Neparasts projekts „Walking2WILD10”

Septembra beigās mēs, pieci jaunieši no Latvijas, devāmies uz Spāniju, lai piedalītos neparastā un ļoti interesantā projektā ar nosaukumu „Walking2WILD10”. Sākotnējā ideja bija, ka 30 jaunieši no sešām valstīm dosies 100 km garā pārgājienā pa Spānijas ceļiem un neceļiem ar galamērķi nonākt starptautiskā konferencē par vides saglabāšanu WILD10. Kad Nathans, projekta iniciators un WWF filiāles Austrijā pārstāvis, pastāstīja mums par savu ideju, tā likās fantastiska, bet mēs nevarējām iedomāties, ka realitāte izvērtīsies vēl brīnišķīgāk, nekā iecerēts.

Divi cilvēki no Latvijas grupas piedalījāmies plānošanas pasākumā (IPV), kas notika augustā Salamankā, Spānijā. Mēs gatavojāmies savannas karstumam, pārgājienam pa līdzenumiem ar vienveidīgu ainavu, tāpēc bijām paņēmuši līdzi saules aizsargkrēmus un vasaras apģērbus.

Pirmajā brīdī, kad mēs visi satikāmies Barahasas lidostā Madridē, cilvēki kautrējās un runāja pārsvarā ar tiem, kurus jau iepriekš zināja, citi braši pārvarēja bailīgumu un sasveicinājās ar visiem, kaut zināja iepriekš, ka neviens tik ātri neiegaumēs ne viņu vārdu, ne izcelsmes valsti. No Madrides mēs devāmies uz Salamanku, pilsētu, kuru pēc dažām dienām ieraudzīsim pilnīgi citām acīm.

Salamanka mūs sagaidīja ar lietusgāzi. Jau tad laikapstākļi rādīja, ka ceļojums būs pilnīgi citāds, nekā bijām iedomājušies. Ceļš uz Salamanku bija cerību pilns, jaunieši no Rumānijas dziedāja Beatles un Scorpions dziesmas, spānis Pols demonstrēja austrietim Moricam tuviešu rīkles dziedāšanu. Salamankā dzīvojām vecā mājā, skaistā un askētiskā, ar vecām tumša koka trepēm, sendienu skapjiem un spoguļiem.  Te mums pievienojās Lisa Klimeka ar savu suni Jalu, kas kājām bija mērojusi ceļu no Austrijas uz Spāniju (ap 5000 km)!

Pirmajā dienā bija iepazīšanās aktivitātes, saņēmām informāciju par ceļu, atklājām savas gaidas un izaicinājumus. Pēc tam tikām sadalīti pa „ģimenes grupām”, ik dienu katra grupa varēja izbaudīt citu lomu:  navigēt grupu, gatavot ēst, fotografēt, blogot, atbalstīt grupu, vadīt izvērtēšanu.

Otrajā dienā mēs devāmies ceļā. Sākumā tas bija asfaltēts un vijās ap kalniem. Zilganpelēki mākoņi rāpoja pie virsotnēm, mūsu pirmie soļi bija mundri, mēs nebaidījāmies no lietus, cilvēki ar dažādu krāsu mugursomām veidoja garu, krāsainu ķēdi. Garastāvoklis grupā bija prieka pilns un draudzīgs, cilvēki smējās, ēda vīģes no ceļmalas kokiem. Mēs priecājāmies par ūdens pilēm uz vīnogām un zaļajām olīvām, kas auga tepat pie ceļa.

Lija lietus. Mēs gājām, jau drusku galvas nokāruši, es skatījos zem kājām un sapratu, ka visur apkārt ir marmors – balts ar sārtām dzīsliņām. Un tad jau pienāca pirmā atpūtas vieta – zem tilta; tās laikā  Nathans ar Rumānijas grupas līderi Endiju vadīja jautru meistarklasi „Kā pareizi izvēlēties vietu tualetei savvaļā?!”. Mēs daudz smējāmies, un smaids nepazuda, arī turpinot ceļu.

Lietus lija spēcīgāk, bet mēs dziedājām un jokojām, izlejot ūdeni no apaviem, skatījāmies uz ērgļiem virs mūsu galvām un turpinājām iet. Mēs pazaudējam ceļu un atradām to atkal, mēs gājām ļoti ilgi, tāpēc, kad ieraudzījām mūsu pajumti – mazu ciemu blakusesošā kalnā, enerģiski nogājām no stāva kalna lejā, laužoties caur kazeņu krūmiem un slīdot pa slapjam māliem, šķērsojot strauju upi un pēc tam kāpjot atkal augšā. Tas nebija viegli, bet cik patīkami bija sajust, ka ciemats ir tuvu.

Pirmā naktsmītne. Telpa bija maza, un mums bija jāvienojas, kā izvietot guļammaisus, lai visiem pietiktu vietas.

Nākamajā dienā devāmies tālāk. Mūs gaidīja mežiem apauguši, zaļi kalni, baltas govis un melnas kazas, kas staigāja visapkārt. Virs mūsu galvām atkal lidoja lieli putni. Tāpat kā pirmajā dienā, arī šoreiz apmaldījāmies. Šīs dienas atpūtas vieta bija pļava. Mācījāmies staigāt kā zvēri un dzirdēt visklusākās skaņas. Mēs pat spēlējām spēli, lai izkoptu šīs iemaņas. Stāvējām aplī ar centrā nosēdinātu cilvēku, kam aizsietas acis. Uzdevums bija pietuvoties cilvēkam tā, lai tas nemana, un paņemt kādu priekšmetu, kas atrodas tam pavisam tuvu. Pēc uzdevuma vairāki no mums nolēma to atkārtot ar saviem draugiem. Un pēc tam mēs turpinājām iet, lietus arvien pastiprinājās, un gandrīz visas jakas, pat izturīgās, bija slapjas arī no iekšpuses.

Šo nakti pavadījām ciemata domes ēkā, vakarā pie mums atnāca pats mērs, uzcienāja ar pīrāgiem un aicināja atgriezties un palikt ilgāku laiku. Šajā vakarā mums pievienojās Zejne no Turcijas, kas vīzas problēmu dēļ nevarēja ierasties ātrāk.

Nākamajā rītā izrādījās, ka divi cilvēki ir slimi, un tie tika vesti pie ārsta. Ļoti bieži trešā diena ir krīzes diena, un noskaņojāmies, ka visu pārvarēsim. Diena sākās ar kāpšanu augstā kalnā. Bet, kad mēs uzkāpām, pavērās aina ar pļavu, kurā auga skaisti ozoli. Ceļš veda lejup, un mēs šķērsojām ganības un ielejas, katrs solis dāvāja mums jaunus, neredzētus skatus. Pamazām mākoņi sāka atkāpties, un mēs ieraudzījām sauli. Cik daudz laimes tā var dot! Govju bari skatījās uz mums izbrīnā, zirgi saslēja krēpes. Šoreiz mūsu atpūtas vieta bija uz paliela akmens, apauguša ar sūnām uz ūdens, ezeriņu vidū.  Likās, ka tā ir cita planēta, mežonīga un skaista. 

Šajā atpūtas vietā mēs sapratām, ka ik reizi, kad mēs sastājāmies aplī, sāka līt lietus. Tā mēs nolēmām, ka mums ir ietekme uz dabas spēkiem un aicinājums “Let’s make a circle!” kļuva par signālu ne tikai lietum, bet arī smiekliem. Kad turpinājām ceļu, ainava izmainījās. Staigājot pa pļavām, nevarējām iedomāties, ka drīz būsim iestrēguši kazeņu džungļos. Kartē šis ceļš bija iezīmēts, bet to noiet bez mačetes palīdzības nebija iespējams. Kā izrādījās, mēs bijām izvēlējušies grūtāko, bet īsāko ceļu.

Te jau bija ciematiņš. Šajā vakarā Latvijas grupa taisīja prezentāciju par aktualitātēm dabas aizsardzībā, mēs stāstījām, rādījām attēlus, cienājām ar kārumiem no Latvijas. Šis bija īpaši patīkams dienas noslēgums, jo bijām domājuši, ka šī būs visgrūtākā diena, bet izrādījās, ka tā bija visvieglākā.

Nākamajā rītā mūs piecēla saule. Šodien mūs gaidīja senais romiešu Sudraba ceļš jeb Via de la plata. No sendienām te palikuši lieli akmeņi, kuri tika uzstādīti attālumu atzīmēšanai. Šī saulainā diena ar viegliem ceļiem un draugu kompāniju likās īpaši jauka un īsa; ja kādam aptrūkās enerģijas, to kompensēja svaigas vīnogas, kas auga pašā ceļa malā. Atpūtas laikā mums tika doti uzdevumi par ilgtspējīga dzīvesveida tēmu un mēs domājām, kā savu ikdienu padarīt vēl videi draudzīgāku. Pēc kārtīga darba devāmies uz svētceļnieku hosteli mazā ciematiņā Morille.

Mūs sagaidīja šīs pilsētiņas mērs, parādīja hosteļa teritoriju un telpas, pie sienām bija daudzo svētceļotāju zīmētas gleznas, kā arī pašizgatavotas skulptūras. Arī mūsu komandas māksliniekiem mērs piedāvāja uzzīmēt kaut ko par piemiņu. Mūsu grupā bija gan mākslinieki, gan dizaineri, bet sanāca tā, ka zīmēju tikai es, kaut esmu tikai amatiere. Ja gadījumā liktenis aizvedīs jūs uz šo mazo pilsētiņu un svētceļnieku hostelī  ieraudzēsiet īpašu gleznu, ziniet, ka tas ir sveiciens no tautietes. 

Speciāli mūsu grupai priesteris noturēja dievkalpojumu, kurā viņš, uzzinot par mūsu projekta mērķiem (sabiedrības izglītošana par vidi), nosauca mūs par „jaunā laikmeta apustuļiem”. Vienus tas iedvesmoja, citus uzjautrināja.

Tā kā nolēmu zīmēt, negāju uz dievkalpojumu, zīmēju visu nakti. Tas bija visnegaidītākais izaicinājums – pabeigt gleznu laikus. Savukārt tas man deva tik daudz enerģijas, ka nebaidījos no nākamās dienas, kaut mums bija jāiet 28 km. Gulēju tikai divas stundas, bet biju ļoti mundra. Palīdzēja auksta duša un siltie apsveikumi no draugiem, kas dalījās priekā.

Šajā dienā es biju navigatoru grupā. Šī bija nozīmīga diena, kad bija paredzēta pastaiga vienatnē un klusumā. Mēs kāpām kalnā, lija lietus, kaut kur tālumā dunēja vēja ģeneratori, apkārt bija miglaini, un tas bija tik dabiski – iet klusumā un vienatnē. Katrs kaut ko ieguva, cits ko svarīgu, bet cits... tulznas.

Pēdējā pārgājiena diena. Cik pierasti jau bija tie kalni, ganības, ceļi. Ceļabiedri jau kļuvuši draugi. Kad uzkāpām pēdējā kalnā, ieraudzījām skaistās Salamankas torņus. Es jau zināju šo pilsētu, man tā patika, bet toreiz, skatoties uz pilsētu, manā dvēselē bija skumjas. Es negribēju turp doties. Es labprāt ietu tālāk kājām pa kalniem, pakalniem un ielejām. Pilsēta, pat tik skaista un pazīstama, nemaz vairs nešķita pievilcīga. Toties tilti, zem kuriem mēs gājām, un atkritumu kaudzes, kuras redzējām visapkārt, tikai pastiprināja pilsētas nedabiskumu. Mēs gājām pa ielām un parkiem ar sajūtu, ka esam gandrīz kā citplanētieši. Pilsētas ielās mums sagaidīja reportieru pūlis. Negaidīti nokļuvām preses un politiķu uzmanības centrā, un svinīgās runas, kameras vēl vairāk paspilgtināja kontrastu.

Konferencē WILD10, kurā mēs piedalījāmies, bija ļoti daudz pieredzējušu ekspertu dabas aizsardzības jomā: zinātnieki, NVO un mazo tautu pārstāvji. Tā bija unikāla iespēja atrast jaunus, derīgus kontaktus profesionālajai sadarbībai un attīstībai. Pateicoties projekta organizatoriem, mums bija iespēja satikties ar vairākiem ekspertiem ārpus konferences.

Apkopojot projekta rezultātus, mēs veidojām mērķu un ideju sarakstu, ko vēlētos īstenot, atgriežoties dzimtenē. Katrs atrada sev draugus, bet visinteresantākais ir tas, ka projekta dalībnieki grib veidot iniciatīvas grupu un paralēli īstenot līdzīgus projektus savās valstīs. Vairāk par projektu: http://walking2wild10.wordpress.com

Ja Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras mājaslapā un publikācijā norādīta saite uz citu iestāžu vai privātpersonu mājaslapām, kontiem vai vietnēm, par attiecīgajos informācijas resursos ievietoto informāciju Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra neatbild.