Lielāka ticība sev

Labdien! Mans vārds ir Ilva. Es esmu Eiropas Brīvprātīgā darba projektā Vācijā. Vēlētos pastāstīt par savu Eiropas Brīvprātīgā darba projektu, kā es tajā nokļuvu un ko es daru. Iespējams, tas noderēs citiem topošajiem vai esošajiem brīvprātīgajiem.

Projekta norises vieta ir sociālās aprūpes ciems, tā sauktajā Diakonijā, Vācijas dienvidu reģionā Bavārijā. Ciems dod pajumti, darba un izglītības iespējas cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ nevar iekļauties sabiedrībā citviet. Te dzīvo gan jaunieši, kam ir problēmas skolā vai ģimenē, gan bez darba un mājām palikušie, gan cilvēki ar psihiskiem traucējumiem, arī cilvēki ar invaliditāti, veci cilvēki u. tml. Mans projekts notiek ciema Brīvā laika un izglītības nodaļā, kur tiek organizēti izklaidējoši, izglītojoši un kultūras pasākumi. Jau gadus desmit par izklaidi un izglītību ciemā palīdz gādāt Eiropas brīvprātīgie kopā ar pastāvīgu darbinieku komandu. Te ir iespēja atrast savu lauciņu brīvprātīgajiem ar dažādām interesēm: sportiskie palīdz futbola trenerim vai rehabilitējošās sporta nodarbībās, tie, kam tuvāka ir kultūra, strādā ar teātra grupu, organizē kinovakarus, filmē un fotografē kopā ar jauniešiem u. tml.

Kā es te nokļuvu? Es biju starp tiem jauniešiem, kas studē, bet, studiju pārlieku lielā teorētisma nomākti, sapņo ceļot un blandīties pa pasauli, vākt pieredzi, dzīvojot „pa īsto”, nevis sēžot skolas apķēpātajā solā. Radās ideja doties Eiropas brīvprātīgajā darbā, tomēr vispirms nolēmu brīvi ceļot. Kādu laiku paceļojusi, apstājos atpūsties pie pazīstamas meitenes, kas strādāja EBD projektā Bavārijā galīgos laukos. Toreiz es nevarēju iedomāties, ka pēc pusotra gada uzsākšu savas EBD gaitas turpat, jo, teikšu godīgi, Vācija nešķiet pati interesantākā zeme pieredzes un eksotikas izslāpušajam. Tomēr mana sirds palika šajā Vācijas nomalē, un, vēl paceļojusi, es te turpināju atgriezties. Turklāt, kas nebija mazsvarīgi, es iepazinu savu turpmāko projektu nevis no apraksta interneta mājaslapā kā vairākums topošo brīvprātīgo, bet gan praksē – no cilvēkiem, kas te strādā. Sapratu, ka tas mani interesē!

Kā vairākumam brīvprātīgo, arī man no brīža, kad sapratu, ko un kā gribu, līdz brīdim, kad varēju sasaiņot mantas un doties ceļā, pagāja vairāk laika, nekā gribētos, konkrēti – viens gads. Tikai tagad, atskatoties uz šo gadu, saprotu, ka tas laiks man ir bijis vērtīgāks, nekā varbūt toreiz šķita. Latvijā es atradu biedrību „Radi vidi pats”, kura piekrita būt mana nosūtītājorganizācija. Vācijā aizgāju pie projekta mentora, kas piekrita iesniegt projektu Vācijas Nacionālajā aģentūrā ar vienu noteikumu – man jāiegūst autovadītāja apliecība, jo bez tās darbā iztikt nevarēs. Steidzos atpakaļ uz Latviju kārtot dokumentus.

Taču Vācijā projektam naudu nepiešķīra. Pārvarot pesimismu un citus -ismus, kopā ar biedrību „Radi vidi pats” izlēmām projektu iesniegt Latvijas Nacionālajā aģentūrā. Te nu man jāpaslavē sevi un „Radi vidi pats”, jo organizācija man deva iespēju lielu daļu projekta rakstīt pašai. Tas bija ļoti vērtīgi, jo, tieši rakstot projektu, es vēlreiz un dziļāk sev formulēju, ko un kāpēc vēlos darīt. Visu šo sagatavošanas posmu patīkamāku un skaidrāku padarīja sadarbība ar Agatu Babinu no „Radi vidi pats”, jo Agata ir cilvēks, kas saprot, ko dara, un bez aplinkiem runā par lietu būtību. Saņēmām priecīgu vēsti – projekts tika apstiprināts!

Tagad pagājuši astoņi mēneši, kopš sāku strādāt Bavārijā. Jau pirms tam zināju, ka man galvenais būs nevis „padzīvoties” pa ārzemēm, bet gan, izmēģinot savus spēkus dažādās ar darbu saistītās aktivitātēs, noskaidrot savas robežas – ko es varu izdarīt pati, ko komandā ar citiem, ko galu galā es vēlos darīt –, kā arī mācīties no darba, mācīties no cilvēkiem un sevis. Domāju, tas man līdz šim ir izdevies. Novērtēju, ka šajā projektā man ir dota diezgan liela patstāvība un iespēja domāt līdzi, kādus pasākumus, kur un kā labāk realizēt, īstenot tos praktiski un dažus projektus organizēt arī pašai.

Esmu nodarbināta dažādās aktivitātēs. Ik nedēļu, piemēram, dodos uz teātra grupas nodarbībām, kur palīdzu režisorei, meklēju iestudējumam rekvizītus un tērpus. Kinovakaros cenšos rādīt labas, tomēr cilvēkiem ar dažādām uztveres īpatnībām piemērotas filmas. Ciema svētkiem palīdzēju organizēt modes skati, kopā ar klientiem sagatavojot no ciema „komisijas veikala” aizlienētus tērpus. Bija arī projekts, kurā kopā ar ciema jauniešiem veidojām videoklipu gaidāmajam hiphopa koncertam. Bija arī ceļojumi un telšu nometnes kopā ar klientiem, kuros mans jaunievedums bija no dažādiem programmas „Jaunatne darbībā” pasākumiem aizlienēti iesildītāji. Vakari pie ugunskura, kur ļaudis var pabūt kopā. Kopā ar poļu un ungāru brīvprātīgajiem organizējām Eiropas vakaru, kurā rādījām filmas un bildes, klausījāmies mūziku un gatavojām nacionālos ēdienus... Man patīk, ka ikviens pasākums kaut kāda ziņā ir arī atskaites punkts, jo no publikas reakcijas un kopējās gaisotnes rodas iespaids, kas ir izdevies un kas varētu būt bijis citādi.

Mans personīgais projekts, kas jau bija iekļauts projekta pieteikumā Nacionālajai aģentūrai, ir fotodarbnīca. Tās ir vairākas nodarbības, kurās es visiem interesentiem piedāvāju paskatīties uz apkārtni citādi, fotografējot ar speciālu kameru LOMO, ar kuru var iegūt jocīgas un ampelīgas bildes. Uzsākot darbnīcu, man bija idejas, kā to visu varētu darīt, tomēr man nebija ne jausmas, vai darbnīcai būs apmeklētāji, kādas būs viņu intereses un kā tas viss noritēs. Savā ziņā tas bija eksperiments, un tagad saprotu, ka daudz ko varēju darīt citādi. Tomēr no šā procesa esmu mācījusies un ceru, ka arī darbnīcas apmeklētāji ir kaut ko ieguvuši. Šobrīd mums vēl ir padomā no sabildētā materiāla izveidot fotoaizkaru un izlikt to publiskai apskatei. Ceru, to vēlāk arī transportēt uz Latviju. Programma „Jaunatne darbībā” dod labu iespēju EBD projekta laikā izstrādāt savu personīgo projektu, kura realizēšanas izmaksas tiek apmaksātas, tomēr domāju, ka, nepārzinot turpmāko darba vidi, klientus utt., ir diezgan grūti iepriekš izdomāt projektu, kas labi darbotos konkrētajos apstākļos.

Atceros, ka iebraukšanas apmācībā Vācijā mums bija workshops ar nosaukumu „Kā padarīt EBD par labāko gadu savā dzīvē?”. Jā, daudzi priekšnoteikumi te ir tieši tādi, lai to tiešām tā sauktu, – interesants darbs, minimalizētas sadzīves rūpes, daudz iespēju mācīties un dzīve laukos tuvu dabai. Tomēr negribu, lai šis gads ir kā labākais manā mūžā, – jo ko tad es darīšu visu pārējo dzīvi? Atskatoties uz sevi pirms gada, šķiet, ka mans lielākais ieguvums ir daudz konkrētākas idejas par to, ko es varu un gribu darīt nākotnē, kā arī lielāka ticība sev. Par to – paldies. Bet visiem topošajiem brīvprātīgajiem es novēlu atrast savai motivācijai atbilstošu projektu un to izbaudīt!

Ilva