Jordānija... pēc četriem mēnešiem

“Vēl ir vasara, tas nav novembris,” es, Ieva un Agnese (jā, man ir pievienojušās vēl divas latvju gaišmates), būdamas Telavivā, Vidusjūras krastā, nespējām noticēt, ka ir +30°C. Kad atgriezāmies Ammānā, rudens noskaņa bija vairāk manāma – mazāk cilvēku, uz ielām vilnas jaku un segu pārdevēji, slēgta tuvējā saldējuma pārdotava un vīnogulāji, kas nesen zaudējuši savus augļus, atvadās no jau sārtajām lapām. Manā dzīvoklī arī ir atvadu laiks, Alesandra (dzīvokļa biedrene no Itālijas) lēnām kravā somas, viņas seši mēneši Jordānijā ir pagājuši. Pārrunājam sasniegtos mērķus, kas un kā īstenojies, kā arī kopīgi piedzīvoto, fonā dzirdu, kā kolēģi no viņas atvadās. Nespēju sevi ar to nesaistīt, vēl pat puse no termiņa nav pagājusi, bet šis laiks tik daudz man ir devis.

Atbraucot domāju, ka būs grūti adaptēties ar vietu, laiku, reliģiju un mentalitāti, tā arī sevi noskaņoju, ka viegli nebūs. Varbūt tādēļ, bet, ļoti iespējams, citu nezināmu iemeslu dēļ nepieķēru sevi pie domas, ka īpaši jāpārvar sevi. Pirmajā mēnesī jau pieradu pie burkām, hidžabiem, sabiedriskā transporta (esamību un neesamību), pie signāliem, mošeju lūgšanas četros no rīta, kā arī darbu svētdienās. Ramadāna laikā esot musulmaņu valstī, var redzēt patieso reliģijas un ikdienas mijiedarbību.

Lielisks piemērs bija, kad ar kolēģēm no bēgļu nometnes (50 km no Ammānas) devāmies atpakaļ uz Ammānu. Mēs nedrīkstējām ne ēst, ne dzert publiskās vietās, pēc pusotras stundas aerobikas vietā, kas ir strikti reliģiozāka par galvaspilsētu, pat neiedomājāmies somā paņemt ūdeni. Iebraucot Ammanā, iegājām McDonald pēc kaut kā dzerama, mūs apkalpoja, bet, kad taisījāmies dzert, mums stingri aizrādīja, ka tas ir aizliegts un vienīgā vieta, kur to slepus varam darīt, ir tualete. Šo slāpju un slapstīšanās sajūtu mēs neaizmirsīsim nekad.

Augusts iesākās ar Džona Stjuarta (The Daily Show with Jon Stewart) filmas filmēšanu (Rosewater), kurā mēs ar draugiem un kolēģiem pēc darba spēlējām fona lomas. Nākamajā rītā agri devāmies uz Libānu atvaļinājumā (kopumā ceļošana Tuvajos Austrumos ir dārgs prieks: vīzas, viesnīcas, transports nebūt nav lētāks kā Eiropā, tādēļ ar projekta naudu noteikti nevar rēķināties, ir labi, ja pirms braukšanas ir veikti iekrājumi).

Libāna esot arābu pērle – Parīze, Šveice, viss! Manuprāt, ļoti dažāda un pretrunīga, daudz mākslīgu krūšu, lūpu, degunu. Katrs trešais vārds ir no franču valodas, vecpilsētas bruģis ir jaunāks par ložu caurumiem māju sienās. Beirūtā visi ēd un dzer, kur grib, neviens negavē, lūk, tas mums bija kultūršoks! Nekādu pārmetumu, tā ir brīnišķīga vieta, kuru joprojām ietekmē 90. gados beidzies Pilsoņu karš. Noteikti vēlos tur atgriezties.

Atgriežoties pēc ceļojuma, sākām gatavoties vasaras nometnei simts bērniem, valodas priekšzināšanas – nekādas, ne mums par vietējo, ne viņiem par angļu valodu. Neaprakstāma pieredze, desmit dienas bez pārtraukuma līdz enerģijas izsīkumam karstākajā gada mēnesī. Neaizmirstami.

Šķita, ka septembris būs daudz mierīgāks, bet tā nebūt nebija. Portugāļu brīvprātīgie, ar kuriem kopā šeit ierados, brauca prom, divu mēnešu serviss bija noslēdzies, viņu vietā ieradās desmit jauni brīvprātīgie, kas brīnījās, ka šeit ir aptiekas, mājām logi un klavieres, es visu redzēju kā pašsaprotamu. Varēja just, ka tas ir pārmaiņu laiks, arī tagad ir tāda sajūta. Pēc mēneša braukšu mājās, līdz tam man vēl ir must do (obligāti jāizdara) lietas, vairāk saistītas ar arābu valodas mācīšanos, lai, kad atbraukšu atpakaļ uz pēdējiem sešiem mēnešiem, lidostā varētu izlasīt visas norādes un pienācīgi apsveicināties ar muitas ierēdņiem.

Sveicieni no vēl siltās Jordānijas!

Elza Vildaus