Jordānija ir tās cilvēki

Kad viņi jautā: “Kāpēc tieši Jordānija?”, mazliet mulstu, bet atbildu godīgi, ka tā nebūt nebija mana sapņu vieta, kur pavadīt gadu. Vispār Latvijā centos izvairīties no saules un sausuma (to rakstot, paralēli uz pārsauļotās ādas klāju nomierinošu “Dzintars” krēmu. Trīs dienas Nāves jūrā man bija par daudz).

Jau vidusskolā zināju, ka pirms mācībām augstskolā vēlos doties Eiropas Brīvprātīgajā darbā, meklēju projektus, bet, lai arī cik labs ir EBD tīkls, īsti nopietni komunicēt ar iespējamajiem partneriem nesanāca. Lielākā daļa uz e-pastiem neatbildēja vai jau bija atraduši brīvprātīgos.

Edgars  no Association Post Scriptum zināja, ka meklēju brīvprātīgā darba projektu, tādēļ nosūtīja man informāciju par projektiem, viens no tiem bija NVO Jordānijā – East West Center for Human Recourse Development, kur projektu koordinēja Lauma. Sazinājos ar Laumu, apmainījāmies idejām, ļoti vēlējos savā brīvprātīgā darba projektā iekļaut improvizācijas teātra nodarbības, Lauma manu ideju atbalstīja. Edgars man palīdzēja atrast nosūtītājorganizāciju – Zemgales NVO centru, kopīgi iesniedzām projektu un gaidījām rezultātu. Tieši šis posms bija visgrūtākais, jo īsti plānot savu turpmāko dzīvi nevarēju. Kad maija vidū uzzināju, ka projekts apstiprināts, sāku apzināties realitāti. Uldis no Zemgales NVO centra, kā arī Lauma man palīdzēja sagatavoties EBD, es pilnībā paļāvos uz viņiem un pirms aizbraukšanas nejutu satraukumu, jo zināju, ka man ir stabils atbalsts.

Ammanā, Jordānijas galvaspilsētā, ielidoju 07.07., svētdienā (burvīga sakritība, ja ņem vērā, ka Petra ir viens no septiņiem pasaules brīnumiem un Ammana ir celta uz septiņiem kalniem), bija silts, bet ne karsts. Mani sagaidīja Donata, mana dzīvokļa biedrene no Lietuvas. Kopā arī braucām uz darbu birojā, kā arī uz Gazas palestīniešu bēgļu nometni ziemeļos no Ammanas, netālu no Džerašas pilsētas.

Pirmais mēnesis aizritēja ļoti ātri, bet augusts, šķiet, būs vēl intensīvāks. Pagaidām esmu vairāk nekā apmierināta ar dzīvi šeit, daudzveidība darba grafikā neļauj ieslīgt rutīnā, pat domāt par to nesanāk, kolēģi ir ļoti atsaucīgi un satiktie cilvēki katrs ar savu dzīvesstāstu ļauj saprast un vairāk izzināt Jordāniju, situāciju Tuvajos Austrumos, kā arī arābu kultūru kopumā.

Mācos izprast palestīniešu dzīvi nometnē, kas izveidota 1967. gadā, – bez ID numuriem un bez reālām iespējām izvēlēties, kā veidot savu dzīvi. Iepazinos ar palestīniešu puisi, kuram ir pagaidu pase un kurš par spīti birokrātijai vada IT uzņēmumu. Uzzinu daudz jauna – par šaušanas tradīcijām kāzās, par ne-musulmaņu dzīvesveidu, par to, kā ģimenes aizstāv godu un kā reliģija nosaka visa ritējumu.

Jordānija ir tās cilvēki un mozaīkas, kuras klāj smiltis. Tas izsaka visu.

Elza Vildaus