Krēslas zona - Turcija

Šodien, sēžot mājās, omulīgi iekārtojusies krēslā un malkojot tēju, es ar vieglām skumjām atceros savu pirmo ceļojumu uz Turciju: visus tos saviļņojošos pārlidojumus, lielisku semināru un apbrīnojamu pastaigu pa mazpilsētu – Mardinu.

Bet viss aizsākās, kad es saņēmu uzaicinājumu piedalīties starptautiskā seminārā, kuru organizēja SALTO Cultural Diversity Resource Center sadarbībā ar Turcijas Nacionālo aģentūru. Šis pasākums bija veltīts starpkultūru dialogam, kur varēja saņemt gan teorētiskas zināšanas, gan praktiskas iemaņas. Tā kā mēs tur bijām aptuveni 60 cilvēku, kas pārstāvēja 15 Eiropas un Āzijas valstis, praktisku iemaņu apgūšana sākās jau no semināra dalībnieku tikšanās pirmajām minūtēm. Tas bija ļoti interesanti – veidot kontaktu ar dažādu tautību, konfesiju, pasaules uzskatu pārstāvjiem un uzzināt par valsti un tās kultūru, runājot ar konkrētiem cilvēkiem.

Pēc pietiekami ilgas, bet aizraujošas, iepazīšanās ar dalībniekiem mēs sākām pārspriest Eiropas daudzveidību ciparos (mums parādīja lielisku prezentāciju  par sabiedrības dzīves dažādām sociālām pusēm), centāmies noskaidrot termina «dialogs» jēgu, tā nozīmi mūsu dzīvē, kā arī jaunatnes iesaistīšanas veidus starpkultūru dialogā. Semināru vadīja Dirk, Duygu, Eylem, Ibrahim, Marius, Musa, Mustafa. Savās nodarbībās viņi galvenokārt izmantoja grupu darbu, lai sekmētu mūsu dialoga prasmes. Semināra pirmo dienu noslēdza “Not enother intercultural evening” vakars, kur bija plaša iespēja iekļauties atšķirīgu tautu kultūras tradīcijās: beļģu, itāļu, austriešu, poļu un citu. Īpaši mani iespaidoja Jordānijas un Turcijas kāzu ceremonija, kas atšķīrās no mums pieņemtā ar tērpu, dziesmu un deju. 

Tie, kuri pēc iepazīšanās ar daudzām kultūrām rīta pusē bija spējīgi pārvietoties un uztvert jaunu informāciju, turpināja semināra darbu. Otrajā dienā, strādājot grupās, mēs pārspriedām dialoga veidus, atbrīvošanos no stereotipiem, konfliktu risināšanu un aktīvu klausīšanos. Bet pēcpusdienā mums bija iespēja iepazīties ar Mardinu, ar tās iedzīvotājiem un dzīves kārtību. Semināra dalībnieki sadalījās nelielās grupās un tulku pavadībā devās pastaigā pa pilsētu. Es un mani „pavadoņi” (Frančeska no Itālijas, Glorija no Bulgārijas, Matiass no Austrijas un Faruks – mūsu tulks no Turcijas) nelaida garām iespēju patērzēt ar vietējiem iedzīvotājiem. Nelielā juvelieru veikaliņā mūs sirsnīgi sveicināja saimnieks, un, baudot turku tēju (arī kafiju), ritēja saruna. Varat iztēloties manu izbrīnu, kad es uzzināju, ka mūsu sarunu biedrs ir arābs – katolis.

Uz manu jautājumu par reliģijas problēmām šajā Turcijas daļā viņš izstāstīja, ka viņa ģimene pašlaik neizjūt reliģisku spiedienu, kā tas bija astoņdesmitajos gados. Šis sabiedriskais cilvēks izstāstīja mums par ekonomiku, politiku, Turcijas un tās provinču dzīves gaitu. Saruna bija ļoti interesanta un izzinoša abām pusēm. Pārējā laikā mēs veicām suvenīru iepirkumus tirgotavās un vietējā tirgū, kur mūsu daudztautību kompāniju uzņēma ar ziņkārību un sirsnību.

Nākamajā rītā katra grupa dalījās savos iespaidos par pastaigu pa pilsētu un, ir jāatzīmē, ka to bija milzum daudz un visi - jūsmīgi. Dažas grupas apmeklēja mošeju, bārddziņa “darbnīcu”, tirgu un citas jaukas un uzmanības vērtas vietas. Īpaši paveicās tai grupai, kas izdarīja atklājumu – uzzināja, ko nozīme zvaigznes virs ieejas mājā. Izrādās –tas ir šīs ģimenes kaimiņu skaits. Pēc tam mēs spriedām par šķēršļu pārvarēšanas problēmu starpnacionālā dialogā un seminārā iegūto zināšanu pielietojumu nākotnē. Visi piekrita, ka dialogs starp kultūrām ir ļoti svarīgs, un tas ir pirmais solis ceļā uz sapratnes, saskaņas, uzticības, atšķirīgu problēmu atrisināšanu. Visu to mēs izjutām uz savas ādas. 

Vakarā mums bija noslēguma ballīte, kas vēl vairāk satuvināja visus semināra dalībniekus. Bija jūtama skumīga nots, jo mēs sapratām, ka drīz ir jāšķiras, un draudzīgi meklējām iespējas satikties visiem kopā vēlreiz. Un, par laimi, atradām iespējamo variantu skaitu – mēs nolēmām uzrakstīt vēl viena semināra projektu, kurā atkal varētu sabraukt visi. Domāju, ka tas varētu notikt jebkurā no valstim, kuru pārstāvju piedalījās.

Atvadas pēdējā dienā bija ilgas, sarežģītas, brīžam parādījās pat kāda asara, taču, atgriežoties mājup visi, pirmkārt, metās internetā un sāka rakstīt viens otram vēstules, apmainīties fotogrāfijām utt. 

Pašlaik, dzerot tēju savā mājīgajā krēslā pie datora, es turpinu savu starpkultūru saskarsmi pilnā apjomā, gan rakstot vēstules, gan izmantojot skype. Kas labāk? Pat nezinu, laikam tiešā saskarsme ar darbu, debatēm, izklaidi un arī turpmākajām atmiņam un skumjām. Ļoti gribas cerēt, ka tā nav mana pēdējā piedalīšanās šāda veida projektā.

Tatjana