mentoru tiem, kuri dodas uz citām valstīm vai arī tiem, kuri EVS vai citu līdzīgu projektu ietvaros brauc uz Latviju. Un tā nu ir sanācis, ka tagad, kad esmu atpakaļ Latvijā, organizācija Caritas Latvija, caur kuru devos uz projektu, mani aicina strādāt pie viņiem par brīvprātīgo koordinatoru. Tātad pieredze, kas iegūta EVS, paver iespējas arī atrast darbu, pie tam – ne tikai vienkārši kaut kādu darbu, bet tādu, kas tev patīk, strādāt to, kas tev interesē.

Esot prom no mājām, protams, reizēm gadījās brīži, kad uznāca skumjas, un kad nācās saskarties ar grūtībām, kas saistītas ar projektu (lielākoties tas notika komunikācijas trūkuma dēļ gan no manas, gan no organizācijas puses), bet kad kopīgi ar tūtoru un mentoru tika pārrunāts, kas notiek un kas neiet uz priekšu, kur ir sarežģījumi, tad vienmēr lietas arī noskaidrojās. Kad kļuva grūti, tad atgādināju sev, ka „esmu šeit ne tikai, lai mācītos un gūtu pieredzi, bet arī, lai kalpotu citiem un dāvātu mīlestību tiem, kuri ikdienā to saņem mazāk”, un tad arī sirds palika mierīgāka. Joprojām mēdzu sev to atgādināt, jo, manuprāt, tāda ir ikviena cilvēka misija šai pasaulē – darīt labu otram un palīdzēt mazākajam. Zinu, ka viss labais, ko mēs darām otram, mums nāks atpakaļ un mēs par to tiksim atalgoti debesīs.