Mana dzīve, pieredze un atmiņas par EVS Slovēnijā

Mans Eiropas Brīvprātīgais darbs (EBD jeb angliski -EVS) stāsts sākās senāk, tikko beigusi vidusskolu bez dziļas pārliecības, ko nu iesākt ar savu dzīvi. Pieteicos EVS projektam Itālijā, bet diemžēl papīra virpulī mans pieteikums nozuda, secināju „Nu, nav lemts”. Pēc studiju pabeigšanas ar LIELĀS krīzes iestāšanos „īsto” darbu neatradu, atgriezos pie sava lielā sapņa - EVS.

Nosūtītājorganizāciju atradu diezgan viegli, pajautāju bijušajai klasesbiedrenei, kas aktīvi darbojas Jelgavā ar jauniešiem, viņa ieteica „Zemgales NVO centru”, un jau pēc 4 dienām biju ofisā, lai satiktos ar savu koordinatori Zani. Biju sevi jau sagatavojusi lielai un ilgajai „pareizā” projekta meklēšanai, bet Zane man, kā no zila gaisa, piedāvāja jau apstiprinātu projektu, kas nozīmē, ka uz projektu kāds bija pieteicies, bet kāda iemesla pēc projektā piedalīties nevar. Un par pārsteigumu man projekta saturā bija tas, ko es vēlējos, jo mana izglītība ir saistīta ar sabiedriskajām attiecībām, un man mērķis bija doties uz projektu, kurā ir iekļauta multimediju programmu apguve, pasākumu organizēšana un darbs ar jauniešiem.

Līdz ar to man īsti pat nebija jautājumu, kura valsts un pilsēta, man vienkārši vienas dienas laikā bija jāuzraksta CV un motivācijas vēstule, ko es arī izdarīju. Apstiprinājumu saņēmu 2 dienu laikā, un man jau pēc 5 nedēļām - 1. jūnijā bija jādodas (izrādījās) uz Slovēniju, 5. lielāko pilsētu Velenje. Tanī pašā dienā, kad saņēmu apstiprinājumu, uzrakstīju atlūgumu, paziņoju, ka izvācos no dzīvokļa, atteicos no interneta un paņēmu pēdējo mēnesi Latvijā kā atvaļinājumu laukos.   

Svinīgā ierašanās Slovēnijā - pusnaktī, ar plašu smaidu no sagaidītāja pēc divu stundu brauciena augšā, lejā, pa labi, pa kreisi pilnīgākajā tumsā un lietū, sapratu, ka nejūtos labi, bet tā jau es arī biju domājusi, pēc „plakanās” Latvijas katrs paugurs šķita šķebīgs, tur pauguriņu un tādi lielāku kalniņu ir DAUDZ.

Tā sākās man lielais piedzīvojums ar tumsu un šķebīgu dūšu! Pulksten divos naktī uzrāpjoties uz 6 stāvu, kurā atradās mans lieliskais divistabu dzīvoklis (kurš bija jādala ar citiem brīvprātīgajiem) ar balkona terasi (pa kuru izkļūšana bija pa logu), bija lieliska sajūta, zināju, ka šīs būs labas mājās uz nākamajiem deviņiem mēnešiem (diemžēl bez interneta, kuru dzīvoklī ievilka tikai pēc 4.5 mēnešiem, bet internetu devos izmantot uz viesnīcu, kura atradās tās pašas ēkas 1. stāvā). Mana istaba bija milzīga, ar milzīgu gultu un dīvānu...ko gan vairāk var vēlēties?

Mani EVS biedri bija trīs puiši no Turcijas, katrs bija projektā 3 mēnešus pēc kārtas. Godīgi teikt, WOW radās problēmas, es, dodoties turp, jau zināju, ka būs jādzīvo kopā ar turku puisi (Mustafa), bet pie stereotipiem nepieturējos, jo es pieņēmu, ja jaunietis ir pieteicies par brīvprātīgo, kaut kas kopīgs jau mums ir. Izrādījās, ka NAV! Daudz mēs nestrīdējāmies, jo puisim bija problēmas ar angļu valodu, un mācīties turku valodu man nebija nekādas vēlēšanās.

Cieņa pret sievieti hmmm...pieklibo, bet no šīs situācijas es iemācījos daudz un paaudzināju arī sevi. Otrs turku puika (Uģurs), bija patiešām OK, runāja angliski, pat ļoti labi, atvērts, komunikabls, ballējāmies un strādājām kopā, vēl joprojām sarakstāmies. Trešais puisis (Oktays), jauks, kluss un angliski, var teikt, nerunājošs, un problēmu nekādu, respektējām viens otru. Varbūt man bija mazliet skumīgi, ka ar dažiem no maniem biedriem nevarēja būt saskaņa un vienkārši nesanāca būt par labiem draugiem, jo it kā bijām vienā un tajā pašā situācijā un spētu viens otru atbalstīt un saprast, bet diemžēl nekā.   

Uzņēmējorganizācija darbojas ar jauniešiem, organizācija sastāv no „Jauniešu centra Velenje”, kurā es arī lielākoties darbojos. „Multimediju centrā KUNIGUNDA” pavadīju lielāko daļu sava brīvā laika, pašmācības veidā apgūstot dažādas programmas. „eMCe plac” klubs sadarbojas ar studentu klubu, paguvu arī tur piestrādāt un izklaidēties. „Jauniešu viesnīca Velenje” - manas otrās mājas Velenje, jo izmantoju tur internetu, bet, pateicoties tam, satikos ar daudz jaukiem cilvēkiem, viesnīcas viesiem un iepazinos ar vienu no maniem labākajiem slovēņu draugiem, jo puisis strādā recepcijā, un mēs kopā pavadījām ļoti daudz laika. Viņš bija Erasmus students Latvijā, līdz ar to kopā staigājām pa Latvijas atmiņu takām.

Projekts uz papīra ārkārtīgi jauks un interesants, realitāte bija savādāka, projekts tika iesniegts tāds pats ik gadu, nekas netika pārrakstīts. Bet organizācija ir mainījusies, un projektā piedāvātas aktivitātes nav iespējamas. Ņemot to vērā, organizācijas darbinieki šobrīd ir stingri pārliecināti, ka latvieši ir darbaholiķi, jo es bez darba sēdēt vienkārši nevarēju, pilsēta nebija tik liela, lai atrastu izklaides katrai dienai un ceļošanai ir nepieciešamas finanses, spēja loģiski tērēt tik minimālus ienākumus radās tikai laika gaitā. Beigu beigās es darīju visus darbus, ko man piedāvāja, organizācijas darbinieki mani centās atbalstīt visos iespējamajos veidos, meklējot man dažādus darbiņus un arī izklaides veidus, un tos tagad es pat uzskaitīt visus nevaru, vienkārši to bija tik daudz.

Daļiņa no darbiņiem - klubā strādāju par viesmīli, fotografēju un filmēju koncertus, pasākumi; viesnīcā strādāju gan viesu uzņemšanā, gan tīrīju istabas, mazgāju veļu, taisīju brokastis viesiem; multimediju centrā – veidoju filmiņas, gan par aktivitātēm klubā, gan organizācijā, mācījos strādāt ar programmām, kā arī runājos un palīdzēju dažos darbiņos lieliskajai sekretārei Tjaši. Galvenokārt darbojos jauniešu centrā – katru dienu mācību gada laikā no 4-8 pēcpusdienā, spēles, workshop, ēst taisīšana ect. Kopā ar savām divām „mentor” padomdevējām Jasminu un Iru (parasti EVS ir viens padomdevējs, man bija divi). Izklaides pasākumi – dažādu viesnīcu un organizāciju atklāšanas, studentu nometne, izbraucieni uz citām pilsētām, intervijas TV, radio un avīzēs.

Starp citu, kamēr atrados Slovēnijā, projekts tika pārrakstīts un nu atbilst patiesībai.

Meklējot, ar ko sevi nodarbināt, izlēmu, ka jāķeras klāt pašas personīgajam projektam, ņemot vērā, ka organizācija mani visā atbalstīja. Ja es izlemtu taisīt raķeti, man būtu atbalsts, bet es izlēmu, ka veidošu tūristu gidu jaunajiem ceļotājiem un citiem EVS dalībniekiem, kas ieradīsies Velenje. Projektu noslēdzot, buklets man bija uz rokas!  

Cilvēki Slovēnijā ir ārkārtīgi laipni un smaidīgi, man kā jau tipiskai latvietei tas šķita aizdomīgi. Un no vienas puses - pareizi jau arī bija, ka neatslābinājos tik ļoti un aizdomīgums attaisnojās. Ja latvietis, satiekot jaunu cilvēku, ietur distanci, iepazīst cilvēku tuvāk un tad izlemj, cik draudzīgs vēlas būt, tad tur ir citādāk - slovēņi jebkuru cilvēku uzņem ar atplestām rokām un plašu smaidu, un tad, kad tu jau esi pieradis, ka visi riņķī tev smaidīgi ļautiņi, tad tu vairs neesi jauniņais un attieksme mainās. Protams, ne jau visi cilvēki ir tādi, bet man bija vilšanās brīži, lai nu kā arī būtu, dodoties prom, man Slovēnijā palika draugi, no kuriem šķiroties man bira asaras. Tā ka atradu tur arī labus, pat ļoti labus cilvēkus. Kā sacīju vienā no intervijām - „Slovēnijā, tāpat kā visur citur, tu vari satikt jaukus, trakus, interesantus, stulbus, vieglprātīgus, ļaunus etc. cilvēkus.”

Ēdiens, nu, JĀ, bija kā bija, sākumā man bija paredzēta viena ēdienreize restorānā, divu minūšu gājienā no dzīvokļa, bet...nu...ēdienā tiek izmantots ĻOTI daudz eļļas un etiķa, man pie sirds tas negāja pavisam. Tādēļ pēc pirmajām dienām atteicos no iešanas uz restorānu, un tādā veidā man bija jāgatavo ēdiens paši, ar 240 eiro lielu rēķinu veikalā, it kā nav slikti, liela naudiņa. Bet nekur citur es iepirkties nevarēju, līdz ar to - ja es vēlējos doties uz cafe, man bijā jāmaksā no 85 eiro lielās kabatas naudas. 

Izklaidējos diezgan daudz, bet, protams, es strādāju klubā līdz ar to kluba pasākumi katru nedēļas nogali, kluba kafijas bārā strādāju katru dienu vasarā un ziemā no ceturtdienas līdz svētdienai no 13.00 līdz pusnaktij. EVS pasākumos iepazinos ar daudziem lieliskiem cilvēkiem, kuri strādāja interesantās vietās, kuras varēja - un es pat teiktu, bija nepieciešams apciemot. Līdz ar to daudz ceļoju pa Slovēniju un ne tikai, bija tā laime apceļot arī tuvākās valstis – Itālija, Bosnija, Ungārija, arī ceļojumi pilni piedzīvojumi, pēc Bosnijas piecām dienām, atgriežoties Slovēnijā, noslimoju divas nedēļas (par ceļošanas iespējām jāsaka lielais paldies vecāku finansiālajam atbalstam).

Bet mana galvenā izklaides vieta bija Ļubļana, es iepazinos ar citiem brīvprātīgajiem, kuriem mītnes vieta bija galvaspilsēta; puisis no Spānijas - Nacho un meitene no Somijas - Sanni, kā arī caur šiem brīvprātīgajiem iepazinos ar vienu no labākajām Slovēnijas atmiņām Luciju. Traki jautras ballītes un piedzīvojumi, viens no tiem, reklāmas filmēšana „Condoms are sexy”, skraidīju apkārt pa visu Ļubļanu vairākas dienas, -5 grādos, tērpusies baltā ar baltu seju un uzrakstu uz krūtīm HIV, C hepatīts etc., gala rezultātu vēl neesmu redzējusi, bet noteikt būs labi!       

Kas man ļoti pietrūks ir MANI EZERI, 15 min. gājienā no mana dzīvokļa (Nu re, vēl joprojām saku - mans dzīvoklis, kurš, starp citu, man vēl joprojām pietrūkst.) ir Velenje lepnums un prieks, trīs skaisti, sakopti un man ļoti mīļi ezeri, tie zina par mani daudz, parasti devos tur, lai iegūtu enerģiju un atstātu tur sliktās domas, vai vienkārši, lai rakstītu savu dienasgrāmatu (kuru rakstīju diezgan regulāri). Daba ir patiešām pasakaina, pēc plakanās Latvijas, kalnainā Slovēnija ir citādāka, kad no rīta pamodies un paskaties pa logu un tu redzi to kalnaino sapni...WOW! Kaut gan jāsaka, ka esmu dabas mīļotāja, līdz ar to būt tur bija īsta mmmmm.  

Grūti brīži, tādi patiesi plīsumi man bija divas reizes, pēc pirmajiem trijiem mēnešiem bija doma doties mājās un miers. Pēc vasaras nejutu nekādu gandarījumu par projektu, jo biju tikai skraidījusi riņķī un darījusi šādus tādus darbiņus, bet es saņēmos, es tik viegli nepadodos. Otrs plīsums bija, kad otrs turku brīvprātīgās (Uģurs) devās prom, tas ir - atkal pēc trim mēnešiem, bet šinī gadījumā bija mazliet citādāk, jo devās prom draugs un man bija jāpaliek, bija skumīgi un tā īsti neko negribējās, bet es biju iesākusi veidot savu bukletu, līdz ar to es izlēmu, ka pabeigšu iesākto. Bija skumīgi brīži, kad dikti gribējās mājās, man gan tagad jāsaka paldies maniem atbalstītājiem, gan Slovēnijas draugiem, gan manai ģimenei un draugiem Latvijā, bet arī tagad ir skumīgi brīži, kad gribas uz Slovēniju, tur galu galā bija manas mājas uz 9 mēnešiem.

Domā, no kuras puses gribi, prieka bija vairāk, vai prieks bija stiprāks par skumjajiem brīžiem.

Bija plusi, bija mīnusi – vai nožēloju, ka aizbraucu? Noteikti, NĒ, vai esmu mainījusies? Noteikti, jā, vai uz labo pusi, kas to lai zina, bet tāds ir fakts! Esmu atgriezusies pirms nepilniem diviem mēnešiem un vēl joprojām ilgojos pēc Slovēnijas, pēc maniem draugiem, lieliskās dabas, multimediju centra un traki jautrajām ballītēm.      

Bet es vēl joprojām esmu kaut kur gaisā, vēl neesmu nolaidusies uz zemes...vēl neesmu visu "apsmadzeņojusi", bet gan jau laika gaitā, man nemanot nāks lielā apskaidrība, kas un kā bija, ko un no kā ieguvu! Viens no galvenajiem ieguvumiem, ko saprotu jau tagad, man ir ļoti daudz draugu, ļoti daudz valstīs...un man ir tik ĻOTI liela vēlēšanās viņus apciemot!

Ausma