Kamambērs un franču margarietiņas

Pārsteidzošā Francija
Pirmais pārsteigums bija Parīzes metro, kad veicu ceļu Rīga – Redon. Mana mazā EVS pilsētiņa – tik daudz tumšādaino cilvēku! Tik dažādas kultūras kopā! Spāņi, brazīļi, marokieši, turki… pēc Latvijas tas bija pirmais īstais kultūršoks. Tam līdzi nāca arī atklāsme, ka cilvēki ir ļoti interesanti savā dažādībā.

Bretoņi
Franču valoda bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos doties uz Franciju, tomēr darboties projektā ar jauniešiem bija mans galvenais kritērijs. Ar jauniešiem var dalīties pieredzē un sajūtās, kopā priecāties un tiešām būt Francijā pa īstam, jo kultūra priekš manis nav celtnes un stili, bet cilvēki. Kad mana uzņēmējorganizācija man piezvanīja un teica, ka viņi varētu mani iesaistīt projektā, biju ļoti laimīga. Tikai pēc tam paskatījos, kurā Francijas galā ir mans projekts – Bretaņā, Francijas ziemeļrietumos. Kad to pateicu savam franču valodas pasniedzējam, viņš teica: „Tev paveicies! Tur nav īstas ziemas!“ Jā, bet tur nav arī īstas vasaras! Nonācu Bretaņā, kura ir slavena ar to, ka tās iedzīvotājiem ir sava – bretoņu – valoda. Cilvēki par sevi saka: „Esmu bretonis!“, un tikai tad: „Esmu francūzis“. Man Bretaņa ar tās pus sālīto sviestu, plānajām pankūkām, kurā liek iekšā visu ko, un vislielāko nokrišņu daudzumu Francijā iepatikās uzreiz.

Jauniešu māja Mapar
Tā varētu tulkot francisko «habitat jeunes ». Mapar bija mana darba vieta ar superīgiem kolēģiem un foršiem jauniešiem. “Jauniešu mājā” dzīvoja apmēram 50 cilvēki - gan tie, kas vienkārši strādā tālu no mājām un grib palikt Mapar, lai tuvāk darbam, gan tie, kam ir nelabvēlīgas ģimenes un nav citur, kur iet. Vakaros, lai jaunieši negarlaikotos, tika rīkotas dažādas aktivitātes – spēles, nacionālie vakari, kanoe, teātris, informācijas dienas, angļu valodas stundas. Es organizēju arī latviešu vakaru ar dejām un jautājumiem par kultūru. Tā kā jaunieši bija tādā pašā vecumā, kā es, sapratāmies ļoti, ļoti labi, un tā pa šo laiku arī iesakņojās « mana » Francija. EVS sākumā, kad kāds prasīja par iespaidiem Francijā, teicu – Francija ir forša, bet Latvija labāka. Projekta beigās teicu, ka mana sirds lūzīs, atgriežoties mājās, jo sirds gan Latvijā, gan Francijā ir pie « manējiem » abās vietās.

« Auberge espagnole » (tiešā tulk. - spāņu hostelis)
Šī ir ļoti populāra filma Francijā, kuru Latvijā pirms kāda laika varējām redzēt ar nosaukumu « Eirodzīvoklis » (tas ir stāsts par 10 studentu apmaiņas ERASMUS studentiem, kuri dzīvo Spānijā). Kad stāstīju kādam Francijā, kā dzīvoju, visbiežākais jautājums bija - vai jums iet tāpat, kā varoņiem no « auberge espagnole » ? Patiesībā tieši tā arī mums gāja… Pilsētiņā, kurā es dzīvoju, mēs bijām astoņi brīvprātīgie un dzīvojām kopā 3 cilvēki vienā dzīvoklī. Sanāk – trīs dzīvokļi, pilni ar eiropiešiem ! Katram savs projekts, bet viena koordinējošā organizācija un kopā dzīvošana – no Gruzijas, Zviedrijas, Spānijas, Itālijas, Polijas, divi no Turcijas, un es no Latvijas. Tā bija iespēja iepazīt tālas un tuvas kultūras, “vēsos” austrumeiropiešus un «karstos » dienvidniekus.

Un pa vidu tam visam - lauzt stereotipus. Labāk gan sapratos ar tiem, kas dzīvo tuvāk Latvijai – ar meitenēm no Polijas un Zviedrijas, bet nedomāju, ka tas bija līdzīgo kultūru dēļ vien. Viņas vienkārši bija spēcīgas personības. Man bija kāds, ar ko parunāt un ceļot kopā nedēļas nogalēs, kad visi francūži atgriezās pie savām ģimenēm. Protams, bija konflikti par nemazgātiem traukiem («Tur skapī vēl ir tīri ! Kad nebūs – nomazgāšu! Un, ja tu mazgā manus traukus, pasaki, es nākamreiz nomazgāšu tavējos! » – kas nekad nenotika, starp citu.) un grīdām; iemācījos, kas jāsaka turciski runājošai meitenei, kad viņa jautā Ozanu, un kāda zina jānodod tai, kas runā franciski. Kopā veidojām projektu « Eiropas nedēļa », kas prasīja daudz pūļu un darba, bet, kad tika īstenots, sagādāja lielu prieku – man patika runāt un rādīt savu kultūru, bildes, veidot aktivitātes bērniem un jauniešiem. Tā bija vēl viena iespēja parādīt un redzēt, kas ir Eiropa.

Latviete franču mērcē
*** Franču mērce sākas ar franču bučām - bisous [bizuu]. Nevis ar franču skūpstu, bet ar bučām, ko franči tik devīgi dala. Tas ir kaut kas ne-francūžiem loti nesaprotams. Proti, buču skaits ir atkarīgs no reģiona, kurā atrodies. Vairāk uz ziemeļiem ir divas bučas (tādi šmaukstieni, saskaroties vaigiem, ne vienmēr tiešām bučojot), dienvidos tās var būt arī trīs vai četras. Ar labiem draugiem tās reizēm ir vairākas, nekā ar paziņām, taču reizēm savukārt tikai viena (sak’ - es tevi pazīstu, nav vērts pūlēties). Tāpat tu nebučojies darbā ar tiem, kas ieņem augstāku pozīciju nekā tu, bet ar citiem kolēģiem gan var, tomēr arī atkarībā no tā, kur tu strādā. Reizēm, ja atrodies ciemos 20 cilvēku kompānijā, kāds, kas ienāk, dod visiem bučas un tāpat atvadoties, taču reizēm pasaka tikai – sveiki visiem ! – un viss. Šī bučošanās ir kaut kas tik specifisks, ka tiešām var sajukt!

Franču tikumi
***Sākumā šķita, ka francūži ir virspusēji, ka viņiem trūkst dziļuma, kas man ir tik svarīgs. Likās, ka viņi visus sauc par draugiem. Bet nē – francūži man tiešām atvēra savas sirdis! Jo vairāk projekts tuvojas beigām, jo labāk man ar viņiem gāja. Divus mēnešus pirms projekta beigām iepazinos ar diviem francūžiem, kas atnāca dzīvot uz „Mapar”, un kopā tik daudz lietu sadarījām! Peintbols, volejbols pie ezera, pikniki, ballītes un dejas klubos… Pavadījām tiešām jaukus brīžus kopā. Reiz braucām no viena parka mājās un es redzēju, ka ceļmalās ir margrietiņas. Sāku stāstīt par mūsu Jāņiem, ka pinam vainagus, un puisis, kas pie stūres, saka – tu gribi, lai apstājamies un saplūcam? Es priecīgi piekritu, un mēs tāpat vien apstājāmies un visi trīs salasījām margrietiņas ! Tas šo dienu padarīja tiesām laimīgu! Un mana foršā draudzene Sabrina no Francijai piederošās Martinikas salas – cilvēks ar plašu sirdi. Prieks tādus sastapt un viņu dēļ vien bija vērts Francija būt.

Pareizās lietas Eifelīša pakājē
***Kad braucu Parīzi lūkoties, satikos ar draudzeni no Latvijas, kas atbrauca apciemot mani Parīzē, un blakus bija arī viens franču puisis, kas piekrita vienu dienu mums parādīt Parīzes dārgumus. Kādu vakaru bijām nopirkušas vīnu un sieru, arī bageti, lai loti banāli un tik ārkārtīgi skaisti pasēdētu pie Eifelīša. Puisis arī pievienojās (kuru, starp citu, arī tikpat banāli sauca Fransuā). Parādīju, ka mums ir kamambērs un vīns, un viņš bija šokā. Jo « ar kamambēru taču ir jādzer sarkanais, nevis baltais vīns! ». Es biju nopirkusi nepareizo. Un viņš teica, lai gaidām, un pats aizgāja nopirkt sarkanvīnu, jo baltvīns ar kamambēru nu nekādi neiet kopā! (kaut arī uz pudeles bija rakstīs, ka iet gan;) ).

Francūži miedz ar aci
Lūk, vēl daži sīkumi un mani novērojumi: ***Tiešs tulkojums vārdam “boîte” , kas sarunvalodā nozīmē nakts klubs, ir „kārba” vai „kaste”. Tātad, ja gribi iet ballēties, tad - ej uz kasti! ***Ja tev nav mašīnas, tu gandrīz vai nekur nevari tikt – vienīgā iespēja ir stopot, vilciens, kas reizēm beidz kursēt sešos vakarā vai kāds, kam ir mašīna. ***Viens no lielākajiem pārsteigumiem Francijā – tu redzi veikalu, kas ir slēgts, un zīmīti « Ikgadējās brīvdienas. Atgriežamies pēc mēneša ». *** Pusdienas pārtraukums ilgst vismaz vienu stundu, un šajā laikā viss ir slēgts, izņemot ēdināšanas iestādes. Pusdienlaiks var ilgt arī trīs stundas. ***Francūžiem patīk sanāksmes un tikšanās. Šī gada laikā esmu bijusi uz vairāk sanāksmēm nekā visā manā dzīvē. Ja kāds rīko kādu notikumu vai tu gribi zināt ko vairāk par kādu jautājumu, tev noteikti tiks piedāvāts « norunāt tikšanos ». ***Daudz dzirdēts izteiciens bija « te ir bordelis » - tas nozīmē, ka ir nekārtība, cilvēki nogurdina un nezina, ko darīt, nav kārtības. Šo vārdu tiešajā nozīmē nedzirdēju izmantojam. ***Cilvēkiem un organizācijām ir nauda. Ir patīkami un savādi redzēt, ka tev piedāvā darīt lietas, sakot – jā, tu vari dabūt naudu no fondiem tur un tur . Cilvēki ir tiešām motivēti strādāt un veidot projektus.

***Francūži ir loti ieinteresēti politikā. Man gadījās tur būt vēlēšanu gadā, un katram francūzim ir savi politiskie ieskati, sava pārliecība par to, kas mainies valsti. Un visi balso, protams ! ***Stereotips par francūžiem ar kamambeeru (tradicionālo sieru), labu vīnu un bageti (šauru garu baltmaizi) patiešām ir realitāte! *** Liels uzsvars tiek likts uz faktu, ka Francija ir laicīga valsts. « Nav mums nacionālās reliģijas. » Un tomēr, ir daži reliģiskie svētki, ko Francijā atzīmē ar oficiālām brīvdienām, bet Latvijā ne. ***Francijā ir ārkārtīgi liels daudzums saīsinājumu, ko visi zina. Piemēram, CAF, CDI, ASSEDIC, CDD, utt. Ja tu tos nezini, reizēm ir grūti orientēties sarunās. ***Jauniešu vidū ļoti populārs ir sarunvalodas paveids „verlēns”. Tas nav Pols Verlēns, dzejnieks, bet gan vārds « verlan », kas radies no « l’envers » - tulkojumā tas nozīmē „otrādi”. Vers + l’en. Apmainīt zilbes vietām. Viņi nesaka „femme”, bet „mme+fe”, sanāk – „moeufe”, kas nozīmē – sieviete. Šis stils gan rakstībā nepastāv.

Sirds lietas/ iekšlietas
Šīs bija manas domas un pārdomas, kas viena pēc otras nāca kā vērtīgas atziņas: *Latviete. Lepnums stāstīt par savu mazo valsti. Interesanti, ka Latvija viņiem ir eksotika, jo par Latviju nav daudz dzirdēts. Mans atklājums par sevi - nav manas zināšanas par Latviju pilnīgas. Reizēm cilvēki grib zināt tik daudz, ka nespēju pastāstīt… esot prom no Latvijas, atklāju sevi latvieti. *Esot prom no ģimenes un saprotot, ka nevari tāpat vien, kad slikti, aiziet pie draugiem un izraudāties uz pleca, tu saproti lietas par sevi un savu ne/stiprumu. *Esot citā valstī un atļaujoties būt tāds, kāds gribi būt. Ir vieglāk iet pie citiem, uzsākt sarunu, pārsteigt ar to, kas un kāds esi, jo nevienam par tevi nav gatavs priekšstats. Tāda kā vieglāka brīvība. *Otrs tūristu visapmeklētākais apskates objekts, izrādās, ir Mont St Michel – Sanmikela kalns, kas atrodas uz Bretaņas robežas. Tas ir kalns, kura galā atrodas katedrāle un klosteris, un pārējo kalnu aizņem pār-tūristiski veikali, restorāni utt. Manšai klosterī bija iespēja pavadīt nedēļu, un atrasties pavisam citā dzīvē. Mūki vienkārši uzņem grupu cilvēku un uz nedēļu ļauj būt savā dzīvē – kopā dzīvot un strādāt, un lūgt Dievu, un domāt. Tas paver jaunu skatu, šāda pieredze. *Vēl viena vieta, kur pavadīju nedēļu, ir Taizé. Tā ir ekumēniska kristiešu kopiena Francijas centrā, kas uzņem cilvēkus no visas pasaules, lai viņi tur pavadītu nedēļu sarunās un darbos – piedzīvotu Dievu un cits cita sabiedrību. Loti piepildīts laiks, kurā tu vari iegūt draugus visam mūžam, mainīties un mainīt citus. Vieta, kur vērts būt un atgriezties.

Bisous de la France ! :) :*

Ginta