Lieliskā dzīves skola Nepālā!

2013. gada 2. janvārī man pienāca anonīma īsziņa: „Apsveicu Jaunajā gadā! Dzirdēju, ka meklē iespēju aizbraukt brīvprātīgajā darbā. Piedāvāju doties uz Nepālu! Ko tu par to teiktu?” Tā nu iesākās manas dzīves trakākais piedzīvojums, kurš beidzās tikai 1. novembrī, kad atgriezos Latvijā. Nepālas galvaspilsētā Katmandu pavadīju pusgadu projektā, kura ietvaros dzīvoju vietējā bērnunamā un mācīju nepāliešu bērniem matemātiku un angļu valodu.

Anonīmās īsziņas sūtītāja izrādījās mana bijusī klasesbiedrene, kas iedeva kontaktinformāciju, lai sazinātos ar nosūtītājorganizāciju no Latvijas. Šīs organizācijas vadītājai aizrakstīju ļoti kaismīgu vēstuli, izsakot savu vēlmi piedalīties šajā projektā. Man vajadzēja izturēt konkursu, jo uz šo vietu bija vairāki pretendenti. Beigu posmā bija Skype intervija ar projekta vadītāju un mentoru no Nepālas – Radžendru. Interneta savienojums starp Latviju un Nepālu nav nekāds spožais, turklāt Radžendra runā ar spēcīgu akcentu, tāpēc intervijas laikā sapratu tikai aptuveni pusi teiktā un atlikušo vajadzēja pašai iztēloties. Tomēr beigās izrādījās, ka Radžendram esmu patikusi, tāpēc jau februāra sākumā zināju, ka 1. maijā lidošu pāri puspasaulei uz mazo kalnu valstiņu Nepālu.

Man bija trīs mēneši, kuru laikā sagatavoties. Kādā veikalā atradu Nepālas sarunvalodas mācību grāmatu un sāku cītīgi iegaumēt šīs valodas skaņas un rakstību. Mēģināju internetā meklēt video ierakstus ar nepāliešu valodas izrunu, bet pēc diviem dažādiem ierakstiem, kuros vieni un tie paši vārdi skanēja krasi atšķirīgi, šai domai atmetu ar roku. Vēlāk uzzināju, ka Nepālā mājo aptuveni 120 dažādas tautības un katrai otrajai ir sava valoda vai dialekts. Lai gan oficiālā valoda ir nepāliešu, nav brīnums, ka divu nepāliski runājošu cilvēku izruna atšķiras.

Iepirku arī vairākas saimniecībā noderīgas lietas un higiēnas preces, jo nebija ne jausmas, vai Nepālā ir iespēja pie tādām tikt. Iegādājos veselus trīs moskītu atgaiņāšanas līdzekļus un kaudzi mušpapīru, bet beigās to visu atstāju Nepālā gandrīz neizmantotu. Veikali šajā valstī ir, tāpēc gan pārtikas, gan saimniecisku preču iegāde problēmas nesagādāja.

Neilgi pirms aizlidošanas piedalījos apmācību seminārā, kuru organizēja mana nosūtītājorganizācija un kura laikā ieguvu praktisku informāciju par projekta gaitu un dzīvošanu citā valstī. Sagaidīju savas reisu biļetes, atvadījos no ģimenes un draugiem, sēdos lidmašīnā un uz pusgadu pametu dzimteni. Reiss vispirms mani aizveda līdz Romai, kur pavadīju pusi dienas, gaidot nākamo lidmašīnu uz Kataru. Romā satikos ar savu projekta partneri no Itālijas – Flāviju. Kopā devāmies tālāk uz Dohu, kur agri no rīta sēdāmies trešajā lidmašīnā, kas ap pieciem pēcpusdienā nolaidās Katmandu.

Lidosta nedaudz atšķiras no Eiropas standarta, sākot ar to, ka vīzu var dabūt uz vietas, par trīs mēnešiem samaksājot 100 ASV dolārus, un beidzot ar to, ka drošībnieki ar pāris vienaldzīgiem rokas mājieniem izdzen mūs ārā no lidostas, nepārbaudot somu saturu. Tas laikam viņiem izlases kārtībā, jo pārējie atlidojušie stāvēja rindā, kuras galā somas laida cauri rentgenam. Kad es pajautāju vietējiem, vai mums ir jāstāv šajā rindā, viņi tik pamāja, lai mēs ejam prom. Tā nu mēs diezgan veiksmīgi un ātri tikām karstajā Nepālas saulē, kur mūs pie lidostas sagaidīja Radžendra un viņa brāļadēls Robinss.

Viņi mūs pa šaurajām, trokšņainajām un pieblīvētajām Katmandu ieliņām aizvizināja uz mūsu mājām nākamā pusgada laikā – Aišvorijas bērnunamu. Tur mūs sagaidīja mazu bērnu bariņš un bērnunama direktore Nirmala ar meitu Pramilu. Vispirms sasveicinājāmies ar Pramilu un pārējiem vietējiem palīgiem, pēc tam visi bērni cits pēc cita nāca mums klāt, sasveicinājās ar jau ierasto “Namaste!” un nosauca savu vārdu. Centos nesmieties, kad pēc “Namaste” un “My name is” atskanēja nesaprotamu skaņu virkne pusminūtes garumā un tad jautājums “What is your name?” Paši mazākie skatījās uz mani lielām acīm, jo ar savu gaišo ādu un acīm vietējo skatījumā šķitu eksotiska būtne. Pat Flāvijai, kā dienviditālietei (no Sicīlijas) pieklājas, ir tumša āda un acis.

Bērni nespēja izrunāt manu vārdu, tāpēc man tika iedots nepāliešu vārds, kas izklausās pēc Onita. Man pastāstīja, ka parasti brīvprātīgajiem iedod vietējo vārdu, jo viņu pašu vārdi ir pārāk sarežģīti. Līdzīgi arī bērniem iedod angļu vārdus, lai brīvprātīgajiem būtu vieglāk tos atcerēties.

Pēc tam, kad visi mazie bērni bija ar sevi iepazīstinājuši, viņi atkal sasēdās glītās rindiņās un sāka kaut ko kopīgi skandināt. Izrādījās, ka divreiz dienā viņiem ir kopīgā lūgšana, kas izklausās pēc nebeidzamas dziesmas. Bija tik dīvaini vērot, kā pat vismazākie dzied līdzi un izpilda visas kustības kopā ar pārējiem.

Mums ierādīja istabiņu bērnunama otrajā stāvā, izrādīja virtuvi, kurā divas palīdzes gatavoja ēst gan bērniem, gan brīvprātīgajiem. Tikām uzņemtas ar lielu pozitīvisma devu un sirsnību, it īpaši bērnunama direktores meita Pramila un dēls Promods mums cītīgi stāstīja par pašu bērnunamu, Katmandu un Nepālu.

Jau pirmajā vakarā vecākais bērns Jogešs jeb Džons mums parādīja vietējos veikalus un vietu, kur iegādāties vietējo SIM karti. Internets mājā bija pieslēgts tikai vienam datoram un darbojās vien tajos retajos brīžos, kad apkārtējā rajonā valdība bija pieslēgusi elektrību. Elektrības esamības grafiku dabūjām jau nākamo dienu laikā, noorganizējām arī bezvadu interneta rūteri, lai abas ar Flāviju varētu sazināties ar mājām. Nākamajā rītā devāmies iepirkties, un pirmās lietas, ko iegādājāmies, bija panna, šķīvji, dakšas un naži, jo nospriedām, ka labāk būs, ja varēsim izmantot pašas savus rīkus, nevis kopējos, jo vienmēr pastāvēja iespēja, ka kāds no bērniem ir saslimis.

Pēc iekārtošanās fāzes sākās Katmandu iepazīšana – visa pirmā nedēļa pagāja, ik dienu izbraukājot pilsētu un apmeklējot tās galvenos apskates objektus, kā arī izbaudot pirmās nepāliešu mentalitātes devas. Satiksme Katmandu ir vienkārši traka, es nekad neko tamlīdzīgu nebiju redzējusi. Neviens nebrauc pēc zīmēm, nav noteikta ielas vidus, visi nemitīgi pīpina, lai tie cilvēki, dzīvnieki vai transporta līdzekļi, kas brauc pretējā virzienā, pavāktos no ceļa. Ir ļoti daudz mopēdu un motociklu, pat vairāk nekā mašīnu. Tomēr kaut kādā veidā šis bardaks funkcionē visai precīzi. Vienā brīdī iedomājos, ka nepālieši ļoti ekonomiski izmanto ceļa platumu – pretējo joslu platums ir atkarīgs no tā, cik mašīnas vai motocikli brauc katrā no tām. Ja vienā virzienā brauc piecas mašīnas, bet pretī nebrauc nekas, tad ceļš pārvēršas par vienvirziena ielu.

Kad uz ceļa, kas līdzīgs grāvim starp diviem augstiem mūriem, satiekas divas mašīnas, uzvar tas braucējs, kurš sparīgāk pīpina un maļas ar rokām. Tas, kurš ir zaudējis, tad mēģina lēnām braukt atmuguriski, līdz viņš atrod kādu caurumu sienā, kur iespiesties, lai palaistu garām uzvarētāju.

Ļoti bieži apkārt var redzēt gruvešus, kuros nekas nenotiek, vai nestabilas stalažas, sastiķētas no pāris bambusiem. Mazi veikaliņi cits pie cita rindojas gar ielas malām. Vietām kukurūza vai kas tamlīdzīgs tiek cepta uz ugunskura gandrīz uz ielas. Visās malās guļ kārni suņi, par kuriem nav skaidrs, vai viņi vēl ir dzīvi. Netīrība ir ik uz soļa. Ja ielas nav piekrautas ar gruvešiem, tad tās ir piedrazotas.

Visi visur brauc ar mopēdiem, un ne tie samazina ātrumu, kad brauc garām gājējiem, ne gājēji īpaši skatās uz mopēdiem, tāpēc nav īsti skaidrs, kā viņi visi vēl ir dzīvi. Uz ielām ir ļoti daudz transportlīdzekļu, kas brauc visos iespējamajos virzienos, bet nav nevienas gājēju pārejas vai luksofora – visi ielu šķērso, kur pagadās.

Daudziem uz sejām ir maskas, jo gaiss ir ļoti netīrs – tikai retā iela ir asfaltēta, no pārējām ceļas putekļu mākoņi. Tāpat no mašīnām bieži vien pavīd melnu dūmu mākoņi. Arī mums maskas bija viens no pirmajiem pirkumiem, jo jau pēc pirmās Katmandu pavadītās nedēļas tiku pie sāpoša kakla. Nospriedām, ka tas radies no augstās putekļu daļiņu koncentrācijas gaisā.

Galvenās pārvietošanās iespējas nodrošina vai nu taksometri, kas ir samērā lēti, vai mikroautobusi, kur šoferim ir palīgs, kas katrā pieturā simt reizes nokliedzas, uz kurieni šis busiņš iet, savāc naudu no tiem, kas iekāpj, un palīdz organizēt satiksmi, ar rokām izvicinot brīvāku ceļu. Tomēr mēs visbiežāk izmantojām autorikšas jeb tuktukus, kas ir motorizēts rikša uz trīs riteņiem un tik vecs, ka bieži vien var redzēt cauri grīdai un sienām, ko robo izrūsējuši caurumi.

Pirmās nedēļas laikā paguvām apskatīt gan ievērojamākās hinduistu un budistu svētvietas, gan Katmandu vecpilsētu – iespaidu pietiekami, tāpēc pievērsāmies pašam bērnunamam. Mūsu pienākumos ietilpa palīdzēšana ar mājasdarbu pildīšanu. Katru dienu, izņemot sestdienu, bērni ap desmitiem rītā dodas uz skolu un četros pārrodas bērnunamā. Pēc atgriešanās viņi novelk skolas uniformas, uzvelk mājas drēbes un sasēžas pagalmā uz vairākiem matračiem un paklājiem, lai pildītu mājasdarbus nākamajai dienai. Šajā brīdī mēs nākam viņiem palīgā – mudinām viņus runāt un lasīt angliski, palīdzam ar rakstiskiem uzdevumiem angļu valodā, kā arī asistējam matemātikas uzdevumu pildīšanā. Pēc mājasdarbu izpildes līdz ikvakara lūgšanai bērniem ir atvēlēts nedaudz brīva laika, kuru izmantojam, spēlējot pagalmā futbolu vai badmintonu. Pēc lūgšanas bērni tiek pabaroti, un jau ap astoņiem vai deviņiem vakarā viņi iet gulēt, lai celtos agri nākamajā rītā, jau ap pieciem.

Pāris reižu pavadījām bērnus uz viņu skolu, kuras direktors mums piedāvāja palīdzēt ar mācīšanu. Dažas dienas atnācām un mēģinājām asistēt bērniem tāpat, kā to darījām bērnunama pagalmā, bet ievērojam, ka tā laikā citi bērni, kuriem nepievēršam uzmanību, neko nedara vai sarunājas savā starpā, bet skolotājs, kurš sēdēja klases priekšā, nezināja, ko iesākt. Sapratušas, ka mūsu klātbūtne skolā veicina nesakārtotību un neefektīvu mācību procesu, atmetām šai domai ar roku. Tā vietā savu laiku veltījām, mācot bērnunama bērnus mājās, pagalmā.

Starp mācīšanas periodiem visa projekta laikā pamanījāmies arī pamatīgi izpētīt gan Katmandu, gan pašu Nepālu, turklāt bijām devušās pat uz netālo Indiju. Lai arī cik raibs šis laika periods sanāca, vislielāko iespaidu uz mani atstāja tieši pēdējais ceļojums jau oktobrī – pārgājiens uz Himalaju ieskauto Anapurnas svētnīcu, kuras skaistums un burvība mani pārņēma spēcīgāk nekā jebkas cits redzētais. Pārgājiena laikā ne tikai uzkāpām vairāk nekā 4000 metru augstumā, bet arī izstaigājām pavisam jaunas un nepārblīvētas takas, baudījām Himalaju panorāmu un Nepālas kalnu, un pauguru maģiju.

Kopumā pusgads Nepālā uz mani atstāja ļoti dažādus iespaidus. Katmandu ir viena no piesārņotākajām pilsētām pasaulē, tāpēc bija tajā grūti iejusties pēc vienas no zaļākajām pasaules valstīm – Latvijas. Uz ielām redzēju izteiktu nabadzību – graustu nebija īpaši daudz, toties manīju daudz sakropļotu cilvēku, pat bērnu, kuri ubagoja. Pilsētās un tūristu apskates vietās nepālieši ir pieraduši pie vieglas naudas plūsmas, tāpēc ir daudz nekaunīgāki par lauku rajonu iedzīvotājiem, turklāt pastāvīgi mēģina apšmaukt ārzemniekus. Jau projekta pašā sākumā mācījos kaulēties, jo parasti īstā cena ir uz pusi zemāka nekā sākotnēji nosauktā, pie kā bija ļoti grūti pierast – gandrīz  katra iepirkšanās reize prasīja daudz enerģijas, lai tiktu pie pieņemamas cenas.

Bērni bērnunamā bija ļoti draudzīgi un atsaucīgi, ar viņiem bija prieks strādāt. Bija grūti pierast pie neprognozējamās elektrības padeves, kā arī pie pastāvīgās netīrības bērnunamā, kur bieži varēja manīt prusakus skraidām apkārt.

Vissāpīgākā tēma bija ēšana – gandrīz visu projekta laiku pārtiku no tradicionālā ēdiena dalh bhat, kas ir rīsi ar lēcu vai pupiņu zupu un dārzeņiem, un no tīra ūdens. Vasaras sākumā vēl bija mango sezona, un šos augļus varēja iegūt par mazām naudiņām. Toties pastāvīgā rīsu klātbūtne jau drīz vien sāka šķebināt. Svaigu gaļu un piena produktus Nepālā ir bīstami patērēt sliktu uzglabāšanas apstākļu dēļ. Bieži vien uz ielām var redzēt jēlu gaļu, kas izlikta 30 grādu karstumā, un tikai reizēm to aizsargā tīkls pret mušām. Toties pienam vietējie zemnieki pielej klāt visu iespējamo, sākot no ūdens un baltas krāsas un beidzot ar hloroformu un kerozīnu ilgākai uzglabāšanai. Tāpēc gan gaļas, gan piena produkti no ēdienkartes tika izsvītroti.

Par spīti visām sadzīviskajām neērtībām, kultūršokam un pilsētas piesārņotībai, šo projekta laiku izbaudīju pilnībā un ļoti priecājos, ka nolēmu doties uz tālo Nepālu. Tā bija lieliska dzīves skola, kas man atvēra acis uz pasauli, pavisam atšķirīgu kultūru un mentalitāti. Tagad atskatoties domāju, ka par spīti visām grūtībām un satraucošajiem mirkļiem, dotos šādā projektā vēlreiz.

Anete Dzērve