Kas tas ir? Filma? Lozungs? Āķīgs uzdevums?

Atklāj piecus elementus! Kas tas ir? Filma? Lozungs? Āķīgs uzdevums? Skan, kā atklāts aicinājums jauniem, enerģijas un zinātkāres pilniem cilvēkiem, kas alkst pēc jauniem atklājumiem! Un, godīgi sakot, tā arī ir. Jo tas ir jauniešu apmaiņas projekts, kas noticis no 2011. gada 14. līdz 22. augustam, brīnišķīgajā valstī Slovākijā. Projektā piedalījās 4 valstis: Slovākija, Beļģija, Itālija, un, protams, arī Latvija.

Cik bieži īstenībā pilsētas vide slēpj no mums savvaļas dabas daiļumu. Atrodoties akmens un asfalta karalistē, mēs pieņemam šo mākslīgi cilvēka veidoto vidi par pastāvīgo, nemainīgo un ierasto. Aizmirstam, cik trausla un apbrīnojami daiļa ir daba, kamēr meži tiek izcirsti, bet izplūdes gāzu un rūpnīcu dūmi savelk zilās debesis un padara gaisu smagu, ūdens piepildās ar indīgiem notekūdeņiem, bet uguns kļūst par nevaldāmu stihiju, kas iznīcina visu, ko sastop savā ceļā. Tā arī sanāk, ka mums no jauna ir jāatklāj, kā liekas, sen jau atklātas un saprotamas vērtības – uguni, ūdeni, gaisu, zemi.

Tātad uzdevums ir skaidrs, un tagad mēs kā īstie pirmatklājēji dodamies ceļā! Un kur tad ir labāka vieta, kur meklēt mūs interesējošus dārgumus? Meklēt to ilgi nemaz nevajadzēja, jo viesmīlīgā Slovākija plaši atvēra mums Slovākijas paradīzes vārtus (Slovensky raj vai Slovākijas paradīze) – rezervāta, kas atrodas Slovākijas austrumdaļā.

Zīmīgā dalībnieku no četrām valstīm tikšanās notika Slovākijas galvaspilsētā – Bratislavā, no kurienes mēs jau visi kopā devāmies uz galapunktu – nelielu pilsētiņu Stratēnu, kas atrodas pašā Slovākijas paradīzes sirdī. Taču Slovākijas pērle lika mums piedzīvot vilšanos un satika mūs ar pavisam ne paradīzes laiku – ar lietusgāzēm. Bet īstenībā izrādījās, ka tā bija tikai pirmā pārbaude mūsu izturībai un tālākajās dienās laiks bija ārkārtīgi burvīgs.

Laikam nav iespējams atrast labāku vietu, lai satuvinātos ar dabu! Lieliski kalni, kalnu upīšu ūdens šalkoņa, raibas puķītes, sirseņu sisināšana, koki, kuros ir tik daudz dzīves spēka, ka tie var augt pat uz visneaizsniedzamākajām akmens klintīm! Vislabākie apstākļi ir un paliek tikai smelt iedvesmu! Katra diena, pavadīta kalnos, bija veltīta vienam no četriem elementiem – ūdenim, zemei, ugunij vai gaisam. Un katru dienu dienas pirmajā pusē mēs devāmies kalnos, bet pēcpusdienā rīkojām diskusijas, izglītojošas spēles vai meistardarbnīcas par konkrētu tēmu, bet vakarpusē - vakarus, kas tika veltīti valstu - dalībnieču tautu kultūrai.

Pirmā bija uguns diena. Šajā dienā mums iedegās karsta diskusija par uguni. Mūsu apspriešanai tika piedāvāti dažādi metaforiski izteicieni par uguni, un tālāk jau bija mūsu varā, vai piekrist vai ne. Dažreiz mēs bijām vienisprātis, bet citreiz ilgi strīdējāmies, cenšoties pierādīt savu viedokli. Par galvenajiem secinājumiem kļuva tas, ka ugunī ir apslēpts milzīgs spēks, kuru, prasmīgi lietojot, tiek nests labums, bet neprasmīgi un neapdomīgi - kļūst par stihiju, kas iznīcina visu, ko sastop savā ceļā. Uguns deg ne tikai dabā, bet arī katrā no mums, ļoti svarīgi ir šo uguni saglabāt visa mūža garumā, neizdegt un nenodzist. Āfrikā uguni pat uztver kā dzīves samazināto modeli. Un vēl, uguns apvieno. Un tieši šo apvienojošo spēku mēs visi varējām sajust, kopā sanākot vakarā pie ugunskura, kad mēs iepazīstinājām projekta dalībniekus ar Latvijā tik iemīļotiem svētkiem – Līgo tradīcijām: dziedājām dziesmas, dejojām, lecām pāri ugunskuram.

Zemes dienā mēs apmeklējām ledus alu, vienu no lielākajām Eiropā. Apbrīnojami, ka pat karstā vasaras dienā var nokļūt īstā, dabas veidotā ledus pilī, kas eksistē jau ap diviem tūkstošiem gadu! Bet, ejot atpakaļ, mums nācās kāpt lejā pa stāvām nogāzēm. Un jāatzīstas, ka zemes pievilkšanās spēks brīžiem mums neatteica un mums bija iespēja tiešām sajust tuvumu ar zemi, ieķeroties akmeņos, augos, koku saknēs. Bet diskusijas laikā tika izvirzīta hipotēze, ka tālajā pagātnē zemi izmantoja, lai izdzīvotu, bet tagadnē, lai gūtu peļņu. Tā sanāk, ka cilvēka skopums pats sev rok bedri, nodarot dabai tik lielu postu! Ko te piebilst? Nākotne ir mūsu rokās!

Ūdens dienā mēs devāmies skatīties uz ūdenskritumiem. Vistīrākās ūdens strūklas krita no augstajām klintīm un skrēja kaskādēm pāri akmeņiem. Jebkurā vietā var apstāties un paņemt tīra un ledus auksta ūdens malku. Šis ūdens pavisam nav tas, kas tek duļķainās lielo pilsētu upēs un ezeros! Padomā tikai, cilvēks taču 80% sastāv no ūdens, kāpēc tad mēs nerūpējamies par ūdeni? Sanāk taču, ka nerūpējamies arī paši par sevi!

Gaisa diena deva mums iespēju uzkāpt pa stāvām nogāzēm augstāk nekā tūkstoš metri virs jūras līmeņa! No turienes Slovākijas paradīze atvērās mums kā uz plaukstas, varēja sajust sevi, uz zemes malas stāvot! Un gaiss šeit, kā arī visā rezervāta teritorijā bija ļoti īpašs. Plaušas piepildījās ar svaigo kalnu gaisu, un varēja sajust vieglumu sev iekšā.

Projektā īpašu vietu ieņēma visdažādākās meistardarbnīcas, kuru gaitā mēs ne tikai apspriedām globālas apkārtējās vides, floras un faunas problēmas, bet arī kārtējo reizi varējām pārliecināties, cik daudzpusīgas ir plastmasas pudeles, no kurām var sanākt jauki svečturi, krājkasītes, ziedi, pildspalvu turētāji. Plastmasas sīventiņš Džonnijs pat iemantoja īpašu mūsu viesnīcas saimnieku bērnu labvēlību, bet, kā zināms, būt bērniem atzītam ir vispatiesākā un arī visvērtīgākā balva. Arī ļoti interesanta un noderīga mums bija tikšanās ar brīvprātīgo no Spānijas, Virdžīniju. Pateicoties viņas sarunai un spēlei, mēs guvām iespēju sajust sevi ne tikai kā brīvprātīgo, bet arī kā cilvēku, kam ir nepieciešama brīvprātīgā palīdzība, tādā veidā no jaunas pozīcijas novērtēt un pārdomāt brīvprātīgā lomas svarīgumu sabiedrībā. Mums bija piedāvāta arī iespēja dot ieguldījumu bērniem no Slovākijas bērnu un sociālajām mājām – mēs taisījām rotaļlietas no visvienkāršākajiem materiāliem, kurus droši vien var atrast jebkurā mājā – no vecām zeķēm, pogām un audumu gabaliem. Ļoti gribas ticēt, ka mūsu necilais ieguldījums kopējā darbā dos daudz prieka bērniem.

Spilgtākais notikums mums kļuva speciālo viesu - ielas mākslinieku grupas, kas nodarbojās ar teātra izrādēm, pievienošanās mūsu projektam. Viņi deva mums iespēju sajust sevi kā ūdenim, sajust zemes enerģiju, aizstiepties līdz debesīm, nodejot uguns deju. No viņiem tiešām bija ko mācīties! Tādu uguni acīs, tādu iedvesmu un enerģiju, ko tādu es jau sen nebiju redzējusi cilvēkos. Mēs darījam to, ko nekad līdz šim nebijām darījuši un, iespējams, nekad jau arī nedarīsim reālajā dzīvē: veicām akrobātiskus trikus, žonglējām, jutāmies kā aktieri, dejotāji. Kāds, iespējams, visu mūžu sapņoja kļūt par cirka akrobātu, un cik tas ir brīnišķīgi - pieskarties pie sava sapņa, kaut uz vienu vienīgo mirkli! Cik brīnišķīgi nebaidīties un, nebaidoties no neveiksmēm, darīt to, ko nekad savā mūžā neesi darījis! Kādam, iespējams, tas kļūs par piemēru jauniem iesākumiem.

Un tā pēdējais, bet ne mazsvarīgākais - pašā sākumā es minēju piecu elementu meklēšanu, bet līdz šim brīdim pieminēju tikai četrus. Tagad ir pienācis brīdis, lai pastāstītu par piekto – tā ir kultūra. Īstenībā tas ir viens no svarīgākājiem. Satiekoties un sarunājoties vienam ar otru, mēs iepazinām dažādas valstis, dažādu cilvēku kultūru, izjaucām kaut kādus savējos stereotipus. Un, galvenais, atradām dvēseles radiniekus, atradām jaunus draugus. Tik neticami un interesanti, ka nedēļas laikā mēs varējām satuvināties tik cieši, ka ir radies iespaids, ka mēs zinām viens otru visu mūžu! Bet reālajā dzīvē varētu paiet garām un viens otru nemaz nepamanītu, bet, pateicoties šim projektam, mēģinot atklāt kopā četru elementu spēku, atradām piektā elementa spēku. Cik forši ir izzināt citu valstu kultūru nevis pēc mācību grāmatām vai no interneta, bet gan uzreiz no reāliem cilvēkiem - kultūras nesējiem. Esmu pārliecināta, ka, satiekoties vienreiz, mēs vairs nepazaudēsim viens otru un cerēsim par tālākām tikšanās reizēm!

Pienācis brīdis atvadīties. Mēs atkal atgriezāmies trokšņainajā Bratislavā un uzreiz varējām sajust, cik ļoti mums pietrūkst dzīvinošā kalnu gaisa, zvaigžņotās debess, vakaru vēsuma... Mēs neaizbraucām ar tukšām rokām, mēs paņēmām līdzi bagāžu ar jaunām zināšanām, secinājumiem un iemesliem pārdomām. Mēs noteikti attieksimies pret dabu saudzīgāk, tā kā projekta ietvaros tiešām kļuvām ar dabu kā viens vesels un kārtējo reizi sajutām, ka tā ir dzīves skola, harmonija, visu pamatu pamats! Saudzēsim arī mūsu jauno draudzību. Mēs nesakām ardievu, mēs sakām uz tikšanos!

P.S. Protams, mūsu brauciens netiktu īstenots bez programmas Youth in Action, kas tulkojumā nozīmē "Jaunatne darbībā". Pateicoties šai programmai, mums tikai sākumā ir jāapmaksā visi ceļa izdevumi, bet pēc tam mums apmaksā 70% no ceļa izdevumiem, sanāk, ka mums ir jāapmaksā tikai 30%. Bet dzīvošana un ēdināšana ir pilnīgi bezmaksas!

Anna