Latviešu vecmāmiņas stāsts Slovēnijā

„My grandma told me” – tāds nosaukums bija jauniešu apmaiņai, kura notiks Slovēnijā, un kurā piedalījās arī jaunieši no Talsiem. Tur viņi kopā ar jauniešiem no Polijas, Igaunijas un Slovēnijas iepazina viens otra valstu tradīcijas, dejoja, dziedāja, spēlēja spēles un visādi citādi labi pavadīja laiku. Paši jaunieši stāsta, ka Slovēnijā pavadītais laiks bija neaizmirstams…

No 2006. gada 24. aprīļa līdz 4. maijam Slovēnijā, Pliskovicā notika Eiropas Savienības programmas «Jaunatne» finansēts jauniešu apmaiņas projekts. Tajā piedalījās 16 līdz 24 gadu vecas meitenes un puiši no Polijas, Igaunijas, Slovēnijas un Latvijas. Mēs, 11 atraktīvi jaunieši, pārstāvējām Starptautisko sadarbības centru «Eiromāja» Talsos, mūsu grupu vadīja Eiromājas darbiniece Līga.

Projekta nosaukums bija «My grandma told me», tulkojumā — «Mana vecmāmiņa teica man». Visu jauniešu grupu mērķis bija pārstāvēt savu valsti, tās kultūru un jauniešu organizāciju. Nemaz nenojautu, ka dienas var tik interesanti piepildīt tā, ka laika atliek tikai nosnausties.

Jau vairākas nedēļas pirms kalendārā apvilktās, ievilktās un visādi citādi ļoti izceltās izbraukšanas dienas mēs sākām gatavoties — domāt, ko rādīsim un stāstīsim citiem jauniešiem par Latviju un par mūsu tautas tradīcijām, lai mūsu vienaudžiem būtu interesanti. Mūsu grupa par raksturīgākajiem un tradīcijām bagātākiem svētkiem atzina Ziemassvētkus ar budēļos iešanu, Jāņus ar jāņu bērnu lēkšanu pāri ugunskuram, Dziesmu svētkus ar tautas kopības izjūtu, rumulēšanos jeb pirmo ganu dienu ar apliešanas rituāliem un Pelnu dienu ar latviešiem tik raksturīgajiem Pelnu dienas maisiņiem. Jau sākumā varēja just, ka mūsu grupas sastāvs ir patiesi aktīvs un idejām bagāts. Ļoti ātri sadraudzējāmies, tādēļ arī bijām tik saliedēti, gatavojot savu uzstāšanos. Mēģinājām, mēģinājām, kamēr pienāca izbraukšanas diena uz Slovēnijas romantiskāko ciematu Pliskovicu pie Itālijas robežas.

Ceļā dodoties, bija patīkams satraukums par nezināmo, kas mijās ar aizdomām, ka kaut kas aizmirsts mājās. Mūs piemeklēja arī nelielas ķibeles — robežsargi nelaida pāri Austrijas robežai, tāpēc nācās šo valsti apbraukt. Tas nozīmēja, ka izbraucām caur Slovākiju un Ungāriju. Slovēnijā mūsu autobusam pārsprāga riepa, bet, par spīti tam visam, galā nokļuvām laikus. Slovēņi mūs uzņēma ar vakariņām, un mēs sajutāmies gaidīti.

Pliskovicu ļoti skaistu padara koptā vide, interesantās ieliņas un mājas, kā arī kalni, kurus varēja redzēt no jebkuras ciemata vietas. Jau otrajā nometnes vakarā igauņiem vajadzēja pārstāvēt savu valsti. Viņi pasākuma dalībniekiem pastāstīja par igauņu tautas tradīcijām, nodejoja tautas deju un nodziedāja tautas dziesmu. Latvijas vakarā savā iestudējumā parādījām un pastāstījām par tradīcijām un ticējumiem, rotaļām, paražām un citām latviešu folkloras bagātībām, liekot arī pārējiem jauniešiem aktīvi piedalīties. Nekad nebiju domājis, ka man kādreiz nāksies angļu valodā stāstīt par Jāņiem vienaudžiem no citām valstīm Slovēnijā. Ne mazāk atraktīvi pastāstījām arī par «Eiromāju» un mūsu atraktīvo komandu, kā arī parādījām Latvijas populārās mūzikas grupas «Prāta Vētra» videoklipu «Welcome to my country». Atsauksmes par mūsu uzstāšanos un Latvijas vakaru kopumā bija dažādas, bet visiem patika, daži nāca klāt un teica, ka viss esot ļoti labs, citi dziedāja līdzi Kauperam un mums. Arī par tautas tradīciju prezentāciju vairāki sacīja, ka ļoti aizraujoši un labi parādīts. Mums pašiem šķita, ka tā ir svaiga dvesma pēc igauņu nopietnās informatīvās uzstāšanās. Citos vakaros savu vecmāmiņu bagātības rādīja slovēņi un poļi, arī viņu uzstāšanās bija aizraujoša, bet...

...bet mēs jutāmies labāk izklaidējuši skatītājus. Ne jau tas bija galvenais, bet tomēr...

Pavisam Pliskovicā pavadījām deviņas dienas. Tajās paspējām arī pagatavot dažādas lietas, piemēram, «žveglu» un «panpipi», slovēņu nacionālos tautas mūzikas instrumentus, kurus pašiem nācās arī spēlēt. Paši sējām grāmatas, kurās pēdējā apmaiņas dienā visi ierakstīja laba vēlējumus un savas adreses cits citam, puķes no kreppapīra. Piedalījāmies keramikas nodarbībās. Uzkāpām kalnā, kura slovēniskais nosaukums ir pārāk sarežģīts, lai latvieši to varētu atcerēties, bet no tā virsotnes mēs varējām pavērot Itāliju, Adrijas jūru, kā arī brīnišķīgu skatu uz Slovēnijas kalnaino pusi.

Pēdējā apmaiņas diena koncertējām slovēņu studentiem 10 kilometru attālajā kaimiņpilsētā. Dejojām, dziedājām un pūtām savos mūzikas instrumentos, viss kopā izskatījās labi, paši bijām apmierināti.

Īpaša draudzība izveidojās ar slovēņiem, no viņiem bija tik grūti atvadīties, jo bijām ļoti vienoti un līdzīgi domājoši. Bira asaras, negribējām šķirties, un visi bijām sērīgi, bet busiņa durvis aizvērās, un mēs jau bijām ceļā.

Kad atgriezāmies Latvijā, bija grūti ieiet ikdienas ritmā. Te bija vēsāks, un pulkstenis atkal bija jāpagriež par vienu stundu uz priekšu.

Katru dienu internetā sarakstos ar slovēņiem, satiekos ar saviem grupas biedriem. Katrreiz, noklausoties dziesmu «Welcome to my country», paliek nedaudz skumji, un atmiņās atkal esmu tur, šajā neaizmirstamajā piedzīvojumā.

Klāvs
SSC „Eiromāja” Talsos
jauniešu grupas dalībnieks