„Mani aizrāva doma par Latīņameriku!”

Sava ideālā Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekta meklējumus uzsāku pusotru gadu pirms pašas aktivitātes. Programmā „Jaunatne darbībā” kā projektu koordinatore un apmācību vadītāja darbojos kopš 2006. gada, vairāk ar jauniešu apmaiņām un apmācībām sadarbībā ar Austrumeiropas un Kaukāza reģionu. EBD programma vienmēr bijis tāds attālāks lauciņš, un nekad īsti nebiju aizrāvusies ar domu, ka pati būšu brīvprātīgā. 2010. gada aprīlī pēc apmācību vadīšanas brīvprātīgajiem Latvijā it kā sakrita labvēlīgi apstākļi, kas deva impulsu – es arī gribu!!! 

Mani aizrāva doma par Latīņameriku, jo tā ir tik tālu no mums, tajā pat laikā ar Eiropas kultūras mantojumu; tā būtu iespēja jauniem izaicinājumiem manā personīgajā un profesionālajā izaugsmē, bet vienlaicīgi neiedzīvotos pārmērīgā kultūršokā, kā būtu kādā no Āzijas vai Āfrikas valstīm. Pati esmu izveidojusi un programmā „Jaunatne darbībā” darbojos ar biedrību „Youth for Society” (youthforsociety.org/yfs), caur kuru arī varēju pieteikt savu projektu. Tomēr gribēju būt „īsts” brīvprātīgais, nevis vēl domāt par papildus atbildībām un saistībām ar Briseli, un papīru darbus atstāt pieredzējušas nosūtošās organizācijas ziņā. No saviem kolēģiem Zemgales NVO centrā dzirdēju, ka viņiem iepriekš ir bijusi pieredze un sadarbība ar Latīņamerikas. Atlika vien atrast ideālo uzņemošo organizāciju.

Un te nostrādāja gadiem ilgusī sadarbība ar Armēnijas organizāciju Stepanavan Youth Center programmas „Jaunatne darbībā” ietvaros, kuras projektu koordinatore bija nokļuvusi Kanādā kādas prestižas stipendijas sakarā. Viņa studēja kopā ar vēl 14 jauniešiem no dažādām pasaules valstīm. Kādā septembra dienā es rakstīju Lilitai: „Paklau, vai kāds no taviem kolēģiem pārstāv vai varētu ieteikt organizāciju, kura vēlētos uzņemt brīvprātīgo no Eiropas?” Tās pašas dienas vakarā sekoja atbilde: „Santa, es tieši vakar runāju par Eiropas Brīvprātīgo darbu, un mana kolēģe no Gvatemalas stāstīja, ka viņas organizācija uzņem brīvprātīgos no ASV, taču viņiem nekad nav bijusi sadarbība ar Eiropu, kas būtu ļoti interesanti.”

Bet kāpēc esmu Nikaragvā, nevis Gvatemalā? „Soluciones Comunitarias” ir organizācija, kas strādā Gvatemalā, Nikaragvā, Ekvadorā, Dienvidāfrikā un Dominikas Republikā. Pēc skype sarunas ar Gvatemalas organizācijas pārstāvi Lidiju par EBD programmu, manu pieredzi sadarbības un starptautiskajās aktivitātēs un pašas organizācijas vajadzībām, viņa man piedāvāja iespēju darboties Nikaragvā, kur nepieciešama palīdzība organizācijas attīstībā. Tā aizsākās mana sadarbība ar „Soluciones Comunitarias” organizāciju un „Social Entrepreneur Corps” programmu. 2011. gada maijā, atlidojot no Kanādas, kur es satiku mana EBD projekta „krustmātes” – Lilitu un Mišelu, saņēmu ziņu no ZNVOC, ka mans projekts uz Nikaragvu ir apstiprināts!!!

Pamazām sāku skatīties informāciju par Nikaragvu, jo pirms tam vairāk domāju par savu projektu un ko es tajā darīšu, nevis par Nikaragvas dabu, kultūru un sabiedrību. Latvijā, dzirdot par Nikaragvu, man jautāja: „Kāpēc uz Āfriku?”. Tas bija signāls, ka esmu izvēlējusies īsto valsti, lai varētu ar Nikaragvu iepazīties tuvāk; daudziem iespaids par Centrālameriku ir saistībā ar 80-tajos notikušo sandīnistu-sociālistu revolūciju, narkotiku biznesu un nedrošību. Starp citu, saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegto informāciju, Nikaragva ir drošākā Centrālamerikas valsts.

Mana mājvieta – Granada, kas ir viena no senākajām koloniālajām pilsētām Centrālamerikā, atrodas „spāniskajā pusē”. Manas spāņu valodas nodarbības sākās jūlija vidū; to mērķis bija apgūt gramatikas pamatus un pavisam vienkāršu sarunvalodu, lai, ierodoties Nikaragvā, varētu saprast uzrakstus un izveidot vienkāršu sarunu. Nikaragvā spāniski brīvi runāju jau pēc 3 mēnešiem, pateicoties dzīvošanai viesģimenē.

Par savu došanos uz Nikaragvu stāstīju arī divās radio stacijās – „European Hit Radio” un „Radio 101”, kā rezultātā jau pēc pirmās intervijas man radās fantastiska iespēja iepazīties ar vienīgo latvieti, kas dzīvo Nikaragvā. Boriss Rozenbergs Centrālamerikā nokļuva 50-tajos, domājot, ka Latvija viņam zudusi uz visiem laikiem. Taču 1994. gadā radās iespēja apciemot dzimteni. Tagad Boriss katru gadu uz pāris mēnešiem apciemo Latviju. Viņš bija liels palīgs, lai varētu sagatavoties Nikaragvas un tās kultūras uztverei. EBD gada laikā piedzīvoju 2 niecīgas zemestrīces un 2 vulkānu izvirdumus, kas nebija paniku raisoši. Starp citu, Nikaragvā ir viens aktīvs vulkāns Cerro Negro, no kura var braukt lejā ar dēli, protams, gida uzraudzībā.

Pienāca 2011. gada 28. septembris, kad Latvijā bija aptuveni +15 C. Zināju, ka dodos uz valsti, kurā gaisa temperatūra konstanti turas ap +30 C visa gada garumā. Tātad pirmā atšķirība no Latvijas – Nikaragvā visa gada garumā ir vasara, vismaz manā, latviešu, izpratnē. Te vietējie gadalaikus iedala vasaras un ziemas sezonā. Vasaras sezona skaitās no novembra līdz aprīlim, bet ziemas sezona – no maija līdz oktobrim. Kā tās izpaužas? Ziemas sezona ir lietus sezona, bet vasaras – sausā sezona. Un tas lietus jau arī nelīst konstanti nedēļām no vietas, tikai iepilina pa kādai pēcpusdienai. Kā jau iepriekš minēju, tad latvietim visu gadu te ir vasara.

Ja liela daļa draugu un paziņu pirms manas prombraukšanas vairāk bažījās par to, ka es būšu vienīgais gaišmatainais cilvēks Nikaragvas sabiedrībā, tad jāatzīst, ka vācieši, holandieši un amerikāņi Granadā ir lielā skaitā. Viņiem Nikaragva jau ir sen atklāta zeme, kur investēt: iegādāties īpašumus, nodarboties ar biznesu, atvērt bārus un atpūsties brīvdienās. Starp citu, viena holandieša vadīta restorāna īpašnieks atrodas starptautiskajā meklēšanā par naudas izkrāpšanu no Nīderlandes valdības, kas bija piešķīrusi finanses dokumentālas filmas veidošanai, bet jau 3 gadus paspējis nodzīvot Nikaragvā. Lieliska vieta, kur pazust bez pēdām. 

Pāris valodas kultūras īpatnības, ko ievēroju jau pirmajā mēnesī – draugi un paziņas viens otram, satiekot uz ielas, saka adiós, kas nozīmē „uz redzēšanos”. Tas nenozīmē, ka viņi viens otru negrib redzēt, vienkārši tā te ir pieņemts. Tāpēc bieži nikaragvieši pārtulko pa tiešo uz angļu valodu un, tev paejot garām, saka – goodbye. Uz ielas daudzi sveicina, it īpaši vīrieši, un tad ir jāklausās gandrīz no katra stūra komplimenti: linda, guapa, preciosa... (visiem vārdiem ir viens tulkojums – skaista). Cilvēkus, kam ir gaiša ādas krāsa, apzīmē ar vārdu chele, kas ir pārveidots no vārda leche (piens). Chele var būt arī nikaragvietis, kas ir gaišāks par pārējiem. Ārzemniekus, visbiežāk amerikāņus, sauc par gringo vai gringa. Cenšos skaidrot, ka es gan neesmu gringa, bet gan tikai brīvprātīgā no Austrumeiropas un es nevaru investēt naudas summas, piemēram, zemes gabala iegādē vai restorāna izveidošanā. 

Mana Nikaragvas viesģimene ir lieliska. Tajā ir trīs bērni: Ronaldo, kuram ir 23 gadi un kurš studē arhitektūru, taču papildus vēlas kļūt par mācītāju; Armando, kuram ir 18 gadi, februārī uzsāka mācības universitātē, lai kļūtu par inženieri; Nasareta, kurai ir 6 gadi, janvārī uzsāka mācības 1. klasē. Mamma Marta strādā par sekretāri un grāmatvedi cukura aģentūrā, bet tētis Ronaldo nodarbojas ar dabīgo zāļu tirdzniecību. Vēl ir vectētiņš Armando, kurš dzīvo pa mājām un vienmēr zina par jaunumiem uz ielas. Esot ikdienā kopā ar ģimeni, manas valodas zināšanas papildinājās zibenīgi.

Kas ir mana brīvprātīgā darba projekts? Mana uzņemošā organizācija „Soluciones Comunitarias” darbojas caur tādu sociālās uzņēmējdarbības modeli kā „micro-consigment” jeb latviski tieši tulkojot – „mikro-sūtījums”. Tas viss notiek tā – dodamies ciematu izpētes vizītēs, kur meklējam kopienu līderus un stāstām par organizāciju, kādus pakalpojumus un produktus piedāvājam. Viens no galvenajiem produktiem ir brilles lasīšanai un darbam tuvumā, jo lielākajai daļai cilvēku, sasniedzot 35 gadu vecumu, jau sākas dabīgs novecošanās process, līdz ar to arī redzes pasliktināšanās tuvumā.

Daudzi domā, ka tā ir slimība, bet mēs stāstām, ka tas ir dabīgs stāvoklis, kuru var atrisināt, lietojot brilles. Otrs produkts, ko piedāvājam, ir kvalitatīvas saulesbrilles un pret UV stariem aizsargājošas brilles. Pirms tam nebiju dzirdējusi par tādu acu slimību kā „carnosidad”, un es pat nevaru atrast tulkojumu šim vārdam latviski, kad no viena acs kaktiņa pamazām aug bieza, gaļīga kārta, kas var pārklāt aci, un cilvēks zaudē redzi. Tas rodas klimata ietekmē: saule un UV stari, putekļi un dūmi, sausums.

Centrālamerikas klimats ir lieliska vieta šādas acu slimības attīstībai, jo saule spīd gandrīz katru dienu, cilvēki strādā uz lauka, gatavo ēdienu uz malkas plītīm, vairāk kā 6 mēnešus no vietas nelīst lietus, ceļi un pagalmi ir putekļaini. „Carnosidad” var pārstāt veidoties tikai tad, ja lieto labas no UV stariem aizsargājošas brilles, taču tas nepazūd, no tā var tikt vaļā tikai ar ķirurģisku procedūru, bet arī pēc tam ir jālieto šīs aizsargājošās brilles, lai kaite neatgrieztos. Mēs skaidrojam, ka tirgū nopērkamās brilles ir bez UV staru filtriem un nodara lielāku ļaunumu, jo tumšā lēca veicina acs zīlītes paplašināšanos un gaisma nodara lielāku kaitējumu acij.

Izglītošana Nikaragvā ir ļoti svarīga, jo cilvēki saprot un domā par savu veselību, ja viņiem izskaidro. Dažreiz esmu pat pārsteigta, ka ļoti nabadzīgs laukstrādnieks aizrautīgi klausās par redzes veselību un ir sajūsmā par iespēju bez maksas veikt redzes pārbaudi un iegādāties brilles lasīšanai par daudz zemāku cenu nekā optikas veikalos. Pēc prezentācijas parasti nosakām datumu, kad atgriezīsimies ar redzes kampaņu, lai cilvēki laukos jau zinātu laicīgi sagatavot naudiņu. Tas ir ļoti svarīgi, jo algas dienas ir dažādos laikos, atšķirīgi no ciemata uz ciematu, un tie paši 4 lati par brillēm lasīšanai ir daudz.

Tā kā liela daļa cilvēku laukos dara gadījuma darbus un saņem aptuveni 2 latus dienā, no kuriem jāpabaro vismaz 5 cilvēku ģimene, tad nikaragvieši dzīvo šodienai, pērk tikai to, kas nepieciešams šeit un tagad. Līdz ar to brilles parasti ir otrā vai trešā plāna produkts, lai arī cilvēki zina, ka tās palīdzēs uzlabot viņu dzīves apstākļus. Nikaragvā, skaidrojot projektus un kampaņas, nevar lietot lielus un gudrus vārdus, kādus esam pieraduši klausīties Eiropā. Tāpat, plānojot kampaņas, mums ir arī  jādomā, kad veiksim kampaņas reklamēšanu – ja to darīsim 2 nedēļas pirms kampaņas, tad vienkāršais nikaragvietis par to aizmirsīs, jo te cilvēki neko nepatur prātā ilgi, ja to darīsim tikai 1-2 dienas līdz kampaņai, tad cilvēki sūdzēsies, ka viņiem nav bijusi iespēja sagatavot naudiņu. Līdz ar to ļoti svarīga ir kopienas līdera loma, kas atgādina sava ciemata iedzīvotājiem, ka būsim pie viņiem tādā un tādā datumā.

Redzes kampaņas veic mūsu apmācītie konsultanti. Personīgi es esmu apmācījusi 7 konsultantus un priecājos, ka viņi uzrāda labākos rezultātus Nikaragvā. Mūsu konsultantes ir sievietes, parasti mājsaimnieces, bet gadās arī pa kādam vīrietim. Kāpēc sievietes? Jo visbiežāk vīrieši strādā, lai ģimenēm būtu ienākumi, bet sievietes mājās audzina bērnus. Un laukos, ja pajautāsiet sievietei, ar ko viņa nodarbojas, visbiežāk dzirdētā atbilde būs – mājsaimniece (spāniski ama de casa). Man dažreiz pat šķiet traģisks mājsaimnieces liktenis Nikaragvas laukos: sievietei ir 22 gadi, bet jau 3 bērni, vīrs strādā lauksaimniecībā, viņa pati visu dienu mājās virtuvē, gatavo ēdienu uz malkas plīts, pie reizes jāpieskata bērni, jāapkopj māja utt.

Parasti tādām sievietēm ir tikai vidusskolas izglītība un nav bijusi iespēja attīstīt karjeru. Tāpēc viens no servisiem, ko piedāvājam, – kļūt par konsultantu mūsu organizācijā, lai apgūtu sociālā biznesa iemaņas, kas viņām varētu būt noderīgas arī citās dzīves situācijās: prezentēšanas prasmes (organizācija), produktu apmācība (brilles), pakalpojuma sniegšana (redzes pārbaude), teritorijas izpēte (ciemati, kurus vērts apmeklēt), kā runāt ar kopienas līderi, publicitāte un pati redzes kampaņa, inventarizācija un naudas plūsma. Par katru pārdoto produktu daļa ienākumu pienākas konsultantiem un daļa – „Soluciones Comunitarias” organizācijai, lai varam no jauna iegādāties nepieciešamās preces.

Tā ir lieliska iespēja mājsaimniecēm izrauties no ikdienas darbiem, lai 4 dienas mēnesī varētu strādāt redzes kampaņās – tas ir minimums, ko mēs lūdzam, lai arī viņas varētu kaut ko nopelnīt, jo katrs pārdotais produkts ienes vien dažus santīmus viņu kabatās. Ja konsultanti strādā labi, tad var nopelnīt līdz pat 20 latiem mēnesī, kas par 4 darbdienām Nikaragvā ir ļoti daudz.

Parasti atbalstu konsultantus viņu redzes kampaņās un cenšos pēc iespējas vairāk izbraukt uz dažādiem ciematiem. Atsevišķās kopienās jau mūsu kampaņas pazīst kā „Santas projektu”. Nikaragvā ļoti liela nozīme ir pašu nikaragviešu teiktajam vārdam un pieredzei – kaimiņš pastāsta kaimiņam, viens līderis – citam. Uz vienu no redzes kampaņām atbrauca kopienas līdere, kas dzīvo aptuveni 20 km attālumā, lai tikai mani satiktu un lūgtu braukt arī pie viņiem.. Atgriežoties kādā no ciematiem, cilvēki tevi atceras un sveicina. Un jautājot, kā viņiem iet, vienmēr tiek saņemta atbilde: „Bien, gracias a Dios!” (Paldies Dievam, labi!)

Papildus uzņemošās organizācijas ikdienas darbam man bija iespēja piedalīties un pašai organizēt arī citus projektiņus. „Soluciones Comunitarias” ir lielisks sadarbības partneris – bērnu un jauniešu centrs APAN (Asociación Pro Ayuda a la Niñez Nicaragüense – Biedrība Nikaragvas bērnu atbalstam) Diriambā. APAN centrs ikdienā nodrošina interešu izglītības aktivitātes bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem: zīmēšanas nodarbības, šūšanas prasmju apgūšana, skaistumkopšanas apmācība, dejotapmācība, pavārmāksla, galdniecības prasmes, otrreizēja materiālu pārstrāde. Pati piedalījos vairākās no šīm aktivitātēm. Piemēram, ļoti interesanti, kā no veciem žurnāliem var izgatavot rokassprādzes vai no izlietotas kafijas paciņas – maciņu, kur glabāt, piemēram, kosmētiku. Mani ļoti pārsteidza tas, ka jauniešu centru apmeklē vairāk puiši nekā meitenes, un tieši puiši ir aktīvākie, kas piedalās zīmēšanas un šūšanas nodarbībās. Latvijā valda diezgan daudzi stereotipi par sieviešu un vīriešu darbiem. Nikaragvā puiši mācās valodas, bet meitenes – fiziku, matemātiku.

Viens no organizācijas „Soluciones Comunitarias” dibinātājiem Gregs van Kirks šī gada aprīlī saņēma starptautisku balvu kā gada sociālais uzņēmējs Latīņamerikas reģionā, kas ir milzīga atzinība viņa darbam un organizācijai kopumā. Mans EBD projekts beidzās 30. septembrī, bet es vēlos sekot līdzi mūsu konsultantu izaugsmei, pielikt savu roku organizācijas attīstībā, apgūt jaunas sociālās uzņēmējdarbības programmas un turpināt iepazīt viesmīlīgos un smaidīgos nikaragviešus, kā arī nemaz neskumstu pēc ziemas apģērba, tāpēc ar uzņemošo organizāciju esmu vienojusies, ka Nikaragvā strādāšu vēl gadu, jau kā reģionālais koordinators. Piedzīvojums, trokšņi un krāsainība vēl nebeidzas!

Santa

Ja Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras mājaslapā norādīta saite uz citu iestāžu vai privātpersonu mājaslapām, kontiem vai vietnēm, par attiecīgajos informācijas resursos ievietoto informāciju Jaunatnes starptautisko programmu aģentūra neatbild.