Mans izaicinājums - Bulgārija

Mans stāsts par iesaistīšanos Eiropas Brīvprātīgajā darbā (EBD) ir garš. Doma, ka to darīšu, bija jau četrus gadus. Vidusskolas pēdējā gadā jau februārī sāku lūkoties pēc projekta. Atradu Zviedrijas jauniešu centrā. 2009. gada martā nosūtīju motivācijas vēstuli, CV. Ātri saņēmu atbildi, ka mana motivācija patīk. Bija ilgas sarunas. Viss it kā bija kārtībā. Jau bija noteikts termiņš – līdz 10. maijam tiks paziņots. Dienas ritēja, bet atbildes nebija.

E-pastā ieripoja atbilde uz manu jautājumu par to, kas notiek: brīvprātīgais no Spānijas pēdējā brīdī atteicies, un tagad tiek meklēts jauns vietā. Uz sešiem mēnešiem no 1. jūnija. Ja neatradīs kādu citu no Spānijas, šo vietu piedāvās man. Bet man seši mēneši nu nekādi nederēja, jo tad es atgrieztos decembrī un vairs nevarētu uzsākt studijas, turklāt man būtu jādodas projām eksāmenu laikā un pirms izlaiduma. Atbildēju, ka man tas neder, bet lai patur manu kandidatūru uz manis izvēlēto termiņu. Dienas atkal gāja, bet atbildes nebija. Eksāmeni jau sākušies, murgi rādās, liela neziņa un apjukums. Ar nosūtītājorganizāciju nospriedām, ka atbildes nav mazliet par ilgu, un es piezvanīju. Man atbildēja: piedodiet, Liene, jūsu kandidatūra nav apstiprināta, jo jūs teicāt nē. ( C`mon, nē bija par projektu, kas sākās 1. jūnijā, nevis vispār.) Cik jauka dzimšanas dienas dāvana!!!

Tā nakts un nākamās dienas tika pavadītas pie datora, sūtot e-pastus un zvanot uz pēdējā brīža piedāvājumiem. Galvenā jau vairs nebija valsts, bet gan mans izvēlētais temats Youth and Media. Saņēmu dažādas atbildes, un tad manā e-pastā pienāca ziņa, kas mani ieinteresēja (2 stundas pēc mana e-pasta nosūtīšanas). Atbilde bija no Bulgārijas, un mani aicināja tuvākajā laikā nosūtīt nepieciešamās formas. Tālāko procesu vairs neatceros, atminos tikai to, ka pārbaudīju kartē, kur atrodas Bulgārija.

Mani izaicinājumi
Bulgārija ir EBD nepopulāra valsts, Balkānu reģions. Mana zeme uz desmit mēnešiem. Uzdevums – strādāt ar čigānu bērniem. Jautājumu un nezināšanas laiks. Uzņēmējorganizācija atbildēja uz visiem maniem jautājumiem, atsūtīja rokasgrāmatu par manu nākamo pilsētu un manu projektu, ko bija uzrakstījuši iepriekšējie brīvprātīgie. Bulgārijā atradās daži paziņas Comenius projektā. Es taču par šo zemi neko nezināju. Vai tur ziemā ir sniegs? (Neklausīju, domāju, ka braucu uz siltajām zemēm. Pārsvarā paņēmu līdzi vasaras drēbes, bet mamma mudināja paņemt arī ziemas jaku, pie viena ieliku somā cimdus.)

Dažas dienas pirms izlidošanas uzzināju, ka Bulgārijā ir kalni. Sofijā ierados 3. septembra pēcpusdienā, bet vēl priekšā bija piecas stundas ilgs ceļš uz manām jaunajām mājām. Latvijā jau bija sācies rudens, bet es atgriezos vasarā. Rudens drēbes ātri vien nomainīju pret plānākām, asfalta smarža iecirtās nāsīs un palika uz ilgu laiku. Bulgārijā, tāpat kā citās Balkānu valstīs, ir šim reģionam raksturīga mūzika – popfolks jeb čalga. Gribi vai negribi, šo mūziku tev nākas klausīties visur, kur vien tu esi. Sākumā patika, bet tagad, kad aizvien vairāk jau saprotu vārdus, vairs neiet pie sirds. Bet viens no maniem lielākajiem izaicinājumiem bija dzīvot vienai 250 kilometru attālumā no galvaspilsētas, tālu no citiem brīvprātīgajiem, pilsētā, kur nav daudz jauniešu manā vecumā, jo visi, kad pabeidz vidusskolu, aizbrauc mācīties uz lielākām pilsētām. Tikai pēc kāda laiku uzzināju, ka manā reģionā ir divi brīvprātīgie no Miera korpusa.

Mans pārsteigums
Tā bija likteņa spēle – es dzīvoju Bulgārijā, par kuras eksistenci nemaz nezināju un uz kuru noteikti nebiju gribējusi braukt pat ekskursijā, kur nu vēl pavadīt desmit mēnešus savas dzīves, bet jau pirmajās dienās es sapratu, ka šeit būšu laimīga. Man, latvietei, bulgāru siltā uzņemšana šķita ļoti jauka. Mans EBD bija divi vienā, jo es dzīvoju Bulgārijā, bet strādāju ar romiem. Divas atšķirīgas kultūras. Kas var būt vēl labāks?! To es apjautu projekta vidū. Romu kultūra, viņu tradīcijas man sākumā šķita pat nepieņemamas, bet ar laiku pie visa pierod. Es dzīvoju pilsētā, bet strādāju ārpus pilsētas romu izveidotā ciematā, tautā sauktā par Mahalu. Tā oficiālais nosaukums ir Нови Път. Ciematā dzīvo 12–15 tūkstoši iedzīvotāju.

Mani darba pienākumi
Galvenie darba pienākumi bija vadīt dažādas aktivitāte bērnu un jauniešu centrā Mahalā. Strādāju ar bērniem un jauniešiem, kas nemācās skolā, jo vecāki to nevar atļauties. Man bija jāpiesaista šim centram vietējo skolu jaunieši. Tas nebija viegli, jo lielākajai daļai jauniešu vecāki to neatļauj, turklāt Bulgārijā valda liela diskriminācija pret romiem.

Sadzīve
Es dzīvoju ļoti jaukā dzīvoklī, kurā dzīvojuši arī visi iepriekšējie EBD pārstāvji. Ieguvu lieliskus jaunus draugus. Iepazinos gan ar bulgāriem, gan romiem, līdz ar to uz visiem jautājumiem varēju paskatīties no abām pusēm un izdarīt attiecīgus secinājumus. Bulgārijā Nacionālā aģentūra ir ļoti laba, reaģē uz visiem e-pastiem, kad ir vajadzība, jo reizēm šefam piemirstas saistības, piemēram, ka man mobilās sarunas tiek apmaksātas no Bulgārijas NA budžeta, jo mana uzņēmējorganizācija nav liela un nevar to atļauties. Dzīves līmenis Bulgārijā ir salīdzinoši zems, pārtika divas trīs reizes lētāka nekā Latvijā, bet mobilas sarunas maksā astronomiskas summas. Kabatas nauda kopā ar ēšanas nauda ir ap 200 eiro. Ar to pietiek, lai ceļotu, paēstu, bet īpaši lielas ekstras nevar atļauties.

Valodas mācīšanās
Valodas mācīšanās bija ļoti aizraujoša. Mans skolotājs bija arī labs draugs un darba kolēģis. Roms. Mācību grāmatas dabūjām no Miera korpusa. Sabiedrībā, kurā man nācās uzturēties, angļu valodu zināja reti kurš, tāpēc vietējās valodas prasme bija absolūta nepieciešamība. Mana metode – pēc katras valodas stundas izrakstīju vārdus, teikumus. To visu pielīmēju pie sienas. Maniem bulgāru viesiem nekad neapnika būt manā mājoklī, jo šis process bija nepārtraukts. Jau trešā mēneša sākumā pārstāju lietot frāzi “Piedodiet, bulgāriski nesaprotu!”.

Lielākais sasniegums
Mans lielākais sasniegums bija rekvizītu krāšana. Bija jāvāc rekvizīti par katru nieku, ko es pirku no ēšanas naudas. Tas bija ļoti kaitinošs process, bet organizācijai ir jāievēro likums. Pateicoties neatlaidībai (es biju vienīgā no brīvprātīgajām Bulgārijā, kam kas tāds bija jādara, neskaitot n-tos EBD eksdalībniekus), es panācu šā fakta beigas. Ja es nebiju savākusi rekvizītus par visu summu, man netika izmaksāta pilna ēšanas nauda nākamajam mēnesim. Boss ne reizi neiedeva nevienu rekvizītu, kaut gan lūdzu. Bet tāpēc ir mentore, diemžēl ar to nebija īsti pietiekami, jo augļi un dārzeņi tirgū ir daudz garšīgāki.

Dzīves skola
Esot Bulgārijā, apjautu, ko nozīmē jēdziens “dzīves skola”. EBD bija viens liels piedzīvojums, bet reizē arī mācīšanās process, kas ļāva izzināt sevi, citu kultūru, mācīties sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem un viņu mentalitātēm. Mans lielākais ieguvums ir cilvēki, ko satiku savā EBD ceļā. Neaizmirstami piedzīvojumi un emocijas, jauns un iepriekš neierasts skatījums uz dažādam lietām šeit un apkārt. Es dodu viņiem savu labāko, un katrs no maniem draugiem un paziņām dod labāko man.

Ar katru dienu aizvien labāk un labāk iejutos vietējā sabiedrībā. Bulgāriem bija liels prieks dzirdēt, ka runāju viņu mēlē. Bet čigāniem bija vēl lielāks prieks, ka papildus bulgāru valodai biju iemācījusies dažas romu valodas frāzes. Es darīju dažādas muļķības, meklējot sevi. Ļoti daudz laika pavadīju Mahalā un mazliet iznīcināju sevi, bet draugi man palīdzēja tikt ārā no šīs depresijas.
Tā pielāgojos vietējai sabiedrībai, ka pat sāku kratīt galvu pretējā virzienā. Bulgārija ir vienīgā valsts ES, kur galvu krata pretējā virzienā. Sākumā bija ļoti daudz pārpratumu, bet ar laiku jau sāc uztvert emocijas. Bet vismaz vienu reizi dienā bija jāpajautā, vai tas ir jā vai nē!

Iesaistoties EBD, tu esi tālu no ģimenes, draugiem un dzimtajām vietām, tāpēc reizēm pārņem vientulība un apjukums. Man, dzīvojot vienai, šādas emocijas uzmācās bieži. Brīžiem pat pēc ļoti veiksmīgas un jaukas dienas. Tās ir ļoti grūti aprakstīt, bet tās laužas ārā, un tad dažkārt negribas ne ar vienu runāt. Man likās, ka visa pasaule ir nostājusies pret mani, bet jau nākamajā dienā tas viss bija aizmirsts. Viss atkarīgs no skatījuma uz dzīvi, attieksmes. Šad tad es aizdomājos – neviens taču ar varu nespieda doties šajā dzīves ekspedīcijā. Mācies, cilvēk, mācies!

Vislielāko depresiju projekta laikā pārdzīvoju, kad mans tuvākais EBD draugs atgriezās dzimtenē. Mēs daudz runājām par to, un es sapratu, ka arī man pienāks diena, kad es teikšu: šodien būšu mājās. Kādu nedēļu mani mocīja neziņa, bet tad es sapratu, ka vēl ir laiks un jāņem labākais. Pēc EBD dzīve nebūs tāda kā iepriekš, tā ir neatsverama pieredze un emocijas. Vienmēr pietrūks kāda piedzīvojuma, emociju, cilvēka. Gan esot dzimtenē, gan EBD laikā.

Katrā ziņā esmu pateicīga liktenim, ka nokļuvu tieši Bulgārijā. Visi cilvēki, ko iepazinu, sniedza man patiesas emocijas (ne tikai pozitīvas, arī negatīvas). Katra diena, ko pavadīju ar čigānu bērniem un jauniešiem, bija vienlaikus nogurdinoša, bet arī dažādām emocijām un piedzīvojumiem bagāta.

Strādājot ar čigāniem, esmu iemācījusies, ka šodiena ir jauka un piedzīvojumiem pilna, bet mēs nevaram zināt, kas būs rīt. Un es sev aizvien turpinu atkārtot: ņem labāko, ko liktenis tev dod!

Liene