Krāsainie Grieķijas tauriņi

“Te tomēr līst…”, bija mani pirmie vārdi, kas ierakstīti piezīmju grāmatā par Grieķiju. Braucot turp, domāju, ka nu gan visi piedzīvojumi un pārdzīvojumi jaunajā mītnes zemē būs cītīgi jāpieraksta. Kā izrādīsies vēlāk, pirmais un vēl viens ieraksts pēc nedēļas arī bija viss, ko paspēju. Nebija laika? Varbūt. Varbūt nebija gribēšanas, jo tajā laikā notika tūkstošiem citu lietu.

Ierodoties Atēnās martā, pirmā sajūta – super, beidzot sācies atvaļinājums. Kā gan savādāk, ja visapkārt ir palmas, pat izejot uz savas istabas balkona! Jā, arī lietus. Grieķijas agrais pavasaris nelutināja mani, un iedomātā mūžīgā saule neatnāca vēl mēnesi, kas nozīmēja slapjas kājas un saaukstēšanos. Apkure tika pieslēgta tikai pēc astoņiem vakarā, bet plānajās dienvidu mājiņās tas nozīmēja vien fantastisku aukstumu.

Nelāgie laika apstākļi savienojumā ar nelāgajām dzīvokļa biedrenēm pirmās divas nedēļas padarīja pārdomu pilnas – ko tad, ja nekas nemainās? Bet mainījās. Sākās ar to, ka beidza līt. No ielām pazuda ūdens, mākoņi atkāpās tālu pie horizonta, un sāka plaukt puķes. Ar lielu prieku pavadīju dzīvokļa biedrenes, jo viņu projekta laiks bija beidzies. Vēl pie sevis nodomāju, labi gan, ka brīvprātīgā darba programmas laiks ir ierobežots! (Lai cik ironiski būtu, to pašu atcerējos jau projām braucot, tikai sakot, žēl gan...) Tagad mierīgi varēju uzelpot! Un sākt baudīt Grieķiju!

Mana dzīve pašā Grieķijas sirdī Atēnās (un kuš! visi tie, kuri domā, ka Atēnām ar īsto Grieķiju nav nekāda sakara! Ir, un kā vēl ir! Atēnas ir 11 miljonu pilsēta, un te var atrast tik daudz kā īsta!) bija dalāma trīs vienlīdz nozīmīgās daļās. Mans brīvprātīgais darbs organizācijā; mani jaunie kaimiņi un jauniegūtie draugi; mana Grieķijas izpratnes veidošanās – valoda, muzeji, teātri, grieķu virtuve, kultūrvēsturiskie pieminekļi, pieminekļi, pieminekļi…

Kā brīvprātīgā braucu strādāt Atēnu organizācijā EDRA, kas nodarbojas… ar visu ko... Sabiedrības integrēšanu. Galvenokārt ar garīgi slimu cilvēku integrēšanu sabiedrībā, uzturot Dienas centru, lai uzlabotu viņu dzīves kvalitāti. To nu mēs darījām kā mācējām! Galvenais ieguvums no šī darba ir profesionālas gan medicīniska, gan psiholoģiska rakstura zināšanas. Diez’ vai kādā citā situācijā dzīvē man būtu jāsaskaras ar tik daudz interesantiem un profesionāliem cilvēkiem! Citreiz atkal mēs integrējām iebraucējus, citreiz veidojām izstādes. Darba diena gan nebija gara – tikai līdz vieniem pusdienlaikā, paspējām ne tikai darbu pastrādāt pa dienu. Kas gan vēl jāsaka – grieķu darba vide ir vienkārši fantastika! Nemitīgs cigarešu dūmu mutulis tev apkārt, kafijas smarža un neiztrūkstošais siga, siga jeb latviski – tikai mieru!

Cilvēki man apkārt. Šajā brīdī tik rakstot vien sāk jau taureņi vēderā lidot! Jaunie kaimiņi pēc mazās vilšanās ar pirmajām kaimiņienēm nu jau gāja daudz tuvāk pie sirds. Skaidrs, ka sākumā jocīgi, ja pirms tam vannas istabu esi dalījis vien ar sev labi zināmajiem, ir jāpierod. Austriete Lidija – varen jauka meitene, kuras vecaistēvs bijis latvietis, diemžēl kritis karā, tāpēc Lidija nekad viņu nebija satikusi. Bet tas netraucēja Lidijai katru vakaru man mīļi teikt arlabunakti latvju mēlē un jautāt, jautāt, jautāt par to, kā tad pie mums Latvijā ir.

Mazliet vēlāk dzīve (vai arī brīvprātīgo koordinators) mums piespēlēja franču puisi, kurš tik tikko bija beidzis gadu militārajā dienestā. Jā, Briss ir visnotaļ sarežģīta personība, un brīžiem mēs neviens nesapratām, kāpēc viņš izvēlējies brīvprātīgo darbu. No pīpēšanas iekštelpās mēs viņu atradinājām, bet no kurpju nēsāšanas istabā un kāju likšanas uz galda gan nē. Un tad vēl patiesa ticība, ka spoki pastāv un daži no viņiem dzīvo tieši mūsu dzīvoklī! Pilns komplekts?! Vēl nē – arī angļu valoda, kas tomēr bija izvēlēta kā komunikācijas valoda, bija Brisa vājā puse, lai neteiktu, ka tā nebija neviena no viņa pusēm vispār.

Lai cik dīvaini liktos, mēs visi labi sapratāmies. Skaidrs, ka dažas no mīlas drāmām, kuras ik pa brīdim pavadīja mūsu franču donžuānu, mēs izlikāmies nemanām, tāpat pievērām acis uz kavēto darbu, pirmkārt, tāpēc, ka bija grūti izskaidrot, ka vajadzētu nākt laikā, otrkārt, tāpēc, ka katram jau sava dzīve! Tajā pat laikā Briss ir fantastiski mīļš un jūtīgs, viņš nemēdza par visām trīs dzīvokļa biedrenēm rūpēties bieži, bet kad to darīja – tad ar francisku šarmu!

Tad ieradās Aleksandra jeb Caci no Maķedonijas (bijusī Dienvidslāvijas republika Maķedonija). Tas arī viņai sagādāja lielākās grūtības Grieķijā – viņas izcelsmes valsts. Ja sākumā Caci vēl centās pretoties grieķu pārliecībai, ka Maķedonijai nav tiesības uz tās nosaukumu, tad pēcāk viņa jau biežāk pussvešajiem sāka teikt, ka ir no Serbijas vai no jebkuras citas tuvāk esošas valsts. Brīžiem kļuva patiešām skumji, kad jāredz, ka lielās politiskās spēles šķeļ cilvēkus, kuriem patiesībā jau nav nekāda sakara ar to visu. Vēl ironiskāk šādu situāciju piedzīvot, ja es pati esmu no Latvijas: tā kā skats no malas. Caci ieradās kopā ar savu draudzeni Anu, kura bija sameklējusi darbu Atēnās. Īstu darbu, kā mēs smējāmies, jo brīvprātīgais darbs tomēr tāds pus-darbs. Caci ar Anu mūsu kompānijā ienesa īstu ballīšu garu! Dienas nosaukums (pirmdiena, otrdiena, trešdiena…) nenozīmēja, ka meitenes nevar iet tusēt.

Tā ballējoties mūsu kompāniju papildināja arvien vairāk un vairāk ieinteresētu grieķu puišu un vīriešu, un, tā kā ārzemnieces ir īpaša sieviešu kategorija grieķu vīriešu acīs, uzmanības bija pārpārēm. Tāpat Anu un Caci nepagurstoši visiem interesentiem stāstīja par sasāpējušajiem vēstures jautājumiem, bet daudzreiz klausīties to pašu jau kļuva neinteresanti (hmm, atkal tāds skats no malas…?). Tikpat nepagurstoši abas maķedonietes brīnījās par augstajām Grieķijas cenām (Rīgu laikam tik drīz nebrauks skatīt!) un ilgi varēja diskutēt par sievietes un vīrieša lomu sabiedrībā – sievietei jau skaidrs, galvenais, labi ieprecēties, bet vīrietim – pelnīt naudiņu. Un sievietei vēl smuki izskatīties. Un pat 50 grādu karstumā meitenēm bija vēlme vilkt augstpapēžu kurpes. Eleganti. Un ar to visu arvien vairāk un vairāk tika apburts mūsu francūzis.

Marija nu ir visīstākā grieķiete, sākot jau ar vārdu – katra trešā meitene Grieķijā ir Marija. Mēs strādājām kopā, un Marija man centās iemācīt grieķu valodu. Marija ir super – sirsnīga un mīļa dvēselīte, kura visu mīlestību pret citiem cenšas ievietot savā haotiskajā dzīvē! Ja vakariņas sarunātas deviņos, Marija bez sirdsapziņas pārmetumiem ieradīsies vienpadsmitos un vēl aizrādīs, ja kāds jau būs sācis ēst bez viņas! Mašīnas parkošana tā vienmēr saucās… Marija arī bija atbildīga par mūsu dzīvoklīti un visām citām organizatoriskām lietām. Un, kad es jau biju atmetusi savu ziemeļnieciski tipisko saspringumu, ka nekas nenotiek, kā tam jānotiek, sapratu, ka sameklēt elektriķi Atēnās varu arī es pati un atrast ārstu, ja nu nav tīrais sīkums, tad noteikti izpildāms uzdevums arī bez Marijas gādības, jo viņai darba jau tā vairāk kā saprašanas.

Akis, kas patiesībā nemaz nav vārds, bet gan iesauka un nozīmētu to pašu, kas latviski Iņš, deminutīva izskaņa. Akis lielāko daļu sava saprātīgā mūža ir nodzīvojis Beļģijā, jo vecāki strādāja Eiropas Komisijā. Tad, sasniedzot 21 gadu, atgriezies dzimtenē un tagad ņemas kritizēdams visu, ko iespējams. Viņam nepatīk grieķi, grieķu politiķi, grieķu darba vietas… un tā joprojām. Un tomēr cik tas ir grieķiski – sūdzēties par visu un nepārtraukti. Par to kopīgi pasmējāmies katru reizi, kad Akis atkal par kaut ko bija neapmierināts.

Un tad, protams, mani vismīļākie cilvēki no laika Atēnās – Katrina un Lena. Beļģiete un īsta Berlīnes meitene. Abas vēl tik tikko beigušas vidusskolu un nu meklē, ko darīt ar dzīvi. Abas meitenes strādāja ar jāšanas terapiju – bērnu rehabilitāciju, kur liela loma ir zirgiem. Abas bija nepagurstošas ballīšu fanes, un visbiežākā atbilde uz manu – Kā tu viņu zini?, bija – aiii, vakar iepazināmies… Un man tikai nācās noplātīt rokas, cik liels paziņu loks beigās veidojās. Katrina nemitīgi kaut ko virpina rokās, knibina un koda lūpas. Un tas viss man radīja tāāāādu stresu. Cik reižu vien meklējām tam skaidrojumu! Un beigās izsecinājām, ka tas radies no stresa, dzīvojot tik lielā pilsētā kā Atēnas, jo līdz šim Katrina dzīvojusi īstā zemnieku saimniecībā Beļģijā, tālu no pilsētām un šosejām. Lena savukārt ne vienu vien puisi atstāja ar lauztu sirdi, un vienmēr apkārt esošos valdzināja ar stāstiem par tēva indieša un mātes vācietes mīlestību Kostas, Dimitris, Dionisis, Irena, Miranda, Isabella, Janis… Vēl un vēl… Un katrs no viņiem ir iekrāsojuši dzīvi Atēnās visdažādākajās krāsās.

Akropole un pludmales. Lūk, tipisks skats, kad iedomājamies Grieķiju. Bet mans mīļākais tomēr ir Zeva piemineklis, varbūt tāpēc, ka tik velnišķīgi (vai dievišķīgi) liels, varbūt tāpēc, ka nepabeigts. Filapopu, kas atrodas turpat blakus Akropolei, tomēr ir iespaidīgāks un vienmēr jūtama pozitīva enerģija, kad sēdi uz viena no tūkstošiem gadus vecajiem akmeņiem, skaties saulrietu un malko Mythos. Omonias centrāltirgus, kur katrs cenšas pārdot vairāk un skaļāk kā citi. Nekad nebiju ēdusi tik gardus tomātus kā Grieķijā, tik daudz nektarīnu un saldas melones. Mazie mini arbūziņi rotāja mūsu māju visu vasaru līdz pat laikam, kamēr viss bija izkaltis sauss. Pludmale, kurā uzkāpu jūras ezim un izbaudīju īstu bay-watch palīdzību. Kilkādu mākslas muzejs ilgi paliks manā atmiņā, un par to atgādinās arī mazās baltās statujiņas mājās uz plauktiņa.

Ceļojums uz Grieķijas ziemeļiem Lieldienu laikā! Neviens kūrorts tam nestāv ne blakus! Uz iesma tiek cepts vesels jērs, dziedātas dziesmas, un viss ciems sanāk kopā. Piedzīvoju sniegu Grieķijas augstākajā virsotnē Olimpā. Meteoras varenums mani pārsteidz līdz papēžiem. No zemes kā izauguši stāv klints puļķi un pašā augšā saslēpušies klosteri. Fantastika! Viena no laimīgi nelaimīgākajām dienām Atēnās bija 52 grādu pieredzēšana. Laime, jo beidzot es esmu tur, kur gribēju – dienvidos. Un tomēr es jutos nožēlojami – drēbes slapjas, seja sarkana, ūdens pudelē sasilst ātrāk kā ledusskapī jebkas paspēj atdzist. Un tā vien gribējās atzīt, ka ūdens ir zelta vērtē. Un grieķu virtuve!! Milzu lielās pupas ar tomātiem, suvlaki, pildītās paprikas, grieķu salāti, Kipras salāti, tzatziki, grieķu vīns… Tas ir vesels piedzīvojums, kuru var izjust vēl labāk, ja tavernas īpašnieks Jorgos ir tev pazīstams vīrs, kurš pašrocīgi gādā, lai jēra gaļa tiktu cepta vēl labāk. Man bija tas prieks mācīties grieķu dejas un būt grieķu pop – mūzikas koncertos. Tik daudz greznuma, lepnuma un prieka nevar redzēt pat mūsu Dziesmu svētkos.

Tik grūti tomēr to visu tā skaisti uzlikt uz papīra, un tā vien šķiet, ka mani ir pārņēmis tāds grieķu haotiskums, jo sižeti lec cits citam priekšā un pārklājas. Sejas, vietas, emocijas…Un vienā vārdā tas viss ir brīvprātīgais darbs. Tu nepelni naudu, bet iegūsti daudz ko vairāk – jaunas sajūtas, kuras nepazūd tai mirklī, kad iesēdies lidmašīnā, lai dotos mājās. Vārdu salikums brīvprātīgais darbs manī turpmāk vienmēr izraisīs tauriņu lidojumu vēderā, jo es zināšu, ka esmu viena no viņiem. Un mūs visus kaut kas vieno – krāsaina pieredze un ideja par labāku pasauli.

Māra