Kā es gadu pavadīju EBD Slovēnijā

Tas, ko man vienmēr patīk pieminēt, stāstot par Eiropas Brīvprātīgo darbu (EBD), ir – kā es ierados valstī un pilsētā, kas tuvāko gadu bija manas otrās un pēcāk varbūt pat pirmās mājas.
Dienu pirms izlidošanas mans koferis joprojām bija sakrāmēts tikai pa pusei, un, it kā nepietiktu ar to, vakarā pirms izbraukšanas kopā ar draugiem bijām devušies nedaudz paballēties uz Lietuvu. Plāns jau bija skaists – pavadīt vakaru ar tuvākajiem, ko vēl gadu nesatikšu, atgriezties Latvijā nedaudz pāri pusnaktij, lai var paspēt pagulēt un paēst pēdējās brokastis ar vecākiem pirms aizlidošanas trimdā.

Nākamajā dienā pulksten 9 no rīta, nožēlas un raudpilni zvanīdama vecākiem, kas manu bezgala „skaistā” plāna iznākumu bija paredzējuši jau iepriekšējā vakarā, tāpēc klusībā sakrāmējuši manas mantas un pulksten 8.30 ar manu koferi rokās jau gaidīja mani lidostā, slēgdami derības, vai es ieradīšos vai ne, man iepriekšējā vakara pavadīšanas ideja vairs nešķita tik laba. Es no aukstuma un negulētas nakts drebošām rokām un kājām histēriski lēkāju pa Jūrmalas šoseju, cenšoties nostopēt taksometru un lēnām atskaitot pēdējās minūtes līdz „check-in” beigām telefonā, kura baterija jau mirgoja, norādīdama, ka kuru katru brīdi telefons atslēgsies.

Tomēr uz lidmašīnu paspēju laikus. Pat īsti nepaguvu mammai uzspiest atvadu buču uz vaiga, kad jau lidmašīna bija pacēlusies ceļā uz Vīni, kur pēc 2 stundu sagurumpilnas un sirdsapziņas pārmetumu mocītas slapstīšanās pa lidostas fast food restorāniem biju jau nākamajā lidmašīnā, kura šoreiz mani nogādāja „nu jau mājās”.

Visu ceļu mans telefons bija atslēgts, tāpēc nezināju, kas mani sagaidīs.

Patiesībā tik nožēlojams rīts mani mierināja – sliktāk tiešām nevarētu būt, turklāt man vismaz nebūs šis vakars jāpavada sarunās ar savu māti par manu vieglprātību un bezatbildību. Šajā stresa situācijā arī īsti neapzinājos to laiku – precīzāk, gadu –, uz kuru parakstīts līgums. Goda vārds, tas šķita – uh, cik ilgi! Pat neaptverami.

Lidostā mani sagaidīja mana mentore un divi brīvprātīgie – slovāks Dušans, kas man jau no pirmās dienas atgādināja mazu, viltīgu lapsiņu, un bravūrīgais rudmatis – francūzis Pols. Puiši par godu manai atbraukšanai bija uzcepuši pīrāgu – tas gan bija piededzis un ne īpaši garšīgs, bet es izlikos, ka viss ir ļoti ekselenti. Galu galā negribētos jau pirmajā vakarā zaudēt savus, iespējams, vienīgos draugus.

Tā es ierados Mariborā – sarkanajā pilsētā –, kas dažbrīd ir kaitinoši klusa, zilās kalnu upes ir pārpildītas nikniem gulbjiem, kalni ne tikai ir pilni gardu vīnogulāju, katoļticības svēto statuju, bet arī kūsā no briesmīgiem serpentīnceļiem un dažbrīd – klaburčūskām. Pilsētā, kurā teju uz katra stūra turki pārdod kebabus, kamēr albāņi par smieklīgi mazu naudu pārpilda vafeles ar brīnumgardu saldējumu katrā otrajā pilsētas stūrī.

Par Slovēniju visā visumā man palicis iespaids kā par pamatīgu pieņēmumu lauzēju, bet varbūt tāds ir tas brīvprātīgais darbs. Sākotnēji pilnīgi visi iedzīvotāji šķita draudzības kalngals, valoda šķita gaužām līdzīga jau iepriekšzinātajai krievu valodai, arī pilsēta un pati valsts likās klusāka par klusu, teju atstājot iespaidu, ka tur vispār nekas nenotiek.

Pirmās nedēļas mēs pavadījām visi trīs vienā mazā divistabu dzīvoklī, jo, pēc mentores teiktā, ar man paredzētā mitekļa atrašanu ir bijušas nelielas problēmas un vajadzēs papildus laiku šīs problēmas nokārtošanai. Tas savā ziņā arī nebija slikti, jo mēs dzīvojām tieši pretī mūsu organizācijai – neatkarīgās kultūras centram „Pekarna Magdalenske Mreže”, un man nevajadzēja ciest no pirmo dienu vientulības, kādu es, iespējams, pieredzētu, dzīvojot atsevišķā dzīvoklī. Tiesa, arī šīs mazās komūnas prieki nebija ilgi, jo mūsu dažādie temperamenti bieži izraisīja konfliktus dzīvokļa pārapdzīvotības un nepārtrauktās rīvēšanās dēļ. Daudz laika mēs pavadījām darbā, tādējādi izvairoties no nākšanas mājās: Dušans veica dažādus mākslas projektus, Pols strādāja radio, es arī. Radio mācījos apskaņot un apgaismot pasākumus un ļoti sadraudzējos ar koncertrīkotājiem mūsu organizācijā – dalība koncertrīkošanā un to apgaismošanā kļuva par manām galvenajām kaislībām. Tādējādi man drīz vien uzradās daudz jaunu draugu kolēģu vidū, nereti ar viņiem es pavadīju laiku labprātāk nekā ar brīvprātīgajiem biedriem.

Vispār es uzskatu, ka man ļoti bija paveicies ar projektu: dienā nostrādāto stundu skaits nebija noteikts, arī maiņas bija pēc slīdošā grafika. Principā viss darbs balstījās uz manis pašas laika plānošanas principa: dažreiz es varētu visu dienu pavadīt parkā, priecājoties par pilsētas parku dīķos peldošajām karūsu lieluma zelta zivtiņām, un visu vakaru un nakti pavadīt kāda koncerta rīkošanā – viesmākslinieku hostingā (taisīt tiem ēst, izrādīt pilsētu, saklāt viņu guļas vietas, ieslēgt boilerus dušām utt.), skaņojot pasākumu un aizslēdzot koncerthalli. Citas dienas man vajadzēja celties jau pulksten 8.00 un strādāt teju līdz vēlam vakaram, jo bija paredzētas tikšanās ar skolēniem, kuriem jāstāsta par brīvprātīgo darbu, darbs radio, kāda pasākuma plakāta izveide, mūsu organizācijas street art galerijas pieskatīšana, palīdzēšana kādā seminārā utt. Dažreiz strādāju nedēļu bez brīvdienām, dažreiz es visu nedēļu varēju atpūsties, dodoties kādā ceļojumā. Kaut gan es nekad tādu, teiksim, smagu septiņu dienu darbu nedēļā nevarētu salīdzināt ar kādu normālu darbu, jo mūsu organizācija pārstāv visdažādākās jomas – kultūras, sociālo un dabas aizsardzību. Tā ka šādu dažādu darbu kombināciju nedēļas laikā es uztvēru kā dalību dažādos pulciņos.

Darbs un rīvēšanās dzīvoklī, rīvēšanās dzīvoklī un darbs, līdz dzīvokļa problēma tika atrisināta. Galu galā divistabu dzīvoklī, kas pēkšņi likās plašs, palikām tikai mēs ar slovāku brīvprātīgo Dušanu.
Tad pienāca tas EBD posms, kad apzinies, ka esi citā valstī, dari lietas, kas ir jaukas, kas tev tiešām patīk – tu neesi pārslogots, tev pietiek laika sev. Pirmkārt, tas ir biedējošākais. Otrkārt, tu NEESI daļa no tā visa. Tu esi tikai mazs laika posms, kas tā arī tiek uztverts, – brīvprātīgais, kas tāpat nākamgad būs cits. Nezinu kā citi, bet es tiešām jutos ļoti vientuļa.

Kad citi brīvdienās pusdieno ar māti, tu sēdi savā virtuvē un skaties pelēkā dienā. Gribētu kaut kur aiziet, bet nezini, kur.

Šo posmu es pārdzīvoju ārkārtīgi slimīgi (kaut gan, cik dzirdēts, – ne es vienīgā).

Trīs dienas es gultā nogulēju nomodā – īsti nekustoties, īsti neguļot un neēdot. Vienkārši eksistējot un skatoties visu dienu Ziemas olimpiskās spēles un to atkārtojumus, un jautājot, kamdēļ es vispār šeit ierados.

Es zināju, ka man ir mentore, ar kuru es drīkstu un man pat vajadzētu par to parunāt, bet visi vienmēr klaigāja, ka brīvprātīgajiem parasti piemetas šaušalīga depresija pēc 2 mēnešiem, tamdēļ es negribēju būt KĀRTĒJĀ.

Pavasaris nāca saulaināks – es iegādājos kaķi, mūsu organizācija atvēra jaunu street art galeriju, es biju gaismojusi pirmo koncertu savā dzīvē un saņēmusi fantastiskas atsauksmes. Vientuļos vakarus bija nomainījusi grāmata vai televizora skatīšanās vannā, kamēr tika tukšota liela saldējuma bļoda vai bārmenes brīvprātīgošana mūsu organizācijas bārā. Svētdienās devos uz parku. Pilsētā jau marta beigās virmoja silts gaiss un tā sajūta, ka nu tik būs, –  visi cilvēki, šķiet, izlīda no ziemas migām. Sapratu, ka visa mana ārpus darba sociālā dzīve ir par un ap darbu un tā kolēģiem un ka pat īsti nezinu, kur pilsētā atrodas tie trīs bāri un kafejnīcas, uz kuriem visi dodas. Sapratu, ka visus šos divus mēnešus pat neesmu saņēmusies aizbraukt uz Ļubļanu –galvaspilsētu, par kuru iepriekš tā jūsmoju. Īsāk sakot, sapratu, ka savas lielās vientulības un vienmuļības problēmas pamatā esmu vainīga vien es pati. Pamazām sadraudzējos ar radiokolēģiem – lai gan radio bija pusstundas gājiena vai 10 minūšu brauciena ar riteni attālumā no manām mājām, nekad ārpus darba laika turp nebiju devusies, tomēr pavasarī aizvien biežāk devos uz turieni iedzert kafiju, noklausīties kādu jaunu ierakstu vai izvest savu kaķi (jā, savu kaķi) pastaigā.

Pavasara beigās iepazinos ar savu nākamo vistuvāko cilvēku ne tikai Slovēnijas laikā, bet – gribētu domāt – arī tagad, esot atpakaļ Latvijā.

Šajā laika posmā beidzot sāku veiksmīgāk karot ar kaitinošāko dienas pienākumu – oriģinālo čeku (čeku, uz kuriem iedrukāti mūsu organizācijas rekvizīti, – tie bija jāuzrāda pret ikmēneša ēšanas naudas saņemšanu) kolekcionēšanu.

Vasara bija vēl skaistāka – mūsu organizācija sāka nodarboties ar vecu riteņu remontu, un es ar lielāko prieku devos palīgā tos mazgāt un pārkrāsot. Rīkoju brīvdabas kinovakarus – izvilku organizācijas pagalmā dīvānu un paklājus un uz mūsu lielās koncerthalles sienām projecēju filmas (autortiesību un manas personīgās apbrīnas dēļ tā pārsvarā bija 20. gs. 30. gadu kinoklasika). Dažas dienas piestrādāju street art galerijā – principā pieskatīju mākslas darbus, lai gan visbiežāk es uz galerijas īpašnieka skeitborda sēdēju ēkas ārpusē un malkoju rīta kafiju, ik pa brīdim pārsteidzot kādu slovēni ar savu tautību, – man vienmēr tika prasīts, no kura reģiona es esmu, ka man ir tik interesants akcents. Brīvdienās devos izbraucienos (stopējot vai ar labāko draugu) pa Slovēniju vai ārpus tās, beidzot redzot un izbaudot vietas, kas man visu šo laiku bijušas blakus, tikai es tās nebiju iedomājusies apmeklēt.

Vakaros mēs ar labāko draugu devāmies uz mūsu pilsētas džeza bāru (man nekad iepriekš nebija paticis džezs) un, lēnām malkojot neko citu kā tikai no svaigiem citroniem spiestu limonādi, gudri diskutējām par dzīvi, universumu un visu pārējo.
Es nevarēju un joprojām nespēju iedomāties lielāku iekšēju un apkārtēju harmoniju, kas mani piemeklēja pēc (patiesībā tikai) astoņiem tālumā pavadītiem mēnešiem.

Pēdējos četrus mēnešus es beidzot jutos kā mājās. Pārzināju valodu. Man bija mana mazā slovēņu draugu komūna – draugi, kas man bija klāt dienu un nakti. Ziemassvētkos braucot ar draugiem pēc egles, sēdēju un nevarēju saprast, ka jau pēc mēneša šim periodam pienāks gals, – mums taču jau bija plāni nākamajai vasarai, plāni pavasarim.

Pēdējā dienā, ko pavadīju Slovēnijā, pie manis ciemos ieradās mani tuvākie draugi un pārējie brīvprātīgie. Lai gan nevienas beigas noteikti nav tikai beigas, mēs sēdējām līdz 4 rītā, runājot, dzerot tēju, skatoties filmas un visādi citādi cenšoties kaut kā apsteigt laiku, lai šīs atvadas nenotiktu.

Nobeigumā es varu teikt, ka EBD ir biedējošs, bet dziedējošs laiks.

Vienā brīdī tev ne tikai beidzot jānostājas uz kājām un jāsaprot, kas tu esi, bet arī jāmāk piecelties atkal un atkal no jauna – saviem spēkiem. Un tu audz. Tu iegūsti cietāku papēžu ādu, un tu vairs nekad nesavainosi to pēdu pret skabargu.

Ieva