Kā Nīderlandiete ieleca dzīvē Latvijā

Dzīvoju nelielā pilsētā netālu no Krievijas robežas, Preiļos. Lauki, meži un vēl vairāk lauku un mežu. Kad es pirmo reizi braucu no Rīgas, kas ir 3 stundas ceļā, es meklēju cilvēkus un pilsētas. Bet to praktiski nebija, es sev uzdevu jautājumus par to, kāpēc visa šī brīvā zeme netiek izmantota? Kapēc ir tikai savvaļas daba? Es ļoti ātri atklāju, ka Latvijā cilvēku nav daudz, bet vietas gan!

Ir daudz vietas riteņbraukšanai, kā īsta nīderlandiete, man bija vajadzīgs ritenis, es ar to braucu gar laukiem, pa mežiem, smiltsceļiem līdz burvīgajiem ezeriem. Tik daudz skaistas dabas apkārt, ar riteni izbraucu visus iespējamos ceļus un neceļus līdz uzsniga pirmais sniegs.

Sniegs. Šis ir laiks, kad sākās manas grūtības, jau oktobra beigās uzsniga pirmais sniegs. Oktobra beigās... Tas man bija pārāk ātri, tad iestājās aukstums, tumsa un sākās ziema. Sāku skaitīt un atklāju, ka ziema turpināsies apmēram pusgadu! Es tam nebiju gatava. Devos uz lietoto preču veikaliem un meklēju vissiltākās drēbes, kuras ir tiešām vajadzīgas Latvijā. Un ziema sāka kļūt jauka un patīkama.

Lielājām sniega pārslām krītot uz ielām, ejot sniegs zem kājām izdot skaņas, es varēju stundām staigāt sniegā un klausīties skaņās. Mani pārsteidza, ka mašīnas brauca, vēl vairāk, ka autobusi arī vēl brauca un skolās viss notika. Mani ļoti pārsteidza, ka kad bija daudz sniega viss notika, neviens nekrita panikā un nepievērsa tam it nekādu uzmanību. Pēc četriem mēnešiem es atklāju, ka tas kāpēc, jo tik daudz sniega ir pilnīgi normāli.

Šajā ziemas sākumlaikā es sapratu kā latvieši uztur siltumu, šis noslēpums ir balzāms. Šis dzēriens sasilda un nes prieku dzīvojamajās istabās un ballītēs. Un latviešiem ļoti labi padodas ballīšu organizēšana un dejošana. O jā, dejošana! Pirmo reizi, kad es redzēju jauniešus dejojot tautastērpā tautasdejas tautasdziesmu pavadījumā, es uz brīdi zaudēju runasspējas, kas vēlāk pārvērtās sirsnīgā smaidā. Man radās jauna mīlestība - dzīvespriecīgā mūzika un dejas degsme. Šāda tradīcija man bija pilnīgs jaunums, atlikušā gada laikā es katru reizi, kad radās iespēja, devos uz tautasdeju koncertiem. Es atklāju, ka nīderlandiešu kultūra noteikti nav ne dziesmu, ne deju.  

Ir citas lietas, kuras es iemācījos un piedzīvoju Latvijā. Nakšņošana ciemos, sirsniņmājiņas, izdzīvot pirti, braukt ar traktoru, klausīties šlāgermūziku, zāģēt kokus, tikt galā ar sevi, kad jutos garlaikota, dziedāt latviski un krieviski, nocirst savu Ziemassvētku egli mežā, šļūkšana no kalniem, tautastērpa nēšāšana, salasīt un pagatavot meža sēnes, braukt ar antīku autobusu, lasīt dārzeņus no dārza, īsas un tumšas dienas, zaļumballes, vilnas zeķu nēsāšana un daudzas citas.

Tagad esmu izlēkusi no savas Latvijas dzīves. Tas nav viegli, es nevaru un negribu, jo es iemīlēju visas atšķirības, bet visvairāk latviešus, jo viņi nav tādi vienkārši. Gada sākumā, kad es ierados, tas bija ļoti grūti, jo latvieši ir aizvērti svešiniekiem. Tajā brīdī, kad sajutos pieņemta, sajutu, ka tieku pa īstam ielaista šo cilvēku dzīvē. Tā ir kā dziļa, silta draudzība, visi par mani rūpējās. Es tiku aicināta ciemos uz mājām un ģimenēm. Ir grūti izteikt to, cik ļoti es ilgojos pēc Latvijas cilvēkiem, ilgojos pēc kora kolēģiem, pat, ja lielākā daļa nerunāja angliski, ilgojos pēc dzīvokļa un draugiem. Es ilgojos pēc kolēģiem, kuri kļuva par tuviem draugiem. Ilgojos pēc visām vecmammām ar rokām tikko no dārza un šallēm ap galvu, lai neķer saules dūriens. Ilgojos arī pēc latvieša skatiena, kad viņam tikko izteikts komplimets.  Visi cilvēki sniedza man tik daudz prieka, mīlestības un laimes, ka Latvija vienmēr būs daļa no manas sirds.

 

Else no Nīderlandes, gadu pavadīja Latvijā Erasmus+ Eiropas Brīvprātīgā darba projektā, darbojoties Preiļu Brīvajā skolā.