Kāpēc Rumānijā ir viegli būt laimīgai?

Laime ir ļoti vispārināts jēdziens, turklāt katrs no mums citādi saprot personiskās „laimes formulu”. Es, protams, varu runāt tikai par savu pieredzi. Šoreiz runa ir par nosacītu laimes izpratni, dzīvojot Rumānijā, kuru nu jau deviņus mēnešus saucu par savām otrajām mājām. Un jāsaka, ka Rumānijā tiešām smaidu un priecājos biežāk. Viens no galvenajiem iemesliem nenoliedzami ir skaistā daba, saules tuvums un jaukā Cluj Napoca pilsēta. Iespējams, pie „vainas” šīm patīkamajām sajūtām ir arī lieliskais, turklāt daudzējādā ziņā izaicinošais Eiropas Brīvprātīgā darba (EBD) projekts, kura meklēšanā ieguldīju tik daudz laika un uzmanības. Šajā ziņā liels paldies par palīdzību jāsaka manai nosūtītājorganizācijai „IKSC Līdumi” Jelgavā.

Varu droši teikt, ka ieguldītais laiks ir atmaksājies ar uzviju. Jau satiekoties ar uzņēmējorganizācijas ADESCO pārstāvjiem, biju pārliecināta, ka gaidāms interesants un jaunu pieredzi dodošs gads. Lai arī ADESCO ir neliela organizācija, tomēr to atsver viņu ieinteresētība un aktivitāte bērnu un jauniešu dzīves uzlabošanā. Mana projekta „Help me to prepare for my life” ietvaros strādāju bāreņu namā, kurā pašlaik dzīvo astoņas meitenes vecumā no 10 līdz 21 gadam. Kopā ar bāreņu nama meitenēm pēc skolas darām visdažādākās lietas – no mājas darbu pildīšanas un filmu skatīšanās līdz gleznošanai un rotaslietu gatavošanai. Protams, apmeklējam arī dažādus pasākumus tuvējā pilsētā.

Šajā laikā „Maria Gabriel” centrs un tā iemītnieces ir kļuvušas ļoti tuvas. Nekad nedomāju, ka darbs ar bērniem man varētu būt saistošs, bet Rumānijā esmu iemācījusies priecāties arī par nelieliem sasniegumiem, ļaujot arī sev būt nedaudz bērnam. Interesanti, ka diendienā strādāju vietā, kura vadītājiem nav izpratnes, kas īsti ir brīvprātīgais darbs un zināmā mērā arī – ko viņiem ar mums iesākt. Daudz laika nācies ieguldīt tieši komunikācijā un sapratnē, kur īsti bāreņu namā būtu mana vieta. Tas arī saprotams, jo centrā ir noteikta dienas kārtība, ir uzdevumi, kas meitenēm jāpilda. Ar laiku un daudz neveikliem brīžiem gan valodas barjeras, gan kultūras atšķirību dēļ tomēr viss nostājas savās vietās. Tikai jāiemācās atrast kompromisus. Tiesa gan, neaizmirstot arī par to, ko gribi paveikt.

Jau kopš bērnības visinteresantākie man šķituši ceļotāju un ceļojumu stāsti. Šajā ziņā nekas nav mainījies arī tagad. Ceļojot un mēģinot izprast pasauli kaut nedaudz vairāk, jūtu, kā aug mana dvēsele. Rumānijā esmu pieredzējusi piedzīvojumiem un vērtīgiem ceļojumiem bagātu vasaru. Gan kāpu kalnos, gan padzīvoju mežā, gan ballējos pie Melnās jūras, laivoju pa Donavu, baudīju visdažādākos rumāņu ēdienus un dzērienus. Ceļojot pa Rumāniju, var uzskatāmi redzēt, kā šī skaistā zeme mainās – sākot no tradicionālās ziemeļrietumu daļas ar maziem ciematiņiem un maģiskiem kalnu ezeriem, turpinot ar centrālo Transilvānijas apgabalu, kas bagāts ar vēsturiskām pilīm un arhitektūru kopumā, kā arī iespaidīgajiem Karpatu kalniem. Savukārt, tuvojoties Melnajai jūrai, viss mainās, kalnu ainavu nomaina līdzenumi un saulespuķu lauki. Piejūras pilsētas, protams, vairāk domātas tūristiem, bet mēs paspējām izbaudīt patiesi neparastas dienas mazā hipiju ciematiņā, kurā bija, iespējams, garšīgākā karstā ielu kukurūza, kādu jebkad esmu ēdusi.

Tomēr mans vislielākais ieguvums ir satiktie cilvēki. Rumāņi ir īsti dienvidnieki ar patiesu dzīves mīlestību, spēju dejot un dziedāt līdz rītausmai. Kā jau dienvidniekiem, šeit ļoti izteiktas ģimenes saites un tuvums baznīcai. Tomēr saskatāms arī mums, latviešiem, raksturīgais cinisms un neticība politiķiem, kā arī spēja pasmieties pašiem par sevi grūtos laikos. Esmu ārkārtīgi pateicīga par rumāņu viesmīlību un sirds siltumu, ar ko saskāros diendienā. Paldies arī visiem satiktajiem brīvprātīgajiem, no kuriem daudzus jau varu saukt par labiem draugiem. Eiropas brīvprātīgie patiesībā ir kā liela ģimene. Jo, lai gan visi esam tik atšķirīgi, tomēr mūs vieno īpaša sajūta, laiks, kas pavadīts svešā valstī, cenšoties iedzīvoties un izprast šīs zemes kultūru un sadzīvi. Mani īpaši iepriecina sarunas, kas nodzēš stereotipus par iepriekš svešu zemi. Bieži vien nemaz nespēj paredzēt, ko jaunu un pārsteidzošu uzzināsi par citu kultūru, vienlaikus liekot aizdomāties arī par pašu kultūru un idenititāti. Viens no maniem draugiem reiz teica, ka, viņaprāt, EBD nav īstā dzīve, bet gan kā tāds saulains burbulis. Un savējo es centos izbaudīt un izdzīvot pilnībā.

Ilze