Maģiskā zeme - Latvija

Fjorilda Kreku savu Eiropas Brīvprātīgo darbu veica Latvijā projekta "Welcome for internationals" ietvaros, kopumā Latvijā dzīvojot no 2015. gada septembra līdz 2016. gada jūnijam. Kādi ir viņas spilgtākie iespaidi? Par to lasi turpinājumā...

Kā šis stāsts iesākās?

Es atklāju vēlmi darīt brīvprātīgo darbu, kad reiz runājāmies ar draugu par nākotni.
Kādus mēnešus vēlāk, viņa saņēma e-pastu no LKSB (Latvijas Kristīgās Studentu Brālības), kurā tika pieprasīts brīvprātīgais no Eiropas, kurš palīdzētu sagaidīt internacionālos studentus Rīgā!
Tika meklēts kāds, kurš ir enerģisks, laipns, būtu priecīgs strādāt internacionālā vidē, spējīgs organizēt kultūras apmaiņas pasākumus.
Draudzene tad man atrakstīja: „Es domāju, ka tu būtu labākais cilvēks šim darbam, tā izskatās it kā viņi meklētu tieši tevi...”
Tā kā projekta pieteikšanās termiņš tuvojās. Man atbilde bija jāsniedz ļoti ātri (dienu vēlāk).
Par Latviju es neko nezināju!
Vienīgā lieta, ko tajā laikā zināju bija “šī valsts ir bijusi PSRS sastāvā daudzus gadus”…
Es devu “JĀ” vārdu, esot diezgan droša, ka organizācija mani tāpat neizvēlēsies!

Sāku runāt ar saviem draugiem par šo iespēju un visi minēja kādas ne īpaši labas lietas par Latviju, piemēram: ka tur ir ļoti auksti; cilvēki nav draudzīgi; ēdiens ir negaršīgs, dienas ir īsas un tumšas.
Internetā sāku meklēt latviešu valodas kursus, taču atradu jebkuru citu valodu, tikai ne latviešu…
Bildes no Rīgas, ko atradu internetā, bija brīnišķīgas, šķita tik skaista pilsēta, bet es joprojām biju nobijusies dēļ visa tā, ko biju par šo valsti iepriekš dzirdējusi, bet te pēkšņi - Pārsteigums!!!
Es saņēmu atbildi no LKSB… viņi apsveica mani kā izvēlēto pretendentu pieteiktajā pozīcijā Eiropas brīvprātīgais Latvijā.

Īsti nevaru pateikt, vai biju bēdīga vai tieši priecīga tajā brīdī.
 
“ONLINE” Studentu festivāls Daugavpilī
Daudz dažādu aktivitāšu gan priekš vietējiem, gan internacionālajiem studentiem, kultūrpieredzes apmaiņa studentu festivālu nedēļas laikā. Tas bija viens no pasākumiem, kuros piedalījos sava EBD laikā.
 
Kā es piedzīvoju auksto ziemu… Maniem draugiem par vienu bija taisnība! Kamēr viņi mājās joprojām staigāja ar īsajām piedurknēm, Latvijā bija ļoti auksts...
 
Kad es atbraucu uz Latviju, mana kolēģe Mārīte sagaidīja mani lidostā ar skaistiem ziediem, viņa apmīļoja mani, palīdzēja ar bagāžas nešanu, paskaidroja kādas lietas par Rīgu, sabiedrisko transportu u.tml. lietām. Viņa palīdzēja man nokļūt mājās. "Labi”, es nodomāju.  Viņa nepavisam nebija nedraudzīga, kā es to biju gaidījusi.

Kad ierados mājās, mana dzīvokļa biedrene Agrita bija pagatavojusi maltīti ar latviešu tradicionālajiem saldumiem un tēju. Tajā reizē ēdu cepumus "Svetlana” pirmo reizi savā dzīvē uzreiz tajos iemīloties.
Divas dienas vēlāk pieredzēju tādu lietu, ka nesot lielu smagu kasti, mani pārsteidza, ka pirmais garāmejošais puisis piedāvāja palīdzību šīs kastes nogādāšanā man nepieciešamajā vietā. WOW, latviešu puiši patiesi ir džentelmeņi!
Tāpat, biju pārsteigta redzot vecu vīru palīdzam savai dāmai izkāpjot no tramvaja... wow, tā ir mīlestība!

Sabiedriskais transports Rīgā ir padārgs, bet tam ir lieliska infrastruktūra. Varu teikt, ka gan mans priekšnieks, gan kolēģi, gan latviešu draugi pret mani bija pat vairāk kā laipni un viņi man lika justies cienītai un aprūpētai kā princesei.

Līdz šim es pastāstīju tikai par cilvēkiem, bet tad parunāsim par laika apstākļiem šeit - Latvijā.

Es ierados 1. septembrī, atstājot 42 grādu siltumu Romā un atklājot 12 grādu vēsmu Rīgā. Nebiju spējīga to pieņemt.

Draugi lika bildes Facebook vēl atrodoties pludmalē, bet es jau valkāju savu vissiltāko mēteli… Zemākā temperatūra, ko jebkad iepriekš pirms došanās uz Latviju biju pieredzējusi bija 0 grādu, bet šeit sajūsmināta pieredzēju – 30 grādu atzīmi, šķērsojot aizsalušus ezerus, veidojot sniega eņģeļus iekrītot sniegā, un tas bija brīnišķīgi, izņemot faktu, ka bija jāvalkā biezas apģērbu kārtas, tā teikt, jātuntuļojas tik ļoti, ka parasti vilku drēbes, kas nosedz pat  visu manu sejas zonu tā, ka ārā paliek tikai acis un mani pašu īsti nevarēja redzēt.  Tādēļ cilvēki nevarēja pateikt – ka aiz šīm visām kārtām tiešam atrodos es.

Sākumā biju pārtuntuļojusies, bet mani latviešu draugi tajā laikā vēl nēsāja drēbes ar īsām piedurknēm... Es tam nespēju noticēt, bet pēc vairākiem mēnešiem es arī varēju sajust, ka sācies pavasaris, pat neskatoties uz to, ka bija -8 grādi, tomēr parādījās saule un es beidzot sajutos tā kā man šķiet šādā laikā sajūtas latvieši.

Biju sajūsmā redzot aizsalušo upi Daugavu un es to ļoti vēlējos šķērsot, taču man to neļāva darīt, jo tas būtu bijis nedroši.

Ziemas ir sarežģītas tieši tā apsvēruma dēļ, ka tās ir aukstas, dienas ir patiesi diezgan īsas un tumšas un vienīgā krāsa, kas šajā laikā valda ir baltums, kas nāk no sniega.
Taču pavasaris un vasara ir brīnišķīgi!

Garas saulainas dienas, īsti nekad nepaliek tumšs. Daudz krāsu, it kā no gleznas, ko gleznojis slavens mākslinieks, kas iespiežas sirdī uz mūžiem.  Kā paradīzē!

Itāļu ēdieni Latvijā

Pēc tam, kad divas dienas jau biju pabijusi Rīgā, izlēmu pagatavot man mīļoto makaronu ēdienu!
Nopirku makaronus, tunci un tomātu mērci... veikalā vairākas reizes vaicāju pēc vienkāršas parastas tomātu pastas bez piedevām, draugi apstiprināja, ka esmu dabūjusi īsto, klasisko! Devos mājās un pagatavoju savu iecienīto makaronu ēdienu tiklīdz kā varēju, ēdiens izskatījās ļoti gardi, bet tad, brīdī, kad ēdienu pagaršoju – ak dieniņ, tomātu mērce bija tik salda, it kā pilna ar cukuru … MAMMA MIA!
Sāku raudāt, jo biju ļoti vīlusies un reize nobijusies par to, ko gan ēdīšu visu atlikušo laiku veselu gadu???

Tad es atklāju LIDO, tur bija tik daudz garšīgu ēdienu, ko pamēģināt, un Kvass, latviešu lieliskais dzēriens. Turp devos bieži arī kopā ar citiem studentiem. Tagad biju mierīga par ēdienu!!!
Gāju uz RTU (Rīgas Tehnisko Universitāti), lai kā ārzemju students apgūtu latviešu valodu Tur es satiku un iepazinu daudzus draugus no dažādām valstīm.  Mana pasniedzēja Ārija, brīnišķīga sieviete, viņa mums centās no visa spēka iedot cik vien spēja...
Iemācījos uzdot dažādus jautājumus, iepazīstināt ar sevi un savu ģimeni...nepavisam slikti!
Vēlējos praktizēties vairāk un līdz gada beigām iemācīties runāt plūstoši, bet latvieši pārāk labi zina angļu valodu, tā ka man gandrīz vispār nebija nepieciešamības nekur praktizēt šo valodu.  

DAŽAS NO AKTIVITĀTĒM, KURĀS PKIEDALĪJOS LATVIJĀ

SSEVS brīvprātgīgie gatavo itāļu pastu
Manās mājās
Iknedēļas tikšanās manās mājās, kopā baudot maltīti, daloties par kultūru iezīmēm un diskutējot Bībeles iedvesmotas tēmas.
 
Nometne “Citi Jāņi”
Es un projekta koordinatore  Mārīte, pēdējā LKSB gada nometnē, reklamējot EVS un ERASMUS + manu kreklu ar uzrakstu RĪGA, kas bija dāvana no LKSB.

Kad ierados, mums bija sagaidīšanas tikšanās no Nacionālās Aģentūras Cēsīs, tur bija gan brīvprātīgie, gan mentori, un tas bija brīnišķīgs laiks, lai labāk iepazītu šo valsti, kultūru un EVS.

Šo 4 dienu laikā, mums bija ļoti noderīgi treniņi un nodarbības un mums viss izdevās lieliski...

Es personīgi izbaudīju katru brīdi, katru cilvēku, ko iepazinu no dažādām valstīm un it visu, kamā viņi dalījās par savas valsts kultūru.

Studentu apmācības līderiem, ko organizēja LKSB Jūrmalā septembra beigās arī bija lieliskas!
Man vajadzēja kādus no semināriem vadīt, pagatavoju itāļu ēdienu, dalījos ar kādam itāļu kultūras iezīmēm un vadīju kādus informatīvus semināru, iedrošinot latviešu studentus pievienoties “EVS”, “ERASMUS+”. Kā pieteikties un kā izvēlēties projektu, kurā iesaistīties.

Oktobrī apmēram 10 dienas pavadījām Daugavpilī, otrajā lielākajā universitātē Latvijā. LKSB tur organizēja studentu festivālu  ’’ONLINE’’, daudzas aktivitātes dienas laikā universitātē  un naktis ar dzīvo mūziku, ēdienu, svarīgām tēmām,  ar īpašajiem viesiem no Lielbritānijas „M. Ots”, teātri un vēl daudz ko citu!!

Visi studenti bija par šo pasākumu sajūsmā!

Man šajā festivālā bija jāorganizē un jāvada Internacionālā studentu diena.

Daudzi studenti no Skotijas, Amerikas, Itālijas, Ukrainas, Latvijas un Latgales reģiona ņēma dalību pasākumā, prezentējot savu tradicionālo ēdienu, tautiskajām dejām u.tml.

Novembrī man bija iespēja piedalīties GLS, pasaules mēroga konferencē/apmācībās līderiem kopā ar kolēģiem no LKSB, tas bija vienreizēji, ļoti noderīgi.

Decembris – pilns ar svinībām! Ziemassvētku balle internacionālajiem studentiem, Ziemassvētku balle latviešu tradīcijās un jaunā Gada nometne Cēsīs.

Bija lieliska atmosfēra un tika iegūtas daudzas jaunas draudzības. Es tad atkal vadīju seminārus, kāda maza grupa Cēsu nometnes ietvaros palīdzēja daudzos organizatoriskos jautājumos.

Mēs bijām prom no mūsu dzimtenēm un ģimenēm, bet mēs pilnīgi noteikti nebijām vieni vai vientuļi!

Šīs nometnes laikā mani kolēģi mani pārsteidza dzimšanas dienā, viņi visu iepriekš bija noorganizējuši un uzdāvināja man dāvanas, kas man tik ļoti patika – divus lielus kliņģerus (latviešu kūku tips) gatavotus tieši priekš manas dzimšanas dienas, viņi dziedāja manu mīļāko dziesmu un dāvāja man daudz jo daudz uzmanības un mīlestības.

Janvārī es piedalījos personāla komandas tikšanās Polijā, tā bija tik svētīta nedēļa, satiku jaunus cilvēkus, apguvu veidus, kā efektīvāk saorganizēt laiku un arī to, kā atpūsties, pat devos slēpot. Beidzot pēc ilgiem mēnešiem es varēju redzēt kādus kalnus.

Februārī mums bija vēl viena studentu līderu nometne Norkalnos. Vieta bija skaista. Tur palīdzēju dažādās sfērās, vadīju kādus no semināriem, informēju studentus par iespējām EVS un  ERASMUS + mums arī bija  vidus posma  apmācības un aktivitātes. Piedalījos un pārstāvēju Latvijas aģentūru, un tas bija lieliski!

Dzirdot par citu brīvprātīgo pieredzi sajutos tā, ka mana organizācija ir patiesi vislabākā, man bija  viss nepieciešamais atbalsts un vēl kas vairāk – izjusta mīlestība. Organizācija man uzticējās un novērtēja manu darbu. Daudzi no viņu vidus nāca klāt un teica labus vārdus par to, ka šis projekts ir ļoti foršs, un ka tas ir apsveicami, ka man ir labas attiecības ar manu priekšnieku un kolēģiem.

Februāris gan nebija tik lielisks, projekta ietvaros vajadzēja atgriezties Rīgā un man notika avārija, man uztriecās auto, tādēļ tiku nogādāta Traumatoloģijas un Ortopēdijas slimnīcā. Tur pabiju 2 nedēļas un vēl pēc tam bija nepieciešams iziet rehabilitācijas kursu.  Tas bija šausmīgs negadījums un  laiks, taču es piedzīvoju reālu Dieva žēlastību, es paliku dzīva un pavisam drīz atkal varēju staigāt. Ārsti un medmāsiņas bija laipni,  viņi man palīdzēja visu manu atveseļošanās laiku slimnīcā.

Martā, lai gan biju vēl slimnīcā, bija laiks gan organizēju ITĀĻU NEDĒĻU ārzemju studentiem, lai plānoto būtu iespējams realizēt, ieradās komanda 5 studentu sastāvā no dažādām  pilsētām Itālijā. Organizējām dažādas diskusijas universitātes un to kopmītnēs Rīgā dienas laikā un īpašus vakarus jauniešu Centrā Vecrīgā ar bezmaksas ieeju.

Vakaru gaitā mēs arvien vairāk uzzinājām par itāļu kultūras iezīmēm, mācījāmies itāļu ķermeņa zīmju valodu, izskaidrojot to nozīmi, cienājām ar īstu itāļu ēdienu, bija krustvārdu mīklas par Itāliju, tās vietām, vēsturi, svarīgām tēmām par kurām vēlāk arī diskutējām, skatījāmies itāļu filmu ’’La vita e’ bella’’ no Roberto Benigni, bija dzīvā mūzika un vēl daudz kas cits.

Studentu vidū daudzi runāja par šo pasākumu. Piedalījās gandrīz vairāk kā 150 studentu ik vakaru. Protams, sājā kopā pavadītajā laikā itāļu komanda iepazina arī latviešu kultūru, tās vēsturi un nogaršoja latviešu ēdienus.

Tas bija Marta sākums, kad daudzi studenti atbrauca uz sava jaunā semestra sākumu un šis pasākums priekš viņiem izveidojās kā silta sagaidīšana.

Pēc šīs nedēļas man bija jādodas atpakaļ uz Itāliju, lai pabeigtu rehabilitāciju un tas aizņēma daudzus garus mēnešus esot prom no Rīgas un mana studentu projekta, es palaidu garām arī vairākas LKSB nometnes.

Es atgriezos Jūnijā, beidzot atkal vietā, ko es jau biju radusi saukt par mājām, vietā, kur atstāju lielu daļu savas sirds, vietā, kas bija manās domās visu rehabilitācijas laiku.  

Man bija iespēja ņemt dalību pēdējā nometnē, kas bija nometne „Citi Jāņi”, tur iemācījos vēl jaunas lietas par latviešu kultūru un šeit piekoptajām folkloras dejām, tad man bija iespēja atvadīties no studentiem, kurus biju satikusi un ar kuriem kopā biju strādājusi visa šī gada laikā.

Viņi bija noorganizējusi atvadu ballīti šīs nometnes ietvaros.

Es jau atkal saņēmu dāvanas, apskāvienus, mīlestību, apsveikuma kartītes un daudzas patiesas asaras.

Tik daudz ko iemācījos pateicoties šīm nometnēm, ieguvu daudz jaunu draugu, guvu iespējas palīdzēt, dalīties, iedrošināt citus iesaistīties EVS un ERASMUS + programmās.

Tas bija lielisks veids, kā mācīties neformālajā vidē, kas sniedz ko vairāk.

 

Stāstu tulkoja projekta mentore Aļona Jurša.