Kā rodas projekts... Un no projekta atkal nākamais...

Īstenībā man gribējās rakstam likt nosaukumu „Kā rodas brīnums”, jo ticu, ka savā ziņā katrs projekts ir kā mazs brīnums – kādu cilvēku izlolots un novests līdz galam. Parasti mēs stāstām par notikušo projektos, bet šoreiz vēlos pastāstīt, kā nokļuvām līdz sava sirds projekta realizācijai.

Viss sākās ar to, ka pirms vairākiem gadiem toreizējā JC „Bāze” vadītāja Ieva Garjāne rosījās tik intensīvi, ka atrada puisi – Viktoru Gomezu no Barselonas piepilsētas Spānijā, kurš Youtube kanālā bija ielicis savu CV – uzfilmētu kā veselu performanci. Uzreiz sapratām – ir! –gribam šo puisi pie sevis Gulbenē, tāpēc sazinājāmies un izteicām piedāvājumu viņu uzņemt kā EBD brīvprātīgo. Puisis gan bija noskatījis citu valsti, taču beigās mūsu piedāvājumam piekrita. Tapa EBD projekts, balstīts uz Viktora interesēm un vēlmēm. Un tā 2011. gada pavasarī Viktors ieradās Latvijā un gada garumā sāka darboties ar un ap teātra aktivitātēm gan ar jauniešiem, gan pēc paša iniciatīvas iefiltrējoties un izpaužoties vēl citās vietās. Vēl jāpiemin, ka es biju Viktora mentors un, pirmo reizi viņu ieraugot, man likās – mums diezvai „saštimmēs” un mentors visticamāk būšu tikai uz papīra. Bet viss izvērtās pavisam citādāk... Laikam kaut kas noklikšķēja.

Pirms tam Spānijā Viktors darbojās paša un draugu izveidotajā teātra studijā, kas orientējās uz ielu teātra un sociālā teātra izpausmēm. Īstenībā jau pēc pāris mēnešiem Latvijā Viktors ieminējās, ka vēlētos savus studijas draugus atvest uz Gulbeni, lai kopā paveiktu kaut ko interesantu un Gulbenē nebijušu. Apsolīju padomāt, un radās ideja par starptautisku jauniešu apmaiņu. 

Kad Viktors jau bija atgriezies Spānijā, viņš turpināja regulāri vismaz 1-2 reizes gadā braukt uz Latviju, 2013. gada vasarā piedaloties arī Gulbenes amatierteātru festivālā kā viesrežisors. Arī man ir bijusi tā iespēja divas reizes viesoties pie viņa ģimenes. Vienā no tām reizēm reāli sēdējām un plānojām projektu. Ar pirmo reizi projektu neapstiprināja, jo bija ieviesusies maza kļūda finanšu aprēķinos, bet neatmetām cerību un sniedzām uz nākamo gadu. Un tā 2014. gada vasarā pie mums, Gulbenes novadā, ieradās 10 jaunieši no Spānijas, Katalonijas reģiona, – degošām acīm un gatavi darboties kopā ar mūsējiem no vietējās teātra studijas, ar dažiem no kuriem Viktors jau bija darbojies savā EBD laikā. 

Izvērtējot projektus, parasti jautā par konfliktiem vai izaicinājumiem, bet mums nekā tāda nebija nevienā projekta fāzē. Man ir bijusi arī pavisam nelāga pieredze, bet tikai ar šo projektu pēc vairākiem nostrādātiem gadiem jaunatnes jomā līdz sirds dziļumiem esmu atskārtusi, cik tomēr MILZĪGA LOMA ir partnerībai un būšanai uz viena viļņa, lai projekts izdotos par visiem 100%. Es no teātra nesaprotu neko, taču man padodas organizatoriskās lietas. Apmaiņā tā arī bijām sadalījuši – Latvijas puse vairāk rūpējas par praktiskajām lietām, brīvo laiku, starpkultūru mācīšanos, bet katalāņi – tieši par teātra darbnīcām un citām aktivitātēm, caur kurām runājām par apmaiņas tēmu – ES pilsonības apzināšanos. Gala rezultātā jaunieši paši definēja, ko viņi ar to saprot un kuras tieši viņiem ir svarīgākās ES vērtības – iespēja paust savu viedokli un lauzt stereotipus citam par citu. Tapa noslēguma darbs, kas iekļāva šīs idejas, – ielu teātra performance, kuru parādījām Stāmerienas pagasta Kalnienas ciema svētkos. Bija cilvēki, kas nesaprata. Bija cilvēki, kas teica „Bravo!”. Bet pāri visam mūsu pašu gandarījums un daudz jaunu atziņu gan par sevi, gan lietām sev apkārt. 

Un tas nav viss. Pašlaik jau strādājam un plānojam nākamo soli (Un programmai taču patīk turpinājuma pasākumi! :) – atbildes apmaiņu Spānijā pie mūsu draugiem katalāņiem, kuru himna, starp citu, ir ar latviešu komponista Mārtiņa Brauna mūziku... 

Par pašu apmaiņu mums ir tapis arī video, kuru iespējams noskatīties Gulbenes novada jauniešu mājas lapā www.labisbabis.lv video sadaļā.