Kā jūs te Latvijā varat dzīvot bez saules?

Kamila Šumšalova ir jauniete no Čehijas. Valsti, kurā veikt savu Eiropas Brīvprātīgo darbu, viņa izvēlējās tieši Latviju. No pagājušā gada novembra līdz šī gada jūlijam Kamila darbojās kā brīvprātīgā Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā. 

Pirmās sajūtas??  Tas ir fantastiski!! Viņi izvēlējās mani! Es došos uz ārzemēm, uzlabošu savu angļu valodu un strādāšu ar bērniem. Ko gan vēl es varētu vēlēties?

Bet tikai pēc tam pa īstam sāku saprast, ko tas nozīmē. Būšu prom no savas ģimenes un draugiem astoņus mēnešus. Tik ilgam prombūtnes laikam man bija jāsakravā tik daudz mantu, cik ielien vienā koferī. Tajā bija jāietilpina arī ziemas drēbes, turklāt tādas, kas der garai un aukstai ziemai. Kā mana mamma teica – Latvijas ziemas ir gandrīz tikpat aukstas, cik Sibīrijā. Man vienai būs jādodas uz ārzemēm, kas vēl nekad nebija noticis. 

Pirms devos prom no mājām, prom no savas valsts, man bija jāpaspēj izdarīt daudz dažādu lietu, jāsakārto dažādi papīri (apdrošināšana, deklarēšanās, ārstu atļauja u.c.), kā arī jāapmeklē pirms aizbraukšanas apmācības (tur atkal bija daudz dokumentu jākārto). Pirms dodies prom, tev iespējams jau viss būs tik tālu apnicis, ka nekur vairs negribēsies braukt, bet tas ir tā vērts!

Man tika dota iespēja ceļot, iepazīt jaunu valsti, cilvēkus un kultūru, citu dzīvesveidu, ēdienus, tradīcijas un vēl daudz dažādu lietu. Varēju iepazīt jaunu dzīvesvietu un iekļauties jaunā darba kolektīvā. Tuvējā apkārtnē atradu jaunus draugus. Pēc iebraukšanas apmācībām es beidzot sapratu, ka neesmu vienīgā neprātīgā persona, kura izvēlējās izmēģināt šo projektu.

Pirmā darba diena bija ļoti grūta. Man nebija ne jausmas, kā viss te strādā. Kā viņi sastrādājas un ko tieši man vajadzētu darīt?? Bet pēc kāda laika sāku strādāt patstāvīgi un pati bērniem organizēju dažādas darbnīcas un pasākumus. Vienā dienā vadītāja mani atstāja ar bērniem vienu pašu, un nepalīdzēja tulkojot to, ko saku! Kā gan lai es strādāju ar cilvēkiem, kuri negrib vai neprot runāt angļu valodā, ja pati nerunāju latviski?? Galvenais nevajag satraukties. Izaicinājums pieņemts. Jāsāk pēc iespējas ātrāk mācīties latviešu valodu, jo pēc tam strādāt ar bērniem būs tikai vieglāk.

Kopš tās dienas sapratu, ka kolēģes man uzticas un esmu spējīga vadīt grupu patstāvīgi. Jo vairāk iemācījos pateikt latviešu valodā, jo vairāk varēju saprast, ko bērni vēlās no manis un pateikt, ko es vēlos no viņiem.

Dzīvojot svešā valstī, nākas pieņemt faktu, ka šeit nevaru darīt daudzas lietas, ko biju pieradusi darīt mājās, vai arī, ka šeit nevaru nopirkt pat pusi no lietām, ko biju pieradusi lietot un iegādāties ikdienā mājās (neskatoties uz to, ka nekur tālu jau nebiju aizceļojusi, tikai nedaudz vairāk uz Ziemeļiem).

Kāds ir nozadzis sauli! Nopietni! Kā jūs te Latvijā varat dzīvot bez saules?? Pirmajos divos vai trīs mēnešos, ko pavadīju Latvijā, saule spīdēja varbūt piecas reizes, no kurām divas es to redzēju pa lidmašīnas logu. Bet vasarā gan ir miljons reizes labāk.

Kā jūs varat dzīvot bez kalniem?? Uzkāpšu kādā kalnā, tā būs pirmā lieta, ko izdarīšu, kad atgriezīšos mājās. Lai gan man patīk Latvijas daba. Meži ir visur, kur vien skaties. Tīra daba, civilizācijas un industriju neiznīcināta.

Pēc visa šeit piedzīvotā, man nāksies pamest šo valsti, kura jau ieguvusi īpašu vietu manā sirdī. Lūk, ko nozīmē piedalīties Eiropas Brīvprātīgā darba projektos – izkāpt no savas komforta zonas. 

 

"Brīvprātīgajiem neviens nemaksā. Viņu darbs ir nenovērtējams."

Čehijas nevalstiskās jauniešu organizācijas “Pionýr” motto, no kuras Kamila devās Eiropas Brīvprātīgajā darbā.