„Melnā māja” – iespēja iejusties otra ādā

„Melnā māja” no idejas līdz pat realizācijai ir vienīgi jauniešu veidots projekts, un tā autori ir Edgars, Andis, Haralds un Līga. Visus šos jauniešus sākumā vienoja Latvijas Velotūristu biedrība un nu arī ES neformālās izglītības programmas „Jaunatne darbībā” finansiāli atbalstītais projekts „Melnā māja”.

Kā radās projekta ideja?
Lai gan viss aizvadītais gads aizritēja, aktīvi darbojoties, tomēr vasarā velotūristiem sanāca arī paceļot. Šie ceļojumi bija iespaidu pilni un dažādu ideju veicinoši. Tā, piemēram, Frankfurtē pie Mainas mūsu ceļš veda uz vietu ar nosaukumu „DIALOG MUSEUM”, kas ir pazīstams pasaulē ar savu ekstraordināro ekspozīciju – precīzāk sakot, melno telpu, kurā tad arī notiek visa rosība. Šis muzejs atstāja neaizmirstamu iespaidu un pamudināja uzrakstīt šo jauniešu iniciatīvu.

Godīgi sakot, iegājuši muzejā, mēs nemaz neaizdomājāmies, kas un kāpēc viss ir tieši tā un ne citādi. Interesanti likās, ka gidi jutās kā zivis ūdenī – visapkārt tumsa, bet gidi visu redz. Sākumā domājām, ka tie ir aprīkoti ar night vision tehnoloģijām. Bet ekskursijas laikā mēs iepazināmies ar viņiem tuvāk, un izrādījās, ka gidi ir neredzīgi cilvēki. Šis fakts mūs ne tik daudz pārsteidza, cik lika par daudz ko aizdomāties. Pēc muzeja apskates mēs kopā ar gidu aptuveni stundu nosēdējām kafejnīcā. Dzerot tēju, konstatējām – lai gan mēs visi dzīvojam uz planētas Zeme, mūsu pasaules ir ļoti atšķirīgas.

Tāpēc šī projekta mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību neredzīgo integrācijas problēmām, ļaut katram iejusties viņa lomā un ar vienkāršiem piemēriem saprast, kā jūtas neredzīgs cilvēks.

Pēc dalības šāda veida projektā, mūsuprāt, jaunieši uz ielas vai jebkur citur, satiekot cilvēku ar baltu spieķīti un melnām brillēm, spēs vairāk izprast, kā šis cilvēks jūtas, un izturēsies pret viņu iecietīgi un saprotoši.

Mums liekas tik vienkārši – no rīta iziet divas minūtes pirms autobusa atiešanas no pieturas un nenokavēt to, jo nepieciešamības gadījumā mēs nedaudz paskriesim un autobusu noķersim. Vai vēl vienkāršāk: nospiežam podziņu, atveram mašīnas durvis, gāzīti – un mēs braucam! Varētu saukt un saukt šādus piemērus, kuri mums ir ikdienišķi, bet ļoti daudziem cilvēkiem tie ir mūža cerība – nerealizējams sapnis.

Diskusiju rezultātā secinājām, ka mums trūkst izpratnes par redzes invalīdu dzīvesveidu un problēmām. Un kā tad var mainīt kaut ko, ja nespēj iedomāties un izprast, kā tas ir? Tā mēs, pēc mūsu gida ierosinājuma, sazinājāmies ar Latvijas Neredzīgo biedrības jauniešiem, kuri izrādījās ļoti atsaucīgi un pretimnākoši, lai kopīgi izveidotu ko līdzīgu, kas ļaus redzīgajiem vismaz nedaudz izprast neredzīgo problēmu un kļūt tolerantākiem. Savukārt neredzīgajiem šī ir lieliska iespēja integrēties redzīgo vidē, lai kopīgiem spēkiem panāktu kādus rezultātus.

Projekta dalībnieki
Visos projekta tapšanas posmos tika iesaistīti dažādi pasākuma dalībnieki. Sākot jau ar idejas rašanos, tās attīstību un projekta pieteikuma tapšanu, ko veica četri aktīvi Latvijas Velotūristu biedrības dalībnieki, pasākuma gaitā tiem pievienojās vēl divdesmit jauniešu, kas vienlīdzīgi pārstāvēja abus dzimumus, kā arī pieci no tiem bija jaunieši ar īpašām vajadzībām – neredzīgie un jaunieši ar redzes traucējumiem.

Projekta tapšanā apzināti iesaistījām ieinteresētus jauniešus (sev zināmus) no studiju laikiem gan no Rīgas, gan no Jelgavas. Šāda darba grupas izveide nodrošināja ātru iepazīšanos, pilnīgu un tūlītēju savstarpēju sapratni, savukārt dažādās darba nozares, ko pārstāv visi šie jaunieši, radīja labākos risinājumus projekta ideju piepildīšanai. Aktīvus jauniešus ar redzes invaliditāti projektā ieinteresējām izbraukumā uz LNB bibliotēku un šaha turnīriem Rīgā, kā arī projekta sagatavošanas posmā, organizējot projekta prezentāciju LNB Jelgavas filiālē.

Projekta laikā risinātas aktivitātes, problēmas...

Kā jau bija paredzēts, jauniešu grupas vadījām cauri ekspozīcijas telpām pilnīgā tumsā, iepriekš izslēdzot jebkāda veida apgaismes līdzekļus (telefonu, pulksteni, fotokameru u.c.). Katrā projekta telpā izvietotajai ekspozīcijai veltījām pietiekami daudz laika, lai jaunieši apgūtu šo telpu, aptaustītu un izprastu dažādos priekšmetus. Pēc ekspozīcijā pavadītā laika jaunieši izteica viedokļus par izjusto, kā arī varēja aprunāties ar gidiem par to, kā norit dzīve neredzīgajiem un kādas ikdienišķas grūtības viņiem ir jāpārvar elementārās dzīves situācijā, par kurām sabiedrībā praktiski nav informācijas. Piemēram, kā uzvārīt tēju pilnīgā tumsā vai uzsmērēt sviestu maizes šķēlei, nevis draugam.

Procesu veicām pietiekami lēni, lai pēc iespējas samazinātu jauniešu savainošanās risku tumsā. Drošības nolūkos katrs ekspozīcijas apmeklētājs varēja izmantot elegantu spieķīti precīzākai ceļa taustīšanai cauri ekspozīcijai, tā vēl vairāk iejūtoties neredzīgā lomā. Jauniešu grupas vadīja cauri tirgus laukumam, parkam un dzīvoklim. Lai padarītu ekspozīciju vēl aizraujošāku, telpas tika apskaņotas ar katrai vietai  raksturīgu skaņu.

Projekta aktīvās fāzes laikā rīkojām seminārus, kuros tika iztirzāti jautājumi par redzīgo jauniešu un jauniešu ar redzes invaliditāti spēju komunicēties un saprasties savā starpā, izmantojot saziņas līdzekļu veidus, kā arī par redzīgo jauniešu spēju adaptēties projektā radītajiem ekspozīcijas apstākļiem, redzīgo jauniešu iespaidiem par jauniešiem ar redzes invaliditāti, to pasaules uztveri un interpretāciju, par sava ķermeņa stāvokļa izjūtu telpā, kurā ir pilnīga tumsa, u.c.

Ko es ieguvu?
Pozitīvas emocijas darba vidē, jaunus paziņas un draugus, pieredzi, darbojoties sociālā jomā, – tās ir lietas, kas ne no kā nerodas, un, reiz iegūtas, tās nekur nepazūd. Jebkuri pasākumi, kas veicina sabiedrības iesaistīšanu, nozīmē, ka sabiedrība kļūst aktīvāka, gatava izteikties un sniegt priekšlikumus, tādējādi sekmējot Latvijas cilvēkresursu un institūciju tālāku attīstību atbilstoši mūsdienīgas demokrātiskās sabiedrības un tirgus orientētas ekonomikas prasībām.

Laikam skrienot, jau esmu paspējusi daudz ko pieredzēt, tomēr projekta veidošanā, organizēšanā un realizēšanā iegūtā pieredze ir neatsverama. Mācījos izteikt viedokli sabiedrībai nozīmīgos jautājumos, saskāros ar būtiskiem invalīdu integrācijas jautājumiem, kas skar ikvienu no tiem. Šis aspekts man bija jo īpaši svarīgs, jo, studējot medicīnu un nonākot saskarsmē ar cilvēku, kam atņemta kāda no cilvēkam piemītošajām maņām vai normālajām funkcijām, nekad nezināju, kā jāizturas, lai palīdzētu šim cilvēkam, nevis vēl vairāk padziļinātu grāvi starp mums. Projekta laikā uzzināju, kā šādās neveiklās situācijās jūtas otra puse un kas būtu labākais šādas situācijas risinājums.

Secinājumi
Draudzīgas sociālās vides veidošana gulstas ne tikai uz invalīdu draugu pleciem, bet arī pašu redzes invalīdu plaukstām. Radot labvēlīgu un pozitīvu gaisotni projekta darbības zonā, tiek veicināta invalīdu turpmāka iesaistīšanās sabiedrības organizācijas, izglītības un citās struktūrās.

Veiksmīgs projekta īstenošanas rezultāts nes krietnu artavu savstarpējā redzes invalīdu un mūsdienu jauniešu izpratnē. Redzes invalīdu iesaistīšana jebkurā aktīvā darbībā nozīmē to, ka šie cilvēki gūst reālu pieredzi sabiedriskā darbībā, tāpat iesaistītie jaunieši, kas nepazīst invaliditātes problēmas, var ne tikai gūt pozitīvas emocijas, bet arī izpratni par redzes invalīdu pasaules uztveri, maņu svarīgumu un cilvēku savstarpējās izpalīdzības nozīmi pilnvērtīgākas pasaules izzināšanas nodrošināšanā invalīdiem.

Ko ieteiktu citiem?
Iegūto pieredzi un sociālo uzlādi spēj novērtēt tikai tāds cilvēks, kas kaut reizi pūlējies darīt pasauli krāsainu vienatnē. Un ir tik labi sajust drauga plecu, kas, kaut pārāks savos dotumos, ir pazemīgs un labestības pilns un grib, lai pasaule top labāka un gaišāka visiem.

Līga