Mans ideālais projekts

Kaut arī saka – pasaulē nekas nav ideāls, es tomēr tam varu oponēt. Zinu vismaz vienu lietu, kas ir, precīzāk, bija, ideāla, – tas ir mans Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekts. Reizēm jau neērti kļūst, lielot to, bet, kad nav nekā negatīva, ko pateikt, tad arī nevajag.

Manam EBD ir priekšvēsture. Proti, stāsts par to, kā ceturtā kursa vēsturniekos studējošā Sigita dodas uz Gruziju, uz apmācību kursu Bakuriani, vienu no Gruzijas kalnu kūrortiem. Sigitai viss ļoti patīk. Atgriežoties Latvijā, visi Sigitai jautā – nu, kā tev patika Gruzija? Bet ko var pateikt par valsti, kurā tu ierodies dienu pirms apmācību sākuma, nedēļu pavadi apmācībās un tad lido atpakaļ? Sigita sakaunējās par savu nezināšanu un zvanīja Santai Grīnbergai no Youth for Society, organizācijas, kas viņu bija nosūtījusi uz apmācībām.

Tālākais jau pagāja ātri. Santa sazinājās ar NVO DRONI, kas atrodas Tbilisi, – to pašu, kas uzņēma projekta dalībniekus, kuru vidū arī es biju. Kopīgi tika uzrakstīts projekts. Vienojāmies, ka es strādāšu DRONI un pāris dienu nedēļā Nacionālajā muzejā, jo tikko biju pabeigusi vēstures bakalaurus un jau vairākus gadus strādāju vienā no lielākajiem Latvijas muzejiem. Atceros neskaitāmos e-pastus, idejas, ierosinājumus, labojumus un vispār saraksti starp mani, Youth for Society un DRONI. Iesniedzām projektu, un 24. decembra rītā Santa man zvanīja, ka varu gatavoties – projekts ir apstiprināts. Nosaukums – „Latvijas kultūra tiekas ar Gruzijas kultūru caur EBD”. Piedzīvojums varēja sākties.

2010. gada 1. marta agrā rītā mana lidmašīna nolaidās Tbilisi lidostā. Mani sagaidīja mans koordinators Giorgijs, viņš ir arī DRONI prezidents. Sēdāmies taksī un devāmies uz pilsētas centru, kur atradās dzīvoklis. Tajā es pavadīju turpmākos trīs mēnešus. Dzīvoju kopā ar meiteni no Polijas, pēc nedēļas ieradās vēl viena poliete. Pēc divām ieradās divi itālieši, meitene apmetās pie mums, puisis, protams, citā dzīvoklī. Cilvēki, ar kuriem man bija lemts kopā dzīvot, tagad ir mana ģimene. Kopā piedzīvotais mūs ir satuvinājis vairāk nekā pirms tam pārdzīvotais ar maniem dažiem draugiem, ko Rīgā pazinu jau desmit gadu.

Mēs kopā strādājām, dzīvojām, atpūtāmies, darījām blēņas, dzīvojām. Visu. Mēs pat izveidojām vienādus tetovējumus – par godu Gruzijai un mūsu draudzībai. Mēs turpinām satikties arī pēc EBD beigām, kopā ceļojam un regulāri apmaināmies ar vēstulēm. Un ne tikai ar šiem cilvēkiem. Savu ikdienu tomēr pamatā pavadīju DRONI. Man koordinators un DRONI prezidents drīzāk bija kā tēvs, es nekad mūža neesmu sastapusi atbalstošāku, stingrāku, godīgāku un gādīgāku „priekšnieku” par šo. Vai es jau pieminēju, ka mūsu prezidents regulāri pie savas mājas mazajā dārziņā iekūra ogles, uz iesmiem sadūra šašliku, uzaicināja mūs un savu ģimeni – te es domāju brālēnus un māsīcas – un mēs kopā baudījām siltās Tbilisi naktis? Jā, tā bija. Pārējie DRONI pastāvīgie darbinieki nav mani draugi, tie ir mani brāļi.

Līdz ar to viens no svarīgākajiem aspektiem – cilvēki, ar ko man bija jāsaskaras EBD laikā, – manā gadījumā bija pārpārēm pozitīvs.

Bet EBD nav tikai draugi un ģimene. Tas ir D – darbs. Kā jau minēju, mans darbs dalījās divās daļās. 3 dienas nedēļā darbojos DRONI, 2 dienas nedēļā darbojos Nacionālajā muzejā.

Dažos vārdos par DRONI. Tā ir NVO, kas šobrīd darbojas Tbilisi. DRONI regulāri uzņem brīvprātīgos no ārzemēm, organizācijā darbojas ap 80 vietējo brīvprātīgo. Viņu darbības tēma – miers, tiesības, nevardarbīga pretošanās. Mēs pievērsāmies dabas aizsardzībai, kas Gruzijā ir aktuāla, bet noklusēta tēma. Tāpat darbojāmies ar bēgļiem (kara).

Vispirms par Nacionālo muzeju. Tas varēja kļūt par klupšanas akmeni, bet ne man. Tātad jau marta sākumā sāku darboties Nacionālajā muzejā. Pēc zināmām administratīvām pārmaiņām Nacionālais muzejs ne tikai pārvalda galveno muzeja ēku Tbilisi centrā, bet savā paspārnē ņēmis vēl vairākus muzejus, arī slaveno Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, dažus memoriālos muzejus un mazākus muzejus provincē. Man bija paredzēts darboties nesen atklātajā Okupācijas muzejā. Jāpiebilst, ka bijušajā Padomju Savienībā ir vien trīs Okupācijas muzeji – Rīgā, Tallinā un Tbilisi. Mana ideja bija darboties šā muzeja Izglītības departamentā un izveidot dažas interaktīvas nodarbības skolu jaunatnei. Diemžēl šis plāns nepiepildījās. Tam bija pamatoti iemesli. Proti, kad mēnesi biju pavadījusi, Izglītības departamenta fantastiskajā kolektīvā darbojoties ar nodarbību teorētisko pusi, paziņoju, ka man nepieciešams atvest muzejā grupas, lai izspēlētu spēles praktiski un lai redzētu, kā tās darbojas. Taču tas nebija iespējams, jo nesen atvērtais muzejs atrodas Nacionālā muzeja, ja nemaldos, piecstāvu ēkas piektajā stāvā.

Ar kāda filantropa atbalstu pirmie četri stāvi pašlaik tiek renovēti, līdz ar to nav iespējams caur šiem četriem stāviem, kuru trepes arī tiek remontētas, vest augšā cilvēku grupas. Man ieteica turpināt strādāt teorētiski, kam es neredzēju jēgu. Tā es pamazām attālinājos no šā darba. Es atzīstu, ka sāku parādīties muzejā retāk un retāk, bet jāpiebilst, ka neviens arī īsti neinteresējās, kur es esmu palikusi. Muzeja darbinieki bija ļoti noslogoti, strādājot tādu darba apjomu, – Gruzijā pēdējos gados ir vērojams zināms uzplaukums, un valsts sāk ļoti rūpēties par muzejiem un vēstures pētniecību kopumā. Šķiet, pēc nedēļām trim mans koordinators pamanīja, ka es katru dienu rātni sēžu un strādāju DRONI birojā. Izklāstīju savu problēmu, un sākām kopīgi domāt, ko darīt tālāk.

Ļoti labi atceros pirms aizbraukšanas Latvijā apgūto, kur mums kā mantru iedzina tēzi – bieži tavs projekts ir atkarīgs no tavas personīgās iniciatīvas! Un tad es atcerējos burvīgo arhīvu. Kontakti, ko biju ieguvusi, darbojoties muzejā, man jau bija palīdzējuši. Jauni paziņas mani regulāri ielūdza uz dažādiem ar vēsturi saistītiem pasākumiem, tā biju iepazinusies arī ar šā arhīva direktoru – policijas virsnieku Omāru Tabukašvili. Atzinos Giorgijam, ka strādāt tur būtu mans sapnis. Uzrakstījām iesniegumu un devāmies ciemos. Mani uzņēma atvērtām rokām. Un tā kopš maija beigām strādāju arhīvā. Palīdzēju veidot ikmēneša žurnālu. Man paralēli ļāva iepazīties ar dažādiem dokumentiem, kam bija saistība ar Latviju. Pētījumu neveicu, mana profesionālā joma attiecas uz citu laika posmu un tēmu, bet man kā vēsturniecei bija interesanti. Diemžēl man nav nevienas fotogrāfijas no šīs darbavietas. Arhīvs atrodas vienā ēkā ar Iekšlietu ministriju, un tas nozīmē – ēku, kas atrodas aiz milzīga metāla žoga, apsargā bruņoti vīri. Tāpēc katra reize, lai tiktu iekšā, man prasīja vismaz 20 minūtes ar pases pārbaudi, metāla detektoru un šķiršanos no telefona, atmiņas kartēm, šķiltavām un citām personiskajām lietām, ko saņēmu atpakaļ plkst. 17 jeb pēc darba laika beigām.

Darbs DRONI. Vispirms paskaidrošu, ka vietējie brīvprātīgie nāk uz DRONI, lai izglītotos. Tā pastāv jau daudzus gadus un ļoti aktīvi darbojas programmā „Jaunatne darbībā”, un savus jauniešus regulāri sūta uz dažādiem projektiem ārvalstīs, tāpat vismaz 5 reizes gadā DRONI uzņem dalībniekus no ārzemēm. Maniem EBD kolēģiem bija konkrēti pienākumi – Džūlija veidoja Living library projektu, Alesandro veidoja mājaslapu, Maržena bija oficiālā fotogrāfe, bet es darīju visu pārējo. Piemēram, atbildēju par jaunu partneru meklēšanu, palīdzēju jebkurā darbā, ko todien DRONI vajadzēja paveikt. Un kur nu vēl mūsu iniciatīva.

Mēs paši, brīvprātīgie, realizējām trīs burvīgus projektus. Vienu no tiem, piemēram, sauca Enjoy your Vake. Vake ir viens no lielākajiem Tbilisi parkiem. Tā bija skaista aprīļa diena, kad mēs ar Džūliju iemaldījāmies šajā parkā. Atceros sevi sakām – kāds burvīgs parks! Un Džūlija piebalsoja: jā, te kaut ko varētu darīt! Vēlāk mēs šo dienu nolādējām ntās reizes, bet toreiz, cik ātri iespējams, skrējām uz ofisu pie Giorgija un teicām; mums ir ideja, gribam kaut ko darīt parka labā! Giorgijs atbildēja: „Super! Es jūs atbalstu!” Un tā viss sākās. Izdomājām, ko gribam darīt, uzrakstījām plānu, aprēķinājām izdevumus. Un tad sākām – katru dienu uz pilsētas domi pēc ntajām atļaujām, katru dienu zvani bankām un kompānijām, lūdzot naudu projekta realizācijai. Atļaujas galu galā mums deva parka direktors, kas gan aizliedza mums īstenot lielāko ideju, proti, parka uzkopšanu. Īsti kaukāziešu mierā direktors paziņoja, ka mūsu parka uzkopšana maksās viņam amatu. Kā? Vienkārši, ja jau ir jaunieši, kas grib uzkopt parku, tas nozīmē, ka tas ir netīrs – un bija jau arī! Bet tas nozīmē, ka parka direktors slikti strādā, tātad vajag viņu atlaist, lai pieņemtu vietā labāku. Tāds, lūk, skaidrojums, un mūsu plāni mainījās. Projekta beigās parkā visas dienas garumā varēja uzzināt jebko par dabas aizsardzību, piedalīties dažādās darbnīcās, kurās visi materiāli bija otrreizējas pārstrādes, bērni spēlēt dažādas spēles, bēgļu bērni rotaļāties ar citiem bērniem un vakarā visi interesenti noklausīties burvīgu dažādu Gruzijas rokgrupu koncertu. Un to visu mēs paveicām nedaudz vairāk kā mēneša laikā.

Otrs mans mīļākais projekts bija mūsu organizētais pasākums naktsklubā ar nosaukumu Bring the toy and enjoy, latviskojot – atnes rotaļlietu un izbaudi. Sarunājot telpas, aparatūru un visu citu nepieciešamo, mēs kādā Tbilisi centra naktsklubā sarīkojām ballīti ar itāliešu dīdžeju un vakara gaitā arī karaoki. Ieejas maksa bija 5 lari, un katram apmeklētājam bija jāatnes arī rotaļlieta. Kaut vai lietota, galvenais tīra un nesabojāta. Klubā laidām iekšā tikai cilvēkus ar rotaļlietām. Pat draugus dzinām prom, ja mantu nebija. Tādējādi daudzi devās uz blakus veikaliem – mums paveicās, ka Gruzijā daudzi iestādījumi strādā bez noteikta darba laika, – un nesa mums fantastiskas lietas. Ko mēs darījām ar naudu, ko ieguvām par biļetēm? Ieguldījām nākamajā projektā. Ko mēs darījām ar rotaļlietām? Sasaiņojām un aizvedām uz bēgļu ciematu Tbilisi pievārtē. Tur nabadzība dveš no katra stūra un mazajiem bērniņiem lāgā nav, ar ko rotaļāties. Mēs aizvedām divas pilnas mašīnas ar mantām un visu pēcpusdienu spēlējāmies ar mazajiem. Man šķiet, ka toreiz visu turpmāko nedēļu visi staigāja metru virs zemes, jo bērnu nesavtīgie smaidi... nu, tur varētu pat gadu strādāt, lai to redzētu.

Lūk, šādi tika atbalstīta katra mūsu ideja. Giorgijs un pārējie mums nekad neliedza padomu, palīdzību, atbalstu, savus kontaktus, jebko. Mums ļautu darboties, pat ja viņi zinātu, ka no idejas realizācijas nekas nesanāks. Jo, ja nesanāktu, mēs tāpat daudz ko iemācītos.

Un es iemācījos. Turklāt ne tikai šādas profesionālas lietas. Kaut gan tagad īstenot ideju līdz praktiskai realizācijai man vairs nesagādā problēmas. It īpaši, ja tas jādara Latvijā, kur visi runā dzimtajā valodā. Kaut gan angļu un krievu valoda man Gruzijā kļuva gandrīz vai par dzimtajām.

Arī gruzīnu valoda kļuva tuvāka. Kā jau pienākas, man bija skolotāja, kas mācīja vietējo valodu. Grūti pateikt, cik regulāri, jo ar skolotāju vienmēr privāti norunājām, kad un cikos tikties. Bet, tā kā sadraudzējāmies un reizēm tikāmies arī ārpus stundām, mācījos no viņas vairāk, nekā paredzēts. Gruzīnu valoda ir ļoti sarežģīta, bet, ieguldot daudz pūļu un smaga darba, varu teikt, ka apguvu to gluži labā līmenī, ņemot vērā, ka biju tur tikai 8 mēnešus. Vēl gads, un es runātu ko vairāk par vienkāršām lietām, – par to esmu pārliecināta. Tāpēc arī Latvijā pašmācības ceļā turpinu apgūt valodu no internetā pieejamiem materiāliem.

Ko es iemācījos šā projekta laikā? Es augu kā cilvēks, tas pat nav vārdos aprakstāms. Un varbūt arī mani iekšējie sasniegumi nevienu pārāk neinteresē, bet skaidrs, ka tādi bija un gandrīz katru dienu.

Es esmu laimīga. Vienkārši laimīga, ka man bija iespēja doties EBD uz Gruziju, tieši uz savu projektu. Esmu pateicīga, ka Youth for Society un DRONI parūpējās par mani. Mans projekts nav beidzies. Tas turpinās. Un, visticamāk, turpināsies visu atlikušo mūžu, jo projekta laikā apgūtais un iegūtais nekur nepazūd, tas paliek manī. Zināšanas, prasmes – to visu es izmantoju katru dienu. Kur nu vēl draugi, atmiņas un viss pārējais. Mans ideālais projekts.

Sigita