Lielais aplis

No 9. līdz 16. martam viesu namā „Laimas nams”, netālu no Rēzeknes, notika starptautiskais jauniešu apmaiņas projekts „Veidosim lielāku apli!”, kuru īstenoja Rēzeknes jauniešu atvērtais centrs „JACis”. Tajā piedalījās jaunieši no sešām valstīm: Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas. Daži projektā iesaistītie jaunieši dalās savā pieredzē un stāsta, kā viņiem gājis.

Par projektu. Aleksejs no Latvijas
Šā projekta ideja radās Lietuvā, Baltijas jūras krastā, starptautiskā treniņa „XAY” laikā, kur piedalījās mūsu projekta jauniešu grupu līderi. Kā vēlāk atklājās, tas bija viņu mājasdarbs – uzrakstīt un realizēt jauniešu apmaiņas projektu sadarbībā ar kaimiņu partnervalstīm. Sākumā šiem jaunajiem cilvēkiem bija daudz interesantu ideju, bet beļģu deja, kuru visiem iemācīja jauniešu līderis Vjačeslavs no Lietuvas, uzvarēja kā projekta galvenā ideja. Katram ir skaidrs, ka deja ir vienreizīga iespēja izzināt citu tautu kultūru un veidot starptautisku dialogu, izmantojot tautas deju kustības un simboliku.

Projekta nosaukumam „Veidosim lielāku apli!”, manuprāt, arī ir simboliska nozīme. Kā zināms, aplis ir vienotības un saskaņas simbols. Aplis – tā ir dvēselē tuvu cilvēku grupa, kurus vieno kopīgas intereses un darbošanās. Aplis – tā ir ģimene (daudzi dalībnieki projekta beigās jutās kā vienas ģimenes locekļi!).

Būdami vienotā dejas aplī, mēs sapratām, ka mūsu tautām ir daudz kopīga, arī daudz līdzīgu dejas soļu. Visās projekta laikā dejotajās dejās sastopams apļa motīvs. Mums apļa vienotības valoda kļuva par optimālu komunikācijas formu, jo aplī mēs ne tikai redzam cits citu, bet arī jūtam kopējo noskaņojumu, emocijas.

Piedalīdamies projektā, mēs paplašinājām starpkultūru zināšanu, prasmju un iemaņu loku, jo aktīvi bijām iesaistīti grupas un komandas darbā, un mācījāmies savstarpēju sapratni, iecietību un cieņu pret citu tautību cilvēkiem un sevi.

Projekta laikā mēs rakstījām dienasgrāmatu, kurā atspoguļojām katras dienas spilgtākos notikumus. Piedāvājam jums fragmentus no mūsu dienasgrāmatas, kurus rakstījuši dažādu valstu pārstāvji.

Ierašanās diena. Oksana no Latvijas
Man projekts sākās 9. martā pulksten 2 naktī, kad devāmies uz Daugavpili sagaidīt jauniešu grupas no Baltkrievijas un Ukrainas. Gulēt nu nemaz negribējās, noskaņojums bija lielisks! Redzot jaunos projekta dalībniekus, biju sajūsmā, jo likās, it kā es viņus jau sen pazītu. Kad mēs atbraucām uz Rēzekni, domājām, ka nāks miegs, bet nekā... Sākumā iepazināmies, paēdām garšīgas pankūkas ar ievārījumu, pēc tam spēlējām biljardu un vienkārši brīnišķīgi pavadījām laiku. Pat nemanīju, cik ātri paskrēja laiks, jo mums vajadzēja satikt jau nākamos projekta dalībniekus no Krievijas. Pēc tam mēs visi devāmies pastaigāties. Bijām pilsētas parkā, kur notika pavasara saulgriežu svētki Мeteņi. Laiku pavadījām, spēlējot dažādas spēles, kurās sajutāmies kā mazi bērni. Drīz devāmies uz viesu māju „Laimas nams”. Mēs iekārtojāmies un ar nepacietību gaidījām beidzamos projekta dalībniekus no Lietuvas un Igaunijas. Pietura, kur viņi izkāpa, atradās divu kilometru attālumā no viesu nama. Bija jau tumšs, bet mēs visi, brienot pa peļķēm, devāmies viņus sagaidīt. Šī nakts pastaiga mūs satuvināja. Pēc tam sākās iepazīšanās vakars, kur ar spēļu palīdzību mēs vēl tuvāk iepazināmies. Lai gan pēc atraktīvajām spēlēm jutāmies noguruši, tas bija patīkams nogurums.

Diena jau tuvojās beigām. Mēs bijām laimīgi, jo rītdien būs jaunas emocijas, jauni piedzīvojumi.

1. diena. Marta no Ukrainas
...Celties nu nemaz negribēju, rinda uz dušu, garastāvoklis nekāds, bet tad pēkšņi atskrēja mūsu komanda mani apsveikt dzimšanas dienā un nez kāpēc aizkavējās. Jā, tas viss bija ļoti aizdomīgi. Un tad es sapratu: jaunie draugi ir nolēmuši mani apsveikt.

Puiši ar dzeltenām tulpēm rokās, rindiņā sastājušies, dziedāja „Daudz laimes dzimšanas dienā!”. Aleksejs no Latvijas nolasīja pašsacerētu dzejoli tieši man. „Laimas nama” pasniegtā torte ar marcipāna burkāniņiem uzreiz visiem uzlaboja garastāvokli. Tā sākās brīnišķīga projekta pirmā diena.

Tad sekoja rīta aplis ar uzmundrinošiem vingrinājumiem – princeses, kazaki, drakoni. Mēs iekarojām „sienu”, mielojāmies ar ukraiņu pampuškām, kūsāja darbs četrās radošajās darbnīcās. Bet vakarā bija visu dalībvalstu prezentācijas. Šim uzdevumam valstis pievērsās ļoti nopietni. Ukraiņi dziedāja, igauņi sarīkoja izsoli, latvieši lika raudzīties zvaigznēs, baltkrievi parādīja savu nacionālo lepnumu – traktoru, krievi – dažādus īsus skečus, bet lietuvieši – prezentāciju ar fotogrāfijām. Visi centās parādīt sevi no labākās puses.

Īsi pirms pusnakts laimīga ieslīgu saldā miegā kopā ar dāvanām, kuras sadāvināja dažādu valstu jaunieši. Viņi dienas laikā bija kļuvuši jau par labiem draugiem. Liels paldies visiem!

2.diena. Jeļena no Igaunijas
Diena sākās ar rīta apli, kura laikā mācījām jauniešiem izrunāt igauņu vārdus, apvienojot to ar dažādiem fiziskiem vingrinājumiem. Vislielākos smieklus izraisīja spēle „Salauztais igauņu telefons”, jo igauņu vārdi visiem šķita ļoti smieklīgi. Diena turpinājās ar spēli „Uz neapdzīvotas salas”, kas ļāva mums ar pavisam citām acīm paraudzīties uz tolerances jautājumiem. Mums, spēles dalībniekiem, vajadzēja izveidot 3 dažādas ciltis ar atšķirīgu valodu, paražām un attiecību kultūru. Šīm 3 ciltīm, kuras nokļuvušas uz neapdzīvotas salas, lai izglābtos no zemestrīces, vajadzēja izveidot tuneli kā glābšanās ceļu. Mēs veiksmīgi tikām galā ar šo uzdevumu. Refleksijas laikā, kad varējām runāt visiem saprotamā valodā, grupām bija ne mazums pretenziju citai pret citu. Kāds nebija sapratis sasveicināšanos ar balona palīdzību, uztverot to kā aizvainojošu žestu, kāds nevarēja saprast citas cilts teikto, kāds – citu cilšu rīcības jēgu. Tāpat arī reālajā dzīvē bieži vien mēs nesaprotam vai arī nevēlamies saprast un pieņemt citas tautas tādas, kādas tās ir, ar to savdabību un individualitāti.

Spriedze, kas radās uzdevuma apspriedes laikā, veiksmīgi tika noņemta ar vingrinājumu „Eglīte”. Mēs no sirds izsmējāmies un bijām gatavi mācīties igauņu un krievu dejas. Brīnumainā kārtā šodien dejas padevās daudz vieglāk, noteikti palīdzēja iepriekšējās dienas pieredze, kad mācījāmies ukraiņu un lietuviešu dejas.

Pēcpusdienā visi kopā baudījām igauņu saldumus un iepazināmies ar piparkūku rašanās vēsturi.

Mazās olimpiskās spēles, kuras bija sagatavojusi darbnīca „Sporta aktivitātes”, izvērtās par emocijām pilnu pasākumu. Valstu komandas aizrautīgi aizstāvēja savas valsts godu. Spēļu organizētāji bija pacentušies, mēs skrējām, lēcām, metām, vilkām un meklējām. Un noslēgumā katra valsts saņēma godam nopelnīto kausu. Bet mēs, Igaunijas komanda, bijām īpaši priecīgi, jo lauzām stereotipus par lēnajiem igauņiem un ieguvām 1. vietu.

Vakarā pie mums ciemojās lauku kapela no Viļāniem ar „Latgaliešu večerinku”. Vārdiem neaprakstāms ir laiks, kuru pavadījām, divas stundas bez apstājas dejodami latgaliešu dančus. Mēs, protams, negaidījām, ka būs jādejo tik daudz, bet dejojot laiks paskrēja vēja spārniem.

3.diena. Olga no Baltkrievijas
Rīts un pāris uzmundrinošu vingrinājumu baltkrievu stilā miega aizdzīšanai. Tā kā diena bija jāsāk mūsu komandai, izvēlējāmies tādus vingrinājumus, lai ikviens varētu izkustēties un tikpat kustīgi pavadīt visu dienu.

Diena turpinājās pēc plāna: darbojāmies radošajās darbnīcās, jaunieši iejutās žurnālistu, reportieru, režisoru, operatoru, sporta spēļu organizētāju un vadītāju lomās, mācījās atrast radošus un nestandarta risinājumus un pieeju strādāt komandā.

Žurnālistikas darbnīcas veiksmīgs iznākums bija avīzīte „Veidosim Lielāku Apli!”, kurā jaunieši atspoguļoja savu dzīvi projekta laikā un dalījās savos pārdzīvojumos. Iznāca arī žurnāls „Neformālais”, kurā bija joki, anekdotes, smieklīgas fotogrāfijas, intriģējoši stāsti.

Fotovideo darbnīcas jaunieši izveidoja īsfilmu par projektu. Jaunieši vispirms uzņēma milzum daudz fotogrāfiju un pāris videomateriālu un tad, kad bija izdomāta filmas pamatideja, samontēja to.

Šajā dienā notika arī starptautiskās ballītes ģenerālmēģinājums. Es uztraucos visvairāk, jo kopā ar jauniešiem no radošās darbnīcas „Pasākumu režija” veidoju scenāriju šim pasākumam. Mēģinājuma laikā paši pamanījām lietas, kuras nebijām līdz galam izdomājuši.

Tējas pauzes laikā mēs pastāstījām, kā radušies auzu pārslu cepumi, un cienājām visus projekta dalībniekus ar cepumiem, dzērvenēm šokolādē, konfektēm un zefīru, kas bija atceļojuši mums līdzi no Baltkrievijas.

Vakarā jaunieši no Latvijas piedāvāja spēli „Kaķis maisā”. Neviens no mums agrāk tādu nebija spēlējis. Visiem dalībniekiem ļoti patika, jo visu acu priekšā spēles laikā izveidojās divi starptautiski pāri, kuri beigās cīnījās par galveno balvu. Un šeit nebija vairs svarīgi, kurš no kuras valsts nāk, galvenais bija saprast, kādas vērtības dzīvē ir svarīgas meitenēm un kādas puišiem. Lauma un Aleksandrs, Joanna un Igors kļuva par šā vakara laimīgajiem pāriem un saņēma piemiņas balviņas no dažādām valstīm. Spēles apspriedes laikā daudzi jaunieši teica, ka to noteikti izspēlēs arī savās organizācijās.

Bet kas attiecas uz mums, baltkrieviem, dienas beigās atklājām, ka esam palaiduši garām dažus svarīgus momentus. Pirmkārt, dienas laikā maz skanēja baltkrievu mūzika, un, otrkārt, mēs bijām pārsteigti un reizē apmulsuši – kāpēc netika apēsti visi cepumi un saldumi? Mēs taču tā centāmies...

4. diena. Lauma no Latvijas
Jau trešdienas vakarā mūsu komanda izjuta atbildību par braucienu uz Rīgu. Mēs tikām izjautāti par mūsu galvaspilsētu, un Aleksejs, kas cītīgi gatavojās gida lomai jau pirms projekta, atbildēja uz visiem jautājumiem. Autobuss, ar kuru braucām uz Rīgu, bija ļoti komfortabls, ar galdiem, un uzreiz sākās "Uno" turnīrs. Tā arī 4 stundas autobusā aizskrēja vēja spārniem.

Mūsu pirmā pietura bija naudas maiņas punkts, jo visi gribēja aizvest suvenīrus mājās palicējiem. Tad devāmies uzzināt vairāk par Eiropu uz Eiropas māju! Visvairāk mēs gribējām uzspēlēt spēli „40 minūtes apkārt Eiropai”, bet tā bija iedota kādai citai organizācijai. Tās vietā mums nācās klausīties lekciju par ES vēsturi. Ļoti žēl....

Nākamā pietura bija "Lido". Mūs garšīgi paēdināja, un visi draudzīgi devāmies uz slidotavu. Tie, kas nemācēja slidot, ātri iemācījās, un drīz vien visi jautri slidinājāmies no kalniņiem un vilcieniņos. Beidzot bija pienācis laiks izrādīt viesiem mūsu galvaspilsētu Rīgu. Lai gan sadalījāmies divās grupās, tas nespēja izjaukt mūsu vienotību, jo ik palaikam mēs tik un tā satikāmies. Tas bija tiešām jautri. Izstaigājuši Vecrīgu un iegādājušies suvenīrus, devāmies baudīt kultūru uz Rīgas Krievu drāmas teātri. Tur noskatījāmies izrādi „Rudmatainais karalis”, kurā klavieres spēlēja pats Raimonds Pauls.

Man ļoti patika, kā mēs ar Oksanu atpakaļceļā cienājām visus jauniešus ar picām un kūkām, ko bija sagatavojušas laipnās „Laimas nama” pavāres.

Šī diena bija kā brīvdiena projektā. Dienas beigās es jutos nogurusi, bet tik laimīga kā mazs bērns, kas dabūjis konfekti!

5. diena. Sergejs no Krievijas
Pulksten 7.30 izdzirdēju modinātāja zvanu. Neizkāpis no gultas, izslēdzu to. Pirmā doma bija: „Varbūt pagulēt vēl piecas minūtītes?” Bet sirdsapziņa klusi čukstēja, ka laiks celties! Piecēlos, un mēs ar Aleksandru devāmies uz mūsu tikšanās zāli, kur mūs jau gaidīja Alīna un Svetlana. Ķērāmies klāt pārējo projekta dalībnieku modināšanai un piedāvājām viņiem rītarosmi, kas pamodināja pat vismiegainākos. Uz mūsu pleciem bija vēl viens svarīgs uzdevums – tējas pauze, kuras laikā mums vajadzēja pastāstīt baranku rašanās vēsturi. Meitenes – Alīna un Svetlana – uzņēmās iniciatīvu un veiksmīgi tika ar visu galā. Tad devāmies uz Rēzekni, lai pa pilsētu veiktu orientēšanos ar uzdevumiem. Mēs bijām četras komandas. Katra komanda saņēma vairākus uzdevumus, kurus vajadzēja izpildīt 2,5 stundu laikā. Sākumā mums vajadzēja atrast un pateikt lielu paldies projekta sponsoriem. Kad tas bija izdarīts, sekoja nākamais uzdevums – atrast pilsētā dažādu tautību pārstāvjus un uzdot tiem pāris jautājumu. Interesanti, ka gandrīz katrs otrais uzrunātais cilvēks izrādījās krievs... Tad gan biju patiesi lepns par savu tēvzemi.

Galvenais orientēšanās uzdevums bija pastāstīt pilsētas iedzīvotājiem par mūsu projektu un iemācīt vismaz vienu no mūsu dejām. Šis uzdevums mums patika visvairāk. Mēs mācījām dejot pagarinātās grupas skolēnus, autoostas apmeklētājus, centrālā tirgus apmeklētājus un pārdevējus, augstskolas studentus, kā arī bērnu pasākuma dalībniekus pilsētas kultūras namā. Rēzeknieši bija ļoti pārsteigti par mūsu uzaicinājumu uzdejot, bet tas viņus neatturēja pievienoties mums. Vienai komandai tirgus pārdevējas pat uzdāvināja ziedus.

Dienas noslēgumā bija patiesi neaizmirstams pasākums – Starptautiska ballīte. Tajā mēs parādījām visu, ko bijām apguvuši projekta laikā. Mēs bijām gandarīti par uzstāšanos un ka varējām iemācīt mūsu dejas arī skatītājiem. Un nebija vairs nekādas nozīmes, vai tu esi krievs, kas nāk no lielvalsts, vai baltkrievs, kas dzīvo sapņu zemē, vai lietuvietis, kas dzimis saullēkta valstī, vai igaunis, kas nāk no mīlestības zemes, vai ukrainis, kas nāk no Aizkarpatu kalniem, vai varbūt latvietis, kam dzeja ir asinīs. Mēs patiesi satuvinājāmies un varam lepni teikt – mēs esam komanda!

Vakarā sarīkojām dejas baseinā! Izrādās, arī tur var dejot mūsu iemīļotās tautu dejas. Jā, pirts, baseins un dejas atjaunoja mūsu spēkus, un mēs vēl ilgi negulējām, jo gribējām pavadīt kopā pēc iespējas vairāk laika!

6.diena. Viktorija no Lietuvas
Dienu sākām ar rīta apli lietuviešu stilā. Bet, tā kā mēs nebijām izgulējušies pēc brauciena uz Rēzekni, ilgi nemocījām draugus un sevi un aicinājām visus brokastīs.

Pēc brokastīm sadalījāmies vakardienas orientēšanās komandās. 45 minūšu laikā mums vajadzēja izdomāt interesantu prezentāciju, bet nogurums bija pārāk liels un nekas nenāca prātā. Un tad sākām jokot. Svetlana pajokoja par „slepeno ieroci žirafe” (to sapratīs tikai projekta dalībnieki...), un mums radās ideja par slepenajiem aģentiem. Šo ideju mēs ar lielu prieku atspoguļojām prezentācijā.

Nākamais mūsu uzdevums bija projekta izvērtēšana. Grupās vērtējām projekta norisi, dalījāmies pieredzē, ko jaunu katrs uzzināja par dalībvalstīm, kur varēsim izmantot jauniegūtās zināšanas, un apspriedām jaunu projektu idejas. Veidojām mazus skečus, parādot projekta spilgtākos iespaidus. Mēģinājām atrast arī ko sliktu, bet neizdevās...

Es projekta laikā iemācījos pieņemt tos, kas ir citādi nekā es, pārvarēt stereotipus un grūtības, sadzīvot ar dažādu temperamentu jauniešiem un, protams, spēlēt spēli „UNO”!

Spēlējām arī spēli „Čemodāns”. Katram dalībniekam bija lapiņa ar savu vārdu, kur citi varēja uzrakstīs novēlējumu. Tikai šīs spēles laikā sapratu, ka rit pēdējās kopā pavadītās stundas mūsu laimes namiņā un jau drīz mēs šķirsimies. Sirdi piepildīja skumjas...

Pēc pusdienām visi izklīda pa istabām, bet ne uz ilgu laiku. Atkal satikās vienā istabā, un līdz tējas pauzei skanēja joki un smiekli. Un pēkšņi mums visiem radās vēlme uzdejot mūsu dejas. Mēs to darījām ar lielu prieku.

Tējas pauzes laikā Joanna pastāstīja par šakotis rašanās vēsturi, un mēs visi kopā nobaudījām šo gardumu.

Pēc saldās tējas pauzes bija jāatvadās no Ukrainas un Krievijas jauniešiem, kam vajadzēja braukt prom agrāk. Mēs centāmies jokot, bet asaras tik un tā nevarēja novaldīt. Raudāja gan meitenes, gan puiši, jo bijām kļuvuši kā viena ģimene.

Pēc ukraiņu un krievu jauniešu aizbraukšanas māja šķita tukša un klusa. Palikušie jaunieši izklīda pa savām istabām, un smiekli noklusa līdz pat vakariņām. Gribējās pabūt vieniem un paskumt. Pēc pusdienām visi sapulcējās kopā foajē, lai uzspēlētu „UNO”, bet spēle neveicās, tāpēc sākām runāt par dažādām tēmām. Es atnesu savu spilvenu un segu, apgūlos uz grīdas un negaidot aizmigu. Kad pamodos, bija jau sākusies atvadu ballīte, un mēs vairs negulējām līdz pat rītam, baudot pēdējos kopā būšanas mirkļus.

7. diena. Armands no Latvijas
Diena sākās ļoti agri – pulksten 4 no rīta. Gandrīz neviens naktī nebija gulējis. Paēdām garšīgas brokastis un, saņēmuši „Laimas nama” pavāru sagatavoto ceļamaizi, sākām iznest čemodānus uz kāpnēm. Atbrauca autobuss, un mēs ar lielu nepatiku sakāpām tajā. Rēzeknes autoosta pienāca ļoti ātri. Mēs ļoti nopriecājāmies, kad uzzinājām – autobuss uz Lietuvu kavējas. Mums bija vēl vesela stunda, ko pavadīt kopā. Tomēr šķiršanās brīdis pienāca. Pirmie aizbrauca baltkrievi, tad lietuvieši un igauņi. Bet mēs devāmies uz savu mīļo centru „JACi”, kur pie tējas krūzes atcerējāmies projekta brīnišķīgos mirkļus.

Esmu piedalījies vairākos jauniešu projektos un biju domājis viegli pāršķirt lappusi vēl vienam projektam. Taču šis projekts man deva iespēju satikt interesantus cilvēkus no dažādām valstīm. Mēs varējām runāt par visu ko, nebiju domājis, ka satikšu tādus jauniešus, kuri būs tik laipni, asprātīgi un gudri.

Es aizraujos ar sporta dejām, un, man par lielu pārsteigumu, projekta laikā satiku Ļenu no Igaunijas, kurai bija tāds pats hobijs. Sākumā mēs tikai runājām par to, bet pēc tam nolēmām pamēģināt kopā uzdejot. Un mums izdevās! Kopā dejojot, pagāja viss brīvais laiks. Starptautiskās ballītes laikā mēs visiem sagādājām pārsteigumu – starptautiskā pāra uzstāšanos.

Varēja redzēt, ka mūsu līderi bija priecīgi, ka mēs esam visi kopā, mēs esam viena liela ģimene – tā mēs arī teicām! Dienas ritēja, un katru dienu varēja manīt uztraukumu, ka drīz tas viss beigsies, paliks tikai siltas atmiņas un aizraujoši kadri. Mēs esam pateicīgi, ka mums bija šīs pasakainās projekta dienas, ka varējām satikt cits citu, uzsmaidīt cits citam un vēl tagad atcerēties šīs neaizmirstamās dienas...



Linda,
Rēzeknes Jauniešu atvērtā centra „JACis” vadītāja