Mācīties dabā. Kāpjot kalnos. Gruzijā.

“Ir pagājušas trīs, varbūt četras dienas. Laika izjūta ir pazudusi un ir ārkārtīgi grūti atgriezties realitātē. Līdz šim man īsti nebija izpratnes par visiem tiem jaunatnes apmaiņas projektiem, bet tad nāca šis programmas “Erasmus+” jaunatnes darbinieku mobilitātes projekts Gruzijā “Walk towards inclusion” par mācīšanos dabā/caur dabu, aktivitātēm dabā un to iekļaušanu mācību procesā. Šo informāciju atceros no pieteikuma anketas,” pirmajos iespaidos uzreiz pēc projekta aktivitātes dalās Antra Austriņa-Seņkāne.

Projekta aktivitāte ilga no 11. līdz 21. jūlijam.
Kas ir vērtīgākais ieguvums no dalības projektā? Kā noritēja mācību process dabā? Par to turpinājumā raksta Antra.
Saņemot apstiprinājumu, pēc prieka fāzes sākās izmisums, jo es nekad nebiju kāpusi kalnos, kas nozīmē, ka man nebija nepieciešamā inventāra, fiziskās sagatavotības, pie tam –, visam pāri bija ļoti šaura personīgā komforta zona.
Neliels ieskats manā projekta dienasgrāmatā.

Pirmā diena
Vakar ielidojām Tbilisi pulksten pusčetros naktī. Ilgi gaidījām bagāžu. Jau paspēju simts reižu iztēloties kā Īrijā pelnīšu naudu, lai iespējami īsākā laikā varētu visiem kompensēt zaudējumus par nebūtībā aizgājušajiem kalnu zābakiem, nūjām un pārējo, kas atradās aizlienētajā koferī. Koši oranžs tas izslīd uz lentas, un es veiklā lēcienā metos to nocelt. Viesnīcā mēs gulēt tikām ap pieciem no rīta. Jau pulksten astoņos biju pamodusies. Mana brīnišķīgā ceļabiedre Madara Skrastiņa ir liela guļava un atteicās celties, tāpēc es viena devos izpētīt rajonu. Ap pulksten divpadsmitiem atgriezos, lai izrakstītos no istabas, lai gan labprāt būtu devusies gulēt diendusu. Atlikušo dienu devāmies iepazīt Tbilisi. Gājām, kur acis rāda un kājas ved. Tās veda tikai uz augšu vien, uz augšu vien. 22 277soļi.
Šodien braucam uz Atskuri, tur arī sāksies šis projekts. Informācija ziņo, ka būs slikts interneta pārklājums.

Otrā diena
Vakar pulksten piecpadsmitos bija paredzēts izbraukt uz Atskuri. Bet Gruzijas realitāte ir tāda – ja esi sarunājis busu divdesmit cilvēkiem ar jumta bagāžnieku koferiem, visdrīzāk atbrauks buss ar desmit sēdvietām bez vietas bagāžai. Mēs izbraucām citā laikā, droši vien pusotru stundu vēlāk. Ceļš veda pavisam netālu no kara zonas. To ir grūti aptvert. Nonākot Atskuri, šoferis atteicās mūs vest kalnā uz nometni, jo tur esot slikts ceļš. Paldies Dievam – otra busa šoferim, kurš transportēja mūsu čemodānus, tā nebija problēma. Šeit ir skaisti. Šodien tiek "lauzts ledus". Man ir jauna Gruzijas ğimene – Khucišvilli, vai kaut kas uz to pusi, tā sastāv no diviem latviešiem, slovēnes, kura latviski prot pateikt "Es neiešu uz veikalu", armēņa un gruzīna. Nav teikts, bet šī, iespējams, būs mana kalnā kāpšanas komanda. Tas vedina mani uz domām, ka tiešām nāksies pašai nest savas mantas, ja nu vienīgi varu cerēt uz armēni vai gruzīni. Toms Ošiņš par manu kluso cerību tika informēts vakar un noteikti neļausies provokācijai. Mums ir jāizvirza mērķi un jānoformulē savas iespējas dalīties. Es izaicinu sevi būt iecietīgai pret līdzcilvēkiem un neizvairīties no pienākumiem, kuri nenovēršami pienāks.

Viena no dienām
Šī diena bija piesātināta ar komandas veidošanas uzdevumiem. Svara atdošana pāros, komandās, visiem kopā, lidošana pretī saulei. Darbs ar trosēm, iešana pa tām. Uzdevuma beigās man sāpēja rokas, bet šī diena mūs pilnīgi noteikti saliedēja.
    
Ir pazudis laiks – diena
Šodien mūs izaicināja piedalīties “SPIDER-PIG” uzdevumā, kas ir iešana pa virvi, turoties pie diviem striķiem, kurus tur četri cilvēki un vēl ir iesaistīta “ķērāju” komanda, ja nu līdzsvars tomēr pazūd. Pusceļā ir jāapmainās ar otru tādu pašu zirnekļcūku. Šis uzdevums tik lieliski parādīja un pierādīja darbu grupā, uzticēšanos, atbildības uzņemšanos, spēju riskēt, izkāpšanu no komforta zonas. Es šo pārbaudījumu neizturēju, sāku kliegt uz savu atbalsta komandu, jo nespēju kontrolēt situāciju, vēlējos nomainīt sastāvu. Šis ir viens no spēcīgākajiem maniem šī projekta iespaidiem, jo ļoti konkrēti atklāja manas problēmas ar spēju uzticēties un atdot kontroli citiem.
Mūsu mentore Kety Zhvania Tyson stāstīja, ka kalni manipulējot ar cilvēku emocijām. Tas arī notika. Jutos, ka man atkal ir trīspadsmit gadi un esmu drāmas karaliene. Dienā pirms kalnu pārgājiena izplūdu asarās, pati nesapratu par ko, bet efekts bija gana iespaidīgs. Visi satraucās un mēģināja noskaidrot, kas noticis. Ir diezgan grūti izskaidrot, ka nekas nav noticis, ja ķermeņa šķidrums gāžas ārā pa acīm un arī degunu, bet par laimi mana latviešu komanda izlikās, ka es uzvedos gandrīz normāli un sapurināja mani ar saviem jokiem. Mans latviešu biedrs mani "savāca" arī, kad kritu panikā, jo mums pašiem bija jāsadalās komandās, kur viens no noteikumiem – mēs nevaram būt kopā ar "savējiem". Tā nu viss beidzās labi, un es nokļuvu sev piemērotākajā komandā.

Pēc 3 dienām
Es mēroju ap piecdesmit kilometriem kalnos, kas ir reizināms ar trīs. Kāpu kalnā un mans iekšējais monologs bija apmēram šāds:"Saknes, skujas, čiekuri, es izlaidīšu garu, smiltis, akmeņi, es izlaidīšu garu..." Pirmais vakars – pirmie pārdzīvojumi un konflikti. Esmu komandā dabūjusi beļģieti, kura ir mans spogulis. Tas ir par daudz. Iespējams, es viņai angliski pateicu kaut ko, ko nebiju domājusi, viņa kliedza uz mani savā beļģu mēlē, es neko nesapratu, vien to, ka viņa bija ļoti nikna un pārgurusi. Man bija jāatrod resursi sevī, lai izlīdzinātu šo konfliktu, jo tas varēja ietekmēt visas komandas ceļu.Tomēr tas bija tā vērts. Esmu ļoti pateicīga Mari par šo pieredzi un mācību. Atpakaļceļu mēs mērojām naktī pa upi. Un pusnaktī gatavojām ēst, cēlām teltis un viens otru nenogalinājām. Mana meita šodien svin piecu gadu jubileju, manis nav klāt.
Pats labākais, kas var notikt pēc pārgājiena, ir silta duša, labs ēdiens un skaista kleita.

“Tuvojas beigas” diena
Refleksijas procedūras daudzās dažādās variācijās – grupās, „ģimenēs”, individuāli, visiem kopā. Esmu emocionāli un fiziski pārgurusi. Esmu iepazinusi sevi no visām tām pusēm, kuras nav patīkami redzēt. Viens izaicinājums pēc otra. Es nevēlos ilgstoši skatīties acīs un dejot tumsā, pārāk daudz esmu atklājusies. Šajā projektā biežāk lietotie atslēgas vārdi ir – komandas darbs, personības attīstība, fiziskās prasmes, sociālās dimensijas un starppersonu attiecības. Protams, šie nav vienīgie, bet tie, kurus es paņemšu sev līdzi no šī ceļojuma. Es ticu, ka dodot jauniešiem iespēju uzņemties atbildību, kā arī pārbaudīt un attīstīt savas prasmes, ir solis pretī veselīgākai pašapziņai.
Ir pagājušas, šķiet, četras dienas, mēģinu atgriezties dzīvē, vēlos realizēt projektus jauniešiem, vēlos pārbaudīt praksē tikko iegūto, vēlos dalīties…

 

Antra Austriņa-Seņkāne, Mālpils jaunatnes lietu speciāliste