Jūties kā mājās

Pēdējās atskaites projektam „Jūties kā mājās” jau sen uzrakstītas un nodotas, un šķiet, ka viss beidzies, jo projekti taču ir ar noteiktiem sākuma un beigu termiņiem, tomēr projekta organizētājiem viss ir tikai sācies, jo tagad ir labāk apzinātas viņu spējas, iegūta lielāka pārliecība un ir arī jaunas idejas un vēlēšanās turpināt savu izaugsmi neformālā vidē.

Tik daudz ideju tika noraidītas, pirms vienojāmies par projekta mērķi. Mēs bijām un esam tik dažādi jaunieši, kurus tolaik vienoja vēlme darboties biedrībā „Patvērums „Drošā māja”” kā brīvprātīgajiem, palīdzot bēgļiem un patvēruma meklētājiem iedzīvoties Latvijā. Virmoja dažādas vēlmes un ambīcijas, tādēļ vienoties par projekta mērķi un uzdevumiem bija salīdzinoši ilgs process. Visbeidzot vienojāmies par filmiņas uzņemšanu, kura izglītotu jauniešus par patvēruma meklētājiem un bēgļiem, atspoguļotu bēgļu un patvēruma meklētāju intervijas. Papildus radās ideja rīkot simulācijas spēli, kurā jaunieši varētu iejusties bēgļu lomā, filmēt šo spēli un tās kadrus iekļaut filmā. Projekta nosaukumu uzreiz akceptēja visi projektā iesaistītie jaunieši, jo tas ļoti precīzi atspoguļoja projekta būtību un tā mērķi. Jūties kā mājās – frāze, ko izmantojam reizēs, kad gribam, lai ciemiņi justos gaidīti un vēlami vietā, kura mums ir visdārgākā – mājas.

Projekta rakstīšanas laikā mēs bijām ļoti labi izplānojuši visas aktivitātes, šķita, ka nebūs šķēršļu, kas radītu problēmas aktivitāšu realizēšanā, tomēr mēs nerēķinājāmies ar personīgo faktoru – projektā iesaistīto dalībnieku skolas beigšanu, slimībām un citiem negaidītiem pasākumiem.

Pirmo oficiālo projekta tikšanās reizi iemūžinājām mazā video. Sajūsma par kaut ko jaunu un neiepazītu, satraukums un prieks par gaidāmo – emocijas visnotaļ pozitīvas. Ar lielu degsmi sākām projekta uzdevumu pildīšanu. Lai mācētu uzņemt filmu, sākām ar tās uzņemšanas apguvi, kuru mums ierādīja jauniešu radošā apvienība „Opā-opā”.

Tā kā daži no mums pirmo reizi mūžā turēja rokā kameru, šīs bija ļoti noderīgas un pamācošas divas mācību dienas. Sapratām, ka ne visiem projekta grupā patīk filmēt vai montēt, tādēļ nolēmām sadalīt lomas – filmētāji un montētāji, tādējādi varējām izvēlēties sev vispiemērotāko. Lai arī šī dalīšanās šķita kā labs darbu optimizācijas solis, tomēr laikā, kad montējām filmu, kas bija visai darbietilpīgs un grūts process, atskārtām, ka šī dalīšanās nebija pareizs lēmums. Filmas nodošanas termiņam tuvojoties, projekta dalībniekiem, kas bija apguvuši montēšanu, darba slogs pieauga, kamēr pārējie projekta dalībnieki, kaut ļoti vēlējās, bet nespēja palīdzēt, jo nebija iegūtas vajadzīgās prasmes.

Pēc tam sekoja komunikācijas apguve pasniedzējas Ingas Papardes vadībā. Viens no lekciju spilgtākajiem brīžiem bija lektores mudinājums intervēt nejauši sastaptus cilvēkus ielās, lai pārbaudītu mūsu prasmi sazināties ar cilvēkiem. Tās mums deva arī labāku ieskatu, kā veidot intervijas jautājumus un kā komunicēt ar cilvēkiem.

Pēc abiem mācību kursiem jutāmies pārliecinātāki par savām spējām un jau bija radies priekšstats par iegūto zināšanas izmantošanu projekta gaitā. Pēc projekta laika aktivitāšu grafika, simulācijas spēle bija ieplānota vēlīnā pavasarī, kur mums neatsveramu palīdzību plānošanā un realizēšanā sniedza Eva un Līga. Tā kā tās darbība bija paredzēta ārā, izlēmām pārcelt šo pasākumu uz siltāku laiku, lai spētu realizēt aktivitātes, kas bija paredzētas upē. Tikmēr jau bija noplakusi lielā sajūsma par projektu. Sēžot visiem kopā un plānojot simulācijas spēles aktivitātes, kamēr aiz loga tik spoži spīdēja saulīte, mūsu vēlme darboties bija saplakusi kā sniegs, kas vairs nebija apkārt manāms. Aktuāls bija teicieni: „gan jau vēlāk” vai arī „to atliekam uz nākamo reizi”. Viss, kas prasīja kaut kādu lielāku darba un laika ieguldījumu un ko nevarēja atrisināt vienā sapulcē, tika pārcelts uz vēlāku laiku. Dažiem projekta dalībniekiem sākās eksāmenu laiks, līdz ar to projekts bija kā iesaldēts. Lai arī turpinājām aktīvi sarakstīties elektroniski, tomēr reālas darbošanās nebija – līdz brīdim, kad sapratām: pārceltais simulācijas spēles datums ir drīz. Vietu pirmajai simulācijas spēlei jau bijām izvēlējušies – mežs Ropažu novadā, dalībnieki – Ropažu skolas skolēni. Sākās drudžaina palīgu meklēšana, jo bija nepieciešami ļoti daudz cilvēku, lai spēli realizētu.

Vienmēr ir interesanti vērot, kā laika trūkums liek cilvēkiem mobilizēties un veikt darbu daudz efektīvāk. Vakarā pirms simulācijas spēles uzzinājām, ka nebūs dažu dalībnieku. Spēlē katram dalībniekam bija paredzēta sava loma, tādēļ kāda cilvēka neierašanās būtiski varēja ietekmē spēli. Bijām paredzējuši dažādus riskus (slikts laiks, iespējamo palīgu nebūšana), kas varētu ietekmēt simulācijas spēles raito gaitu, bet šādu risku nebijām pieļāvuši. Kad saņēmām šo ziņu, mūsu sapulcēšanās vietu pārņēma neilgs mulsuma klusums – ko darīt? Atskanēja panikas smiekliņi. Spēli atcelt būtu bijis neapdomīgi, tik daudz darba un laika jau ieguldīts! Izlēmām pielāgoties situācijai. Vajadzēja izmantot savas pārliecināšanas spējas un pierunāt citus cilvēkus piedalīties spēlē, kas neizklausījās tik vilinoši, kā varētu šķist. Kā lai paskaidro cilvēkam, ka rīt vēlamies viņu redzēt skrienam pa mežu karstumā, cīnoties ar odiem, lienot pa aizaugušiem brikšņiem tikai tādēļ, lai viņš varētu iejusties bēgļa lomā? Tomēr zvanīšanās vainagojās ar panākumiem un dalībniekus atradām.

Nakts pagāja ātri, jo pēdējie plānošanas darbi bija pabeigti krietni pāri pusnaktij. Agri no rīta ieradāmies simulācijas spēles vietā, laika apstākļi bija pateicīgi – nelija. Apkrāvušies ar mantām, sākām sagatavošanās darbus: izstaigājām simulācijas spēles trasi, iekārtojām telpas, sazinājāmies ar palīgiem, bez kuriem šī spēle nebūtu iespējama. Viss ritēja pēc plāna, līdz uzzinājām, ka viens no palīgiem tomēr netiek. Šā cilvēka loma spēlē bija ļoti svarīga, un viņa klātneesamība spēli varēja izjaukt. Risinājums šai problēmai radās, kad pārkārtojām palīgu lomas simulācijas spēlē, tas ir, cilvēku, kuru aicinājām piedalīties nelielā lomā, mudinājām pieņemt izaicinājumu un uzņemties lomu, kas prasīja lielāku atdevi.

Beidzot sagatavošanās darbi bija pabeigti, dalībnieki sapulcējušies, pēdējie norādījumi doti – nu varējām sākt! Spēles mērķis bija dot iespēju tās dalībniekiem iejusties patvēruma meklētāju lomās. Viņiem vajadzēja, slapstoties pa mežu, veikt dažādus pārbaudījumus, kur dažiem bija tikai simboliska nozīme, jo grūti bija izveidot posmus, kas reāli atspoguļotu situācijas, kādas jāpiedzīvo cilvēkiem, kas dodas bēgļu gaitās. Spēles dalībniekiem bija jālien pa virvi kokā, jāiekurina ugunskurs, jābrauc ar laivu pāri upei, jāguļ karstumā zem mežā savāktiem dabas materiāliem, tādējādi simulējot uzturēšanos pagaidu mītnē.

Kā papildu pārbaudījums bija odi, kas uzmācās ikvienam, kas apstājās, lai nedaudz atpūstos. Bija vēl jākaulējas par iespēju pārbraukt pāri simboliskai robežai ar mašīnu, ko gan varēja atļauties tikai viena cilvēku grupiņa, turklāt daļa šīs grupas izbaudīja šo pārbraucienu mašīnas bagāžniekā. Pirmās palīdzības saņemšana, nīkšana pagaidu patvēruma mītnē bija pēdējie simulācijas spēles posmi. Protams, spēle nenoritēja bez misēkļiem, piemēram, viena spēles dalībnieku komanda nomaldījās no maršruta, taču spēja atrast īsto ceļu pēc neilgas maldīšanās; bija arī nepareizi aprēķināts aktivitātes izpildes ilgums, kas ietekmēja spēles gaitu. Tā bija organizatoru komandas kļūda. Tādas pēc spēles atklājam daudz, jo, tai beidzoties, notika spēles iztirzāšana un iespaidu pārrunāšana ar visiem dalībniekiem. Vai viss varēja noritēt bez kļūdām un starpgadījumiem?

Vienu noteiktu atbildi uz šo jautājumu sniegt ir grūti. Iespējams, ar cītīgāku plānošanu un vairākiem mēģinājumiem viss būtu ritējis daudz raitāk un apmierinātība ar padarīto būtu lielāka, tomēr jānorāda, ka visiem projekta organizatoriem tā bija pirmā reize šāda pasākuma rīkošanā. Nebija priekšzināšanu, daudzas situācijas nevarēja paredzēt, jo viss tika darīts pirmo reizi. Vēlāk, skatoties un meklējot vajadzīgos kadrus filmai no simulācija spēles, redzējām dažu spēles dalībnieku emocijas. Tās bija tik izteiktas, ka nebija pārprotamas, – nesapratne, samulsums, neziņa. Tās bija emocijas, kuras mēs, organizatori, vēlējāmies viņos redzēt, jo tieši ar šīm emocijām saskaras cilvēki, kas devušies bēgļu gaitās.

Pēc simulācijas spēles visi nolēmām paņemt nelielu pārtraukumu, iespējams, tas bija vasaras dēļ, – laiks, kad vismazāk vēlamies plānot, darboties un pavadīt to pie datora. Šis pārtraukums ieilga, tādēļ, kad visi satikāmies nākamajā sapulcē, degsme darboties projektā bija mazinājusies, tomēr, uzsākot filmas scenāriju plānošanu un uzklausot atbalsta personas Guntas un „Patvēruma „Drošā māja” valdes priekšsēdētājas Sandras mudinājumu darboties, tā atgriezās. Pilnīgi visi projekta dalībnieki saskārās ar šāda tipa motivācijas izpausmi, tas ir, vienu brīdi bija liels stimuls darboties, bet pēc kāda konkrēta laika viss bija izplēnējis, vēlme darboties projektā bija izzudusi. Šī visiem bija lieliska iespēja mācīties un apzināties tās lietas vai darbības, kas motivē darboties tālāk.

Montēšana nebija grūta, bet laikietilpīga, arī filmas nemitīgā scenārija mainīšana iekavēja filmas montēšanas darbus. Visbeidzot, kad tā bija pabeigta, varējām rīkot pasākumu, kur visiem interesentiem rādījām savu filmu „Meklējot mājas”. Papildu tam rīkojām konkursu skolēniem, kur tiem bija jāatbild uz jautājumiem par patvērumu meklētājiem un bēgļiem. Klasi, kas bija atbildējusi visprecīzāk uz visiem jautājumiem, apciemojām un uzdāvinājām krekliņus. Abas aktivitātes bija ieplānotas vienā mēnesī, turklāt šis bija projekta pēdējais mēnesis, kurā notika daudzas projekta grupas sapulces un citas ar projektu saistītas aktivitātes. Visbeidzot pēc vairākiem mēnešiem, kad bijām darbojušies projektā, katrs dalībnieks bija atradis savu nišu – mēs vairs netiecāmies piedalīties ikkatrā ar projektu saistītā darbībā, piemēram, filmas pasākumu plakātu veidošanā. Bija tik patīkami apzināties, ka uzticētais darbs tiks padarīts, jo nu to varēja darīt ar prieku un tas sniedza gandarījumu. Nebija nepieciešama darbu sadale, lai visiem būtu vienādi pienākumi, bet tagad katrs pieteicās pie darbiem, kas padevās un patika, tādējādi mēs darbojāmies kā viena saliedēta komanda: beidzot pēc vairāku mēnešu mēģinājumiem tādai būt – mums tas bija izdevies. Pienākot nākamajam mēnesim, viss bija beidzies. Šķita neierasti, ka nebija jāsteidzas uz kārtējo sapulci vai jāizdara kāds cits projektam lietderīgs darbs.

Rakstot projekta atskaiti, satikāmies atkal, lai objektīvāk paskatītos uz projektā padarīto. Šī bija ļoti lietderīga tikšanās, jo katrs varējām salīdzināt savu izaugsmi šā projekta laikā.

Katram projekta dalībniekam ir sava pieredze un skatījums uz paveikto. Vienam šķiet, ka viss tika paveikts, cik labi vien varēja, ņemot vērā tā laika zināšanas, bet citam – ka varēja vēl labāk, ja vien tiktu ievēroti daži nosacījumi. Šajā laikā iemācījāmies pielāgoties citiem, būt elastīgiem, apguvām pamatot savu viedokli vai ideju par projektu tā, lai arī citiem tas būtu pieņemami. Mūsu bagāža nu ir papildināta ar krietnu devu pieredzes pasākumu rīkošanā un cilvēku koordinēšanā. Projekts palīdzēja izkristalizēt mūsu vājās un stiprās puses, tādējādi mums tagad ir jau vieglāk, jo apzināmies, ko spējam un kas vēl ir jāmācās.

Lai arī tagad, skatoties mūsu veidoto filmu, nerodas izteikts gandarījums, jo ir vēlme visu laiku kaut ko šajā filmā uzlabot, tomēr esam gandarīti, ka vispār kaut kas tāds ir paveikts. Pateicoties programmas „Jaunatne darbībā” atbalstam, mēs esam sapratuši, cik liela nozīme ir neformālajai izglītībai, un ir vēlme darboties un nodot šo vēstījumu arī citiem saviem vienaudžiem. Šī ir vienreizīga iespēja attīstīt savas esošās prasmes un apgūt daudzas jaunas.
Projektu „Jūties kā mājās” īstenoja Anda, Kārlis, Laura, Līva, Madara un Zane. Vēlamies pateikties visiem, kas palīdzēja šā projekta tapšanā.

Anda