Man Latvija ir piemērs, kā lepoties ar savu valsti

Vēstule no Paulius, kurš no 2014. gada septembra līdz 2015. gada augusta beigām Latvijā piedalās jaunatnes organizācijas "Klubs "Māja" – jaunatne vienotai Eiropai" rīkotajā Eiropas Brīvprātīgā darba projektā. Vēlamies piebilst, ka vēstuli jau oriģinālā Paulius ir rakstījis latviešu valodā, tai ir labots tikai atsevišķu vārdu lietojums.

Sveiki,

Mani sauc Paulius Narvydas, un man ir 23 gadi. Pirms "pārlatvēšanas" es biju lietuvietis no mazas pilsētas Prieni, beidzis vēstures studijas Viļņas Universitātē. Dzīve pārmainījās tad, kad nolēmu, ka pēc studijām negribu kādu laiku ne strādāt, ne mācīties tālāk. Pēc meklējumiem internetā atradu Eiropas Brīvprātīgo darbu. Pieteikšanas process šķita sarežģīts, bet man likās vērts atvēlēt tam mazliet laika no bakalaura darba rakstīšanas un pastrādāt pie pieteikuma vēstuļu sūtīšanas organizācijām. Turklāt pirmo impulsu deva tikšanās ar manu tagadējo nosūtītājorganizāciju, kura izskaidroja man visu, ieskaitot to, ka nav jābaidās rakstīt e-pastus un painteresēties. Izvēloties uzņēmējorganizāciju, pievērsu uzmanību kaimiņvalstīm. Kāpēc darīju tieši pretēji pārējiem brīvprātīgajiem, kuri grib sauļoties kaut kur Spānijā? Iemesli bija dažādi. 

Vispirms studiju laikā es biju vienu gadu dzīvojis Austrijā, tātad vairāk vai mazāk man dzīve Rietumeiropā bija pazīstama. Otrkārt, zināju, ka tur cilvēkiem ir pilnīgi vienalga, kas tā tāda Lietuva ir un kur vispār tā atrodas, līdz ar to EBD projektā nebūtu iespējams izmantot "lietuviskumu" pilnā mērogā. Turklāt vēlējos uzzināt, kā dzīvo kaimiņvalstīs, salīdzinot ar Lietuvu. Klubs "Māja" pievērsa manu uzmanību, jo tā bija politikas aktualitātēs ieinteresēta organizācija ar noteiktām aktivitātēm, atstājot iespēju pašam izpausties ar savam idejām. Mazsvarīgi nebija tas, ka man būtu iespēja dzīvot Rīgā, mācīties latviešu valodu, kuru biju jau sācis apgūt universitātē, jo to prasīja mans bakalaura darbs. Man nebija nekādas nožēlas par to, ka no projektiem, kuriem pieteicos, tika apstiprināts projekts tieši Latvijā, jo man bija palikušas tikai vislabākās atmiņas no nometnes Mazirbē pirms pieciem gadiem un vienas vizītes Rīgā. Es zināju, ka latviešu tauta ir dziesmota un man nebūs grūti pielāgoties. 

Atbraucot, mums kopā ar otru brīvprātīgo – Paulu no Vācijas,  sākās virkne apmācību, kas ļāva iekārtoties un iedzīvoties. Atbraukšanas treniņš sagādāja iespēju iepazīties ar citiem "likteņa draugiem", parunāt par saviem projektiem, pienākumiem un nākotnes idejām. Oktobrī jau devāmies uz skolām, kas bija mūsu galvenais pienākums līdz vasarai un aizņēma lielāko daļu projekta laika. Būtu grūti saskaitīt visas autobusos pavadītās stundas, bet vislielāko iespaidu atstāja Latvijas skolas, kur man bija forša iespēja būt skolotāja ādā un, izmantojot neformālas izglītības metodes, iepazīstināt skolēnus ar Lietuvu, EBD, Eiropas Savienības vēsturi un Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Protams, ka katra no apmeklētajām skolām man radīja citu iespaidu. Tieši tāpēc, ka iespaidu uzkrājās tik daudz, es tos visus mēģināju apzinīgi fiksēt savā blogā organizācijas mājaslapā.

Mūsu organizācijā pastāv tradīcija, ka katrs brīvprātīgais sākumā iepazīstina gan organizācijas biedrus, gan citus interesentus ar savu valsti. Tā kā Lietuvā ir ļoti populāras tā saucamas "prātu kaujas", es izdomāju arī tādā veidā parādīt savu valsti, iesaistot klātesošos atbilžu meklēšanā uz dažādiem jautājumiem. Viena tēma bija "Lietuva-Latvija", tāpēc es gribu uzdot vienu jautājumu saistībā ar to: kāds pasākums 2003. gadā tika iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā kā nemateriālās kultūras mantojums?

Man bija gods un prieks redzēt cilvēkus Lietuvas Neatkarības dienai veltītajā pasākumā, tieši tajā pašā dienā, kad bija parakstīta Neatkarības deklarācija – 16. februārī. Klātesošie ne tikai uzzināja tā laika vēsturiskos apstākļus, bet arī pēc manas receptes iemācījās vārīt cepelīnus un pēc tam salīdzināja tos ar manis gatavotajiem. 

Sākoties vasarai, skolu apmeklējumus nomainīja nometnes. Kā latviski nerunājoši cilvēki mēs piedalījāmies Juglas vidusskolas angļu valodas nometnē, kur jauniešus aicinājām runāt angliski. Es mazliet izlikos, jo, pateicoties brīnišķīgajām latviešu valodas skolotājām, man ir liels latviešu valodas progress, un projekta beigās es plānoju kārtot latviešu valodas eksāmenu. 

Projekta laikā es piedalījos dažādos lielākos un mazākos pasākumos, sākot jau ar ar organizācijas 20 gadu jubilejas svinībām, pielikt savu roku pie veiksmīgas Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē, piedalīties gan nopietnos, gan jauniešu pasākumos, kuros mēs, cerams, godam pārstāvējām Klubu "Māja". Kopā ar kolēģi no Vācijas spējām iesniegt jauniešu apmaiņas projektu, kas būtu noritējis vēl šajā vasarā. Diemžēl projekts netika apstiprināts, bet visas šim projektam izdomātās metodes vienā vai otrā veidā varēsim pielietot Kluba "Māja" rīkotajā nometnē vēlāk vasarā.

Kā jau iepriekš minēju, man bija jādodas uz skolām visā Latvijā, bet arī ārpus projekta es daudz ceļoju. Līdz ar to man izdevās redzēt tikpat daudz Latvijas, cik vidējam latvietim. Varbūt es visus pārsteigšu, bet vislielāko iespaidu radīja Rēzekne, jo, apmeklējot Rēzekni, var saprast visas Latvijas reģionu attīstības problēmas, sevišķi Latgales, kad politiķi nolemj neatbilstoši Rēzeknes mērogam būvēt labāku koncertzāli nekā Rīgā un lielu jauniešu centru. Jebkurā gadījumā es priecājos, ka Rēzekne ir negaidīti skaista pilsēta ar lielām iespējām. Tā kā es esmu jau gandrīz latvietis, man grūti pateikt, kuras vietas man Latvijā īpaši patīk, jo es esmu iemīlējis visu, taču ticu, ka Rīga ir viena no foršākajām pilsētām Eiropā. Pat mana māsa, kura ir apceļojusi visu Eiropu, to apgalvo, un grib vēl un vēl atgriezties Rīgā. Izmantojot iespēju, es visus tāpat aicinu paceļot pa Lietuvu, un varbūt jūs arī kaut ko negaidītu un ļoti patīkamu atradīsiet – mēs bieži nenovērtējam to, kas ir mums tuvu. 

Es bezgalīgi priecājos, ka sagādāju iespēju parādīt Latvijai sevi. Skatoties no malas, es saprotu, ka latvieši ir ļoti patriotiska tauta. Man tādu iespaidu radīja nedēļa no 11. līdz 18. novembrim, kad vairākums cilvēku staigāja ar piespraustām Latvijas karoga lentītēm, kad tik daudz cilvēku sapulcējās krastmalā, lai aizdegtu svecītes par izcīnīto brīvību. Savukārt Brīvības piemineklis ir kļuvis par ārkārtīgi svarīgu simbolu. Jums ir skaistas Lielvārdes jostas rokassprādzes, kuras simbolizē latviskumu. Protams, patriotiskums atspoguļojas arī Saeimā, kur nacionālistu (pozitīvā nozīmē) partija ir ietekmīga. Man Latvija ir labs piemērs, kur cilvēki lepojas ar savu valsti un iet Eiropas integrācijas virzienā. Pagātne (vēsture), patriotiskums un latviskums, manuprāt, latviešiem ir daudz svarīgāks nekā lietuviešiem.

Tiem, kuri grib kļūt par EBD brīvprātīgo, es ieteiktu vispirms meklēt projekta nozari, kura jums patīk, vai tas būtu darbs jauniešu centrā vai zoodārzā. Galvenais, ka tas jums patiktu, jo, pat dzīvojot foršā vietā, jums būs jāmokās septiņas stundas, piecas dienas nedēļā tur, kur jums nepatīk. Protams, ir svarīgi nenobīdīt savus hobijus vai citas intereses malā un labi apsvērt, vai jūs izdzīvotu mazā pilsētā, – tas Latvijā ir ļoti aktuāli. Pa jokam sakot, EBD brīvprātīgajam Latvijā jābūt gatavam ēst kartupeļus katru dienu, un labāk izvelēties citu valsti, ja jums šie dārzeņi nepatīk!