Media for inclusion

Daudz ir runāts par to, ko brīvprātīgais darbs dod pašam brīvprātīgajam. Jaunietis, piesakoties šim darbam, nemaz neapjauš, cik daudz viņš iemācīsies, sapratīs un izvērtēs. Dodoties pasaulē, viņš ir gatavs visu savu līdzšinējo pieredzi izlikt kā uz delnas un dot, dot, dot...

Es šoreiz gribēju palūkoties no uzņemošās organizācijas viedokļa uz šo jaunatnes aktivitāti. Kādu labumu gūstam mēs? Uzreiz gan jāpiebilst, ka esmu patiesa brīvprātīgo kustības fane un atbalstītāja. Vaivaru pamatskola jau trešo gadu atsaucas brīnišķīgam izaicinājumam un iespējai skolā uzņemt brīvprātīgos. Tas ir reizē gods un prestižs, atbildība un pienākums. Kopīgā darbā plānojot pasākumus un aktivitātes, brīvprātīgajiem mācām savas zemes tradīcijas un paši mācāmies iepazīt pasauli.

Manas dziļās pārdomas par brīvprātīgo kustības nozīmi radās Ervina no Austrijas darbošanās sakarā. Gatavojoties viņa uzņemšanai, mums bija sevišķi rūpīgi jāpārbauda vietas un lietas, kas saistītas ar pieejamību, jo Ervins kopš bērnības ir ratiņkrēslā.
Ervins savu brīvprātīgā darbu veica divus mēnešus – aprīlī un maijā. Tie ir pasākumu un notikumu pilni mēneši Latvijas skolās, kad, tuvojoties skolas gada noslēgumam, pavasara noskaņās un vasaras gaidās skolēni un pedagogi aktivizē „metožu groziņu” un darbojas, maksimāli izmantojot visus resursus. Skolas dzīve ir saspringta un sevišķi interesanta. Lūk, tādā laikā Ervinam bija iespēja īstenot savus plānus un nodomus.

Jau pirmajā tikšanās reizē ar skolēniem un pedagogiem prezentējot sevi, savu ģimeni, pilsētu un valsti, Ervins runāja par savu dzīvi ratiņkrēslā. Ar sev piemītošo humoru viņš stāstīja par savām priekšrocībām – citiem jāskrien no vietas uz vietu, visu dienu uz kājām, bet viņš savas dzīves stundas vada sēžot, kas taču ir tik ērti! Mēs, protams, novērtējām šo ironiju, jo mūsu skolā kopā ar visiem mācās arī skolēni ratiņkrēslos. Mēs zinām, kādas ir viņu dienas un nedienas.

Ervins īsajā brīvprātīgā darba laikā skolā parādīja, cik daudz var padarīt, ja darbu dara no sirds un ar prieku. Sākotnēji, nezinot Ervina iespējas, darba tempu un varēšanu, mēs virtuālajā komunikācijā par primāro no projektā plānotajām aktivitātēm izvirzījām skolas foto arhīva sakārtošanu. Lai arī darba bija diezgan daudz, puisis tika ar to galā  ātri un kvalitatīvi. Ar skolēnu un skolotāju atbalstu Ervins sakārtoja fotogrāfijas un video gan tematiski, gan hronoloģiski. Mūsu ieguvums bija gan rezultāts, gan komunikācijas process, kas uzlaboja skolēnu un skolotāju angļu valodas prasmes. Ervins vairāk iepazina un saprata mūsu skolas tradīcijas.

Jau pirmajās dienās redzot skolas ikdienu, Ervins uzrunāja pedagogus un skolēnus, stāstot, kāda ir bijusi viņa pieredze skolu sakarā. Izrādās, ka Ervins visu savu mūžu ir apmeklējis tikai speciālās skolas cilvēkiem ar pārvietošanās ierobežojumiem. Te, redzot visus kopā, parastā sabiedrībā, viņš atvērās dziļi personīgām sajūtām par cilvēku dažādību, par vienādām iespējām un piedāvājumu. Viņš prata uzrunāt un aicināt gan skolēnus, gan skolēnu vecākus runāt par šīm viņam tik nozīmīgajām lietām. Ervins pats nobrīnījās, cik lielisks organizators viņš spēj būt, ja mērķis ir saistošs un pašam nozīmīgs.

Sadarbībā ar kolēģi, brīvprātīgo Simon no Francijas tapa skolēnu fotogrāfiju un tekstu „par izjūtām” izstāde. Šajā darbā Ervins mēģināja izpaust arī savas pārdomas par to, kādai jābūt skolai visiem. Sarunās ar skolēnu vecākiem tapa video, kurā redzam vecāku viedokli par iekļaujošas skolas vērtībām.

Būdams Latvijā, Ervins ik uz soļa pauda vienu no austrieša būtiskākajām īpašībām – ģimeniskumu. Viņš daudz stāstīja par saviem vecākiem, māsas ģimeni, lepojās ar ģimenes sasniegumiem. Mēs priecājāmies kopā ar viņu un mācījāmies attiecīgi novērtēt katrs savu.

Godīgi jāatzīst – neticējām, ka visus paša iecerētos darbus Ervins spēs padarīt. Bet spēja – sev par gandarījumu, mums par pārsteigumu un prieku. Viņš to spēja, jo prata samērot iespējas un vēlmes. Viņš to spēja, jo ļoti gribēja. Ļoti gribēja un prata sakārtot laiku un atbildības, ar savu pārdomātu rīcību mācot mūs daudzām lietām, kas rutīnā paslīd garām nepamanītas, nepadarītas, nenovērtētas. Tas, ka mēs par to sākām domāt, ir mūsu lielais filozofiskais un emocionālais ieguvums.

Mani iepriecināja, ka Ervins no Latvijas devās projām dziļi apmierināts par paveikto un ar nelielām skumjām sirdī, ka laiks tik ātri pagājis. Bet vēl vairāk mani gandarī fakts, ka Vaivaru pamatskolā joprojām runā par šo jauko austriešu puisi, ka viņa veidotā fotogrāfiju izstāde ir kļuvusi par skolas konceptuālo seju, ka video ar vecāku viedokļiem ir skolas karogs un himna dažādos iekļaujošas skolas  prezentācijas pasākumos – semināros un konferencēs.

Vaivaru skolas direktore: Inese


Kas bija projekta ieguvēji?

-Lielākais ieguvējs ir Ervins, kurš arī turpmāk plāno piedalīties Eiropas Brīvprātīgajā darbā, izmantot iespēju, kas tiek dota „sociālās iekļaušanas” projektiem. Ervina izaugsme un iespējas, kas tika radītas, ir viens no lielākajiem efektiem, t.sk., pašapziņa uzņēmējorganizācijai, ka spējam uzņemt šādu brīvprātīgo.

-Zināšanas un atziņas par šāda projekta organizēšanu.

-Uzņēmējorganizācijas (skolas vide) bērni, kuri piedzīvoja daudzveidību un pozitīvo emocionālo saskarsmi. Skolas vecāki, kuri atzinīgi novērtēja, ka Ervins bija skolā.
 
 „Uzskatām, ka mūsu projekts ir veiksmes stāsts citām uzņēmējorganizācijām Latvijā, lai iekļautos šādā veida projektos. Līdz šim esam saņēmuši pozitīvu atgriezenisko saiti no citām organizācijām, kas arī vēlas uzņemt brīvprātīgos ar invaliditāti.” /Kārlis, Nodibinājums „C Modulis”./